Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Peroto. – Nepamet viņu vienu, – es piekodināju. Peroto atkal nosarka. Man bija taisnība; viņam patika mana kalpone.

      Mikeloto man sekoja uz otro stāvu, kur apartamentus ieskāva galerija ar krāsotām dzegām. Bija acīmredzams, ka mājas iemītnieks te dzīvo pavisam nesen. Gaiteņos bija izmētāti salmi, tukšas lādes un otrādi apgāztas kastes. Saimnieks noteikti bija bagāts, spriežot pēc gobelēniem, kas izritināti pie zāles sienām, un austajiem turku paklājiem uz galdiem un skapjiem.

      Algotnis ielēja man vīnu no sudraba krūkas un pasniedza kausu, un es jautāju: – Kam varu pateikties par šo godu?

      Viņš pasmaidīja un, viegli paklanījies, atmuguriski izgāja no zāles.

      – Lučija.

      Es spēji pagriezos. Kāds pārsteigums! Man tuvojās Čezāre.

      Uzreiz bija redzams, ka viņš pieņēmies svarā un ataudzējis matus. Viņa galvu ieskāva īsas, tumši rudas cirtas, un viņš līdzinājās Botičelli ķerubam.

      – Tu esi atgriezies Romā! – es iesaucos. – Kāpēc man neteici?

      – Gribēju tevi pārsteigt. – Čezāre norādīja uz istabu. – Vai tev patīk mans jaunais nams?

      – Vajadzīgi daži uzlabojumi, – es atzinu un sarāvos. Viņš noteikti pats saprata, ka šī nav pils. Grīdas flīzes bija ieplaisājušas, un griestu stūros rēgojās mitruma pēdas.

      Čezāre iesmējās. – Protams. Vai esi vīlusies?

      – Nē, – es steigšus attraucu. – Nams ir skaists. Cik ilgi tu šeit jau esi?

      – Gandrīz mēnesi… – Viņš pieliecās, vairoties no pliķa. – Tikai mieru! – Viņš smaidīja. – Gribēju tev pateikt ātrāk, bet tēvs uzstāja, lai klusēju, kamēr viss būs nokārtots.

      – Nokārtots? – Es piecirtu kāju. – Kas ir tik noslēpumains, lai es nevarētu zināt, ka manam brālim pieder nams Romā? – Es nikna uzlūkoju viņu, bet apjuku, kad viņš nolaida galvu un parādīja izcirpto laukumiņu galvvidū.

      – Tu devi priestera solījumu… – Mani pārņēma neizskaidrojamas skumjas.

      – Neraudi. Man nācās izpildīt prasības, lai pārņemtu jauno arhibīskapa krēslu un tēva vietu Valensijas kardināla amatā. Jāizskatās atbilstoši.

      Es apvaldīju asaras. – Vai jūties laimīgs?

      Viņš paraustīja plecus. – Ja laime ir gada ienākumi četrdesmit tūkstošu dukātu apmērā, es nevaru sūdzēties. Un dukāti man sagādāja šo! – Viņš iepleta rokas. – Nedaudz lietotu, bet ļoti greznu namu Romas daudzveidīgākajā rajonā, un es drīkstu ar to rīkoties, kā vēlos. Lieliska pils, vai ne? Tā kļūs par šīs pilsētas lepnumu. Visi augstmaņi karos par ielūgumu pie Čezāres Bordžas, kad būšu te visu pabeidzis.

      – Tātad tu pieņēmi kardināla vietu? – Mani māca šaubas par brāļa vienaldzību. Jutos tāpat kā toreiz, kad Huans mūs atrada dārzā. Čezāre slēpa savas īstās domas, lai rādītu visiem gaidīto fasādi. – Tu piekrīti visam, ko tēvs pieprasa?

      – Man nav citas izvēles. – Čezāre piegāja pie galdiņa un ielēja vīnu divos kausos. – Tas ir mans liktenis, Lučija. Mēs nevaram iebilst pret likteni, varam tikai mēģināt to paredzēt un, ja paveicas, pielāgot savai gribai. – Viņš pieklusināja balsi. – Es grasos panākt, lai man ļoti paveicas.

      Tas jau izklausījās pēc mana brāļa, kaut gan nespēju iedomāties, kā viņš varētu izbēgt no Baznīcas skavām. Malkodama reibinošo vīnu, es vēroju, kā Čezāre pastaigājas un laiž pirkstus pār savām mantām. Viņam patika viss skaistais. Gribēju jautāt, kā viņš izturēs šo ērkšķu kroni, ko viņam uzspiedis tēvs, kā viņš apvaldīs savu kaismi pret pasauli. Čezāres sirdī kūsāja dzīvība, jaunība un spars. Viņš nespēs paciest Vatikāna dzīves grūtības, ķildas un intrigu vīšanu ar pārējiem kūrijas kardināliem. Zvērests nemaz nebija pats sliktākais, jo daudziem garīdzniekiem bija mīļākās un bērni, arī mūsu tēvam, bet iejūgt Čezāri paklausībā… Tikpat labi varētu piespiest brīnišķu ērzeli vilkt arklu tīrumā.

      Es tomēr klusēju. “Kāda gan nozīme maniem vārdiem? Čezārem bija taisnība – viņam nav izvēles. Tāpat kā mums visiem. Mēs esam Bordžas. Mums jāupurē savas vajadzības ģimenes vārdā.”

      – Ir vēl kāds pārsteigums, – Čezāre ieminējās, iztrūcinot mani no pārdomām, un apstājās pie loga. Biezie, zaļganie stikli ielaida istabā nespodru gaismu, bet bija tik netīri, ka aiz tiem neko nevarēja saskatīt. Es jau grasījos paberzēt stiklu ar piedurkni, bet viņš nočukstēja: – Kuš! Neaizbiedē mūsu medījumu. – Viņš nospieda apslēptu sviru loga rāmī, un stikls pavērās uz ārpusi. Es sajutu miklu zaļumu smaržu.

      – Tev ir arī dārzs? – es sajūsmināta iesaucos. Viņš pielika pirkstu pie lūpām un rādīja uz ārpusi. Mans skatiens pievērsās Trasteveres raibajam siluetam, zvanu torņiem un baznīcu smailēm. Pēc tam es palūkojos lejup uz dārzu pie ārsienas, kur nekoptie krūmi ieskāva putniem domātu ūdens tvertni un Veneru bez rokām.

      Un tur es pirmo reizi ieraudzīju viņu – vīrieti, kurš pastaigājās pa taciņu un šķita jūtamies neērti. Viņam mugurā bija zils ieloču ģērbs, kas sniedzās līdz augšstilba vidum. Atlocītās piedurknes bija aizspraustas aiz jostas, atklājot kreklu zem dubleta. Šoses piegūla viņa kājām, kaut gan ne tik cieši kā manam brālim. Pareizāk sakot, viņa kājas nebija labi veidotas, un zilo zābaku stulmi kūļājās ap kalsnajiem apakšstilbiem. Viņam galvā bija muļķīga konusveida cepure ar platu malu. Pat samiegusi acis, es nevarēju saskatīt viņa seju un redzēju tikai taisni nogrieztos kastaņbrūnos matus, kas garumā atstāti līdz pleciem. Viņš klīda ap ūdens tvertni, spārdot oļus, un ūdenī ielaidās zvirbulis. Vīrietis atlēca malā un pavicināja roku, lai aizgaiņātu putnu. Man piepeši sirds krūtīs sažņaudzās vēl brīdi pirms tam, kad Čezāre pačukstēja: – Džovanni Sforca baidās notraipīt drēbes, kuru iegādei naudu aizņēmās no radiem. Zelta ķēde ap kaklu pieder man. Viņam vajadzēja zeltu, kas nomāktu šo briesmīgo zilo krāsu.

      – Džovanni Sforca, mans līgavainis? – Es strauji atkāpos no loga.

      Čezāre pamāja. Es piespiedu plaukstas pie tērpa svārkiem, it kā viņš varētu sadzirdēt tos čaukstam, un uzdrošinājos palūkoties vēlreiz. Džovanni bija apstājies un raudzījās augšup. Es sastingu, bet atvieglota pamanīju, ka viņš vismaz neizskatās manāmi kroplīgs vai rētains.

      Viņš atrāva skatienu no loga un pievērsās namam. Parādījās kardināls Sforca.

      Es atkāpos un aizvēru logu. Čezāre ziņkāri vēroja mani. – Ko teiksi?

      Izbijusies es noriju siekalas. – Kāpēc viņš ir šeit?

      – Lai apprecētos ar tevi, protams. – Čezāre brīdi klusēja. – Tev viņš nepatīk. – Es nepaguvu atbildēt, jo viņš ar dūri cirta saujā. – Es jau zināju! Tiklīdz viņš ieradās, es pateicu tēvam, ka tas nav iespējams. Viņš ir nevienam nezināma kondotjēra ārlaulības dēls, Sforcu dinastijas piederīgais, СКАЧАТЬ