Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ gan. – Tēvs brīdi vilcinājās. Es pārsteigta redzēju, ka viņš bērnu nevis noskūpsta, bet tikai nevērīgi parāda svētības zīmi. Mani izbrīnīja šī vienaldzība. “Tēvs taču apgalvoja, ka ir laimīgs. Vai viņš nožēloja savu soli? Vai jutās vīlies, jo Džūlija viņam dāvājusi nekam nederīgu meiteni? Jā, es loloju šādas cerības, jo gribu arī turpmāk būt tēvam vienīgā, tomēr tas ir dīvaini. Tēvam vajadzētu mīlēt šo bērnu.” Es atkal vēlējos, kaut šeit būtu Adriāna, kas man visu paskaidrotu. Bet viņa neilgi pēc Džūlijas dzemdībām atgriezās savā namā, jo esot atstājusi to novārtā. Visticamāk, viņa vairs nespēja paciest Džūliju.

      Tēvs sniedza man rokas. – Kas noticis? Vai nesasveicināsies ar savu veco tēvu? – Es metos viņa skavās. – Mana farfallina, – viņš nočukstēja. – Tu esi līgava. Kā aizskrien laiks! Vēl vakar tu rotaļājies ar kaķēniem. – Es palūkojos viņam garām uz durvīm, kur pulcējās neiztrūkstošā svīta, un pamanīju savādu izteiksmi pavadoņu sejā. Tēva iecienītais kalpotājs, izskatīgais melnacis Pedro Kalderons, ko tēvs dēvēja par Peroto, steigšus paņēma manu apmetni, kas bija nomests pie soliņa, un aplika to man ap pleciem.

      – Paldies, Peroto, – es pateicos. Tēvs atkāpās, un es redzēju, ka arī Džūlija uz mani skatās. Savilkusi apmetni ciešāk, es neveikli saspraudu to ap vidukli.

      Nupat es biju pieskārusies tēvam, un manu augumu no viņa svētās miesas šķīra tikai krekls.

      Kardināls Askānio Sforca sarauca degunu. Viņš bija mana līgavaiņa radinieks, slaids vīrietis nevainojamā sarkana satīna tērpā. Brūno acu rāmais skatiens bija mānīgs; es atskārtu, ka viņš redz daudz vairāk, nekā grasās atklāt.

      – Kam varam pateikties par šādu pagodinājumu? – Džūlija jautāja. Viņa smaidīdama atdeva Lauru zīdītājai un piecēlusies ieķērās tēvam rokā. – Pagājis tik ilgs laiks, ka Jūsu Svētība noteikti var paēst vakariņas kopā ar mums. Ēdīsim uz terases. Mūsu dārzs ir gatavs un ļoti skaists, vai ne, Lukrēcija? – Runājot viņa neskatījās uz mani, jo visa viņas uzmanība bija pievērsta tēvam. – Jums jāredz sava dāsnuma augļi. Man ir svaiga melone un šķiņķis, kas īpaši jums atvests no Spānijas.

      – Vai tiešām? – Tēvs aplaizīja lūpas. – Šķiņķis būtu ļoti gards. Diemžēl es atnācu pie Lukrēcijas. Apsolīju viņu šodien izvest pastaigāties.

      Viņš neko tādu nebija apsolījis, un Džūlija to zināja. Viņa sastinga, it kā būtu saņēmusi pavēli izvākties. Pirms viņa paguva kaut ko iebilst, kardināls Sforca sacīja: – Es justos pagodināts, ja varētu pavadīt donnu Lukrēciju. Viņa Svētībai nevajadzēs atteikties no šķiņķa. Un daiļās dāmas, – viņš piebilda, eleganti paklanījies Džūlijai.

      – Lieliski. – Džūlija satvēra tēva roku vēl ciešāk. – Lukrēcija sapratīs. Vai ne, mīļā? – Viņa atkal neskatījās uz mani. Es piebalsoju: – Jā, palieciet pie mums, Jūsu Svētība. Jūs taču nepaguvāt pavadīt laiku ar…

      – Sarunāts! – Džūlija valdonīgi pamāja, aizsūtot prom visus, izņemot mani un Peroto. Tēvs apmulsis pieņēma manu skūpstu uz vaiga. – Vēlāk es tev atlīdzināšu, – viņš nočukstēja, un es sekoju pārējiem.

      – Pateicos par piedāvājumu, Jūsu Eminence, – es vērsos pie kardināla Sforcas. – Bet jums noteikti ir svarīgāki pienākumi.

      – Nepavisam, – viņš atbildēja. – Lūdzu, nāciet man līdzi! Ģērbieties tā, lai varētu doties nelielā izjādē pa pilsētu. Peroto, pavadi donnu Lukrēciju! Tiksimies pagalmā pēc pusstundas. – Viņš smaidīja, bet acis bija saltas. – Viņa Svētība jums sagatavojis īpašu pārsteigumu.

      Es steidzos pārģērbties. Vajadzēja ņemt līdzi Pantalīziju, jo Adriāna uzstāja, ka nekur nedrīkstu iet bez viņas. Es ātri uzvilku vieglu zīda tērpu, paņēmu apmetni ar kapuci, un mēs devāmies uz pagalmu.

      No Apustuļu pils skanēja āmuru klaudzieni un strādnieku klaigas. Tēvs bija sācis atjaunošanas darbus. Kardināls Sforca mani gaidīja blakus segtām nestuvēm un bruņotiem pavadoņiem. Pantalīzija palūkojās uz Peroto, kurš palīdzēja mums iekāpt. Viņš novērsās un koši piesarka.

      – Tu viņam patīc, – es jokoju, kad iekārtojāmies spilvenos. – Un arī tev viņš patīk. Es jau esmu redzējusi, kā viens otru nopētāt.

      – Viņš ir pievilcīgs. – Pantalīzija ielūkojās spraugā starp aizkariem. – Vai viņš ir no labas ģimenes?

      – Laikam, – es izklaidīgi noteicu, jo man nebija ne jausmas. – Pašķir aizkarus! – Arī man gribējās paraudzīties uz Romu. Ļoti reti gadījās iespēja pašai paviesoties pilsētā, it sevišķi kopš dienas, kad tajā valdīja mans tēvs.

      Mēs pametām Vatikānu un aplaidām loku ap duļķaino, lietus ūdens pierietējušo Tibru. Ceļu mēs izvēlējāmies gar seno pilsētas mūri. Pie katra līkuma gaisā slējās zvanu torņi un baznīcu smailes. Kad sasniedzām šauras, akmens plāksnēm bruģētas ielas, mūs ieskāva apdullinoša kakofonija. Virs galvas kā cilvēku austs tīkls vijās veļas auklas un izvirzīti balkoni. Auroja mājlopi, ko veda uz kaušanu, un pilsoņu sievas skaļi pļāpāja durvīs, bērni rotaļājoties spiedza, ubagi stūros vaimanāja, un tirgotāji piedāvāja visu, sākot no relikvijām un beidzot ar traukiem. Garīdznieki un augstmaņi zirgos auļoja mums garām, un viņiem nerūpēja, kurš pakļūst zem pakaviem. Mežonīgi suņi cīnījās par atkritumiem, un notekās rušinājās cūkas. Gaisā vējoja izkārnījumu un sasmakuša ūdens smārds. Viss bija skaļš, netīrs un bīstams.

      Es to dievināju.

      Roma bija mana pilsēta. Manas mājas.

      Garām tirgum rietumu krastā mēs nokļuvām Trastaveres labirintā, kur dzīvoja turīgie tirgoņi nocietinātos namos blakus ādmiņu darbnīcām, vīna veikaliem, iebraucamajām vietām un bordeļiem. Nestuvēm šūpojoties, Pantalīzija jautāja: – Kāpēc mēs esam šeit? Te dzīvo tikai ebreji un zagļi.

      – Un bagātnieki, – es atgādināju. Mēs apstājāmies pie drūmas ēkas ar izrobotiem mūriem, augstu torni un vārtiem ar misiņa apkalumiem. Peroto palīdzēja mums izkāpt. Arī kardināls Sforca nolēca no zirga. Vārti atvērās, un iznāca vairāki pāži, kas pārņēma savā ziņā nestuves un zirgus, bet mēs iegājām iekšā.

      Pagalmā bija strūklaka un apcirpti koki māla podos. Es atmetu kapuci un aplūkoju šo novārtā pamesto, bet acīmredzami bagātīgo vietu, kā arī vīrus, kas slaistījās pie arkādes. Daži pagriezās un nopētīja mani. Es jutu, ka tie ir pieredzējuši neģēļi, līdzīgi Huana pavadoņiem. Tas apstiprinājās, kad viens no viņiem pienāca pie mums un paklanījās.

      – Donna Lukrēcija, benvingut. – Viņš mani pārsteidza, runājot katalāņu valodā. Kalsnais vīrietis bija ģērbies grezni kā jau algotnis. Ādas dubletam bija josta, pie kuras piestiprināta dunča maksts un naudas maisiņš. Krekla piedurknes un apkakli rotāja izsmalcinātas mežģīnes. Zābakiem bija plati stulmi, lai varētu paslēpt nelielus ieročus. Viņam bija savādas acis, ne zilas, ne pelēkas, bet tādā kā krēslas tonī. Zem cepures vijās tumši mati. Muti kropļoja liela rēta, tomēr viņam piemita valdzinājums. – Es esmu Migels de Korelja, СКАЧАТЬ