Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ bija nodēvējis viņu par nabaga radinieku, un nupat Džovanni kļūdījās, saucot il Moro par hercogu, kaut gan Ludoviko Sforcam nepiederēja šis tituls. Viņš bija Milānas īstā valdnieka Džana Galeaco reģents un turēja savu brāļadēlu ieslodzījumā.

      Bet pirmā tikšanās nebija īstais mirklis, kad runāt par šiem sarežģījumiem. Jaunām līgavām nebija pieņemts spriest par tik bīstamiem jautājumiem kā alkatīgi tēvoči, kas iesloga brāļadēlus.

      – Jūsu pilsēta noteikti ir brīnišķīga, – es sacīju. Džovanni manāmi atplauka un turpināja pastaigu. Es viņam sekoju, kaut gan piepeši gribēju beigt šo sarunu, alku atgriezties savā namā un pagulēt blakus Arančīno, pirms izlemšu, ko vakarā vilkt mugurā. Atcerējos Džūliju, kas gribēs dzirdēt visus sīkumus par šo tikšanos. Nāksies no viņas vairīties, kamēr… It kā sadzirdējis manas ilgas, dārzā atgriezās Čezāre. – Pietiek! – Viņš sadrūmis lūkojās uz Džovanni. – Viņa Eminence gaida jūs zālē.

      Džovanni sastinga. Pirms Čezāre paguva atkārtot šo pavēli, es pagriezos pret savu saderināto. – Jūtos ļoti pagodināta, kungs. Pateicos par sarunu un pastaigu.

      Viņš noliecās noskūpstīt manas pasniegtās plaukstas. – Pagodināts jūtos es, madonna. – Viņš piesardzīgi apgāja apkārt Čezārem un aizsteidzās, platajiem zābaku stulmiem šūpojoties.

      – “Pagodināts jūtos es”, – Čezāre mēdījās. – Viņš ir ne vien nabags, bet arī bez izdomas.

      – Un bez drudža savā pilsētā, – es piebildu.

      Čezāre palūkojās uz mani. – Kāpēc tu tā saki?

      – Tāpat vien. – Es nožāvājos. – Esmu nogurusi. Lūdzu, pasauc Pantalīziju un pavadi mani līdz mājām.

      Brālis satvēra mani aiz rokas un veda uz māju. – Likšu sagatavot svītu un… – Viņš piepeši apstājās. – Tu nepateici, kā jūties tagad, kad esi viņu sastapusi. – Čezāre nemirkšķinot mani vēroja, it kā gribētu atklāt kādu noslēpumu.

      Es vilcinājos. Ko lai saku? Čezāre likās apņēmies dzirdēt noniecinājumu, bet patiesībā nebija iemesla veltīt šādus vārdus Džovanni. Viņš nebija ne izskatīgs, ne interesants, bet nešķita arī cietsirdīgs vai stulbs. Es atcerējos Neapoles Ferranti un viņa pagrabu, kas pilns ar līķiem; man varētu būt arī sliktāks vīrs nekā Džovanni. Un pēc mūsu kāzām viņš uzzinātu, ka es nekādā gadījumā nepametīšu Romu. Tēvs sāktu smieties, jau iedomājoties vien, ka es braukšu vērot, kā aizsarggrāvis piepildās ar jūras ūdeni.

      – Viņš būs mans vīrs, – es beigu beigās noteicu. – Jūtām nav nozīmes.

      Kādu brīdi Čezāre vēroja mani un sāji iesmējās. – Protams. Piedod, es uzvedos muļķīgi. Viņš tiešām būs tikai tavs vīrs. Un vīriem nav nozīmes.

      8. nodaļa

      Nebija pagājis pat mēnesis, kad jūnijs iekrāsoja Tibru zeltainu un no augļu kokiem mūsu dārzos bira ziedlapiņas. Es ar Džūliju un savām dāmām stāvēju nama pagalmā kopā, un pie mājas piejāja Džovanni Sforca kopā ar savu svītu, lai mani svinīgi sveiktu.

      Šī tika dēvēta par mūsu pirmo tikšanos, kaut gan es nesaskatīju iemeslu izlikties. Es pieklājīgi smaidīju, kad Džovanni paklanījās, sēžot mugurā savam zirgam – vienam no pieciem, ko viņam aizdeva mana ģimene, – un ar rūpīgi apgūtu žestu norāva cepuri. Viņam mugurā atkal bija dārgas drēbes, kas pirktas par patapinātu naudu. Džūlija nekavējoties man to paziņoja, tiklīdz mani ieveda atpakaļ namā, lai gatavotos kāzu ceremonijai Vatikānā.

      – Viss, kas viņam mugurā, ir aizdots. Kaklarota ar zeltu un rubīniem ir Gondzagu mantojums, ko sūtīja viņa bijušais sievastēvs Mantujas hercogs, – Džūlija stāstīja, noņemot matu no piedurknes. Viņa bija atguvusies no savas apātijas un uzvilkusi krāšņu nektarīna nokrāsas brokātu ar purpurkrāsas satīna ielaidumiem. Tērps cieši apkļāva viņas augumu. – Un es dzirdēju, ka il Moro nācās aizņemties no baņķieriem, lai samaksātu par Džovanni svītu. – Viņa bažīgi nopūtās. – Cerams, ka viņam nenāksies piedāvāt savus kondotjera pakalpojumus, lai uzturētu jūsu saimniecību.

      – Nenāksies, – Adriāna atcirta. Viņa deva norādījumus Pantalīzijai un manām dāmām, kas ģērba mani greznajā kāzu tērpā. Adriāna bija atgriezusies no sava nama, tiklīdz izskanēja ziņa par manu saderināšanos. – Tagad viņš ir ģimenes loceklis, un viņam būs pietiekami ienākumi. Viņa Svētība pat piešķīra sinjoram Džovanni labi apmaksātu vietu pāvesta armijā, un il Moro turpinās viņam maksāt par līdzšinējo vietu Milānas armijā. Tā ir daļa no laulību līguma.

      – Vai tiešām? – Džūlija smaidīja. – Būs neveikli brīži, ja mēs karosim ar Milānu.

      – Pievaldi mēli! Vai gribi uzmest melnu traipu šai dienai? Varbūt tu neuztver laulības solījumu nopietni, bet pieminēt karu tādā brīdī ir zaimošana!

      Džūlija smējās, bet man riebumā gribējās piecirst kāju. Šis Džūlijas strīds ar Adriānu ilga jau vairākas nedēļas. Adriāna bija apņēmusies panākt, lai es pārspētu sava tēva mīļāko, bet Džūlija gribēja izmantot manu kāzu dienu, lai svinīgi atgrieztos sabiedrībā.

      Viņa bija pavadījusi nedēļas aiz slēgtām durvīm, pakļaujoties dažādiem skaistuma kopšanas paņēmieniem. Tikmēr Adriāna uzstāja, ka man jāmazgā mati ar pelnu un citronu sulas maisījumu, lai spilgtinātu zeltaino nokrāsu un gaisinātu vara toni. Viņa apgalvoja, ka man nav jāsatraucas par sejas krāsu, bet katram gadījumam aizliedza bez plīvura spert kaut soli aiz nama sienām. Tādējādi es varēju viesoties Vatikānā tikai pa eju uz Siksta kapelu. Vienīgajā reizē, kad atmetu piesardzību un plīvuru, lai pastaigātos dārzā, Adriāna gandrīz zaudēja prātu.

      Džūlija uzkurināja šo spriedzi, metot sprunguļus Adriānas riteņos. Gaisā sprakšķēja naids, un man nācās iejaukties.

      – Manām kāzām jābūt svētkiem, vai ne? – es reiz jautāju, vērodama Džūliju. Viņa gulēja kaila uz nebalināta lina palaga, un viņas ādu klāja rožu eļļa. Šim dārgajam līdzeklim, kas par neticamu cenu bija atvests no Francijas, vajadzēja atjaunot miesu.

      – Protams, – viņa atbildēja. – Kāpēc jautā?

      – Adriāna teica, ka tavas dāmas vakar piesavinājušās Aleksandrijas zīdu, kas bija paredzēts manai kāzu gultai.

      Džūlija notrauca no krūts saburzītu rozes ziedlapiņu. – Viņa noteikti kļūdās. Rodrigo iegādājās šo zīdu man. Es pati savām acīm redzēju dokumentus.

      Es jutu, ka viņa melo, bet nebija vērts cīnīties. Zīdu varēja pasūtīt vēlreiz. Tomēr vajadzēja atrast kādu lietderīgu nodarbošanos, kam Džūlija varētu veltīt laiku, lai nevarētu pārāk nokaitināt Adriānu.

      – Labi. Tomēr Adriāna jau dara ļoti daudz. Varbūt palīdzēsi sašķirot dāvanas? Tās krājas lielajā zālē. Baidos, ka tās varētu iekārdināt kalpotājus.

      Manas cerības piepildījās, un Džūlija СКАЧАТЬ