Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ es protu. Bet šīs drēbes… – Viņš pamāja, norādot uz sevi. – Šī ķēde. Tas viss ir pārāk smags. Es negribu, lai par mani smejas.

      Viņš jau otro reizi žēlojās par savu apģērbu. Man radās aizdomas, ka viņu mulsina nevis svars, bet gan iespēja kaut ko saplēst. “Vai pēc svinībām tas viss jāatdod?”

      – Es labprāt piesavināšos šo godu! – Un Čezāre iesoļoja zālē tik izaicinoši, ka pievērsa sev visu skatienus.

      Spīdīgās vara krāsas cirtas jau sniedzās līdz pleciem. Ejot garām aktieru pamestajām mantām, viņš pieliecās un paķēra pusmasku, ko pielika pie sejas. Baltais apveids apkļāva viņa pieri, acis un degunu, izceļot spēcīgo žokli un jutekliskās lūpas. Viņš bija pārģērbies piegulošās šosēs un samta dubletā, kas pasvītroja šauro vidukli. Pie kudpija bija piestiprinātas bārkstis ar sudrabotiem galiem. Krekls bija tik tumši sarkans, ka izskatījās melns. Uz krūtīm gūlās krusts, vienīgā dārglieta, un zelta ķēdes aizvijās ap pleciem kā čūsku astes.

      Iznācis no mūsu tēva paaugstinājuma aizsega, viņš pielieca galvu.

      Tēvs pārsteigts lūkojās uz viņu. – Jūsu Eminence neieradās uz dzīrēm.

      – Lūdzu piedošanu, Svētība, bet mani pēdējā brīdī aizsauca dot pēdējo svaidījumu kādam grēciniekam. – Tagad es sapratu, kāpēc Čezāre uzlicis masku. Tā viņš izsmēja pats sevi, slēpjot seju, kas nepiederēja kardinālam. Arī tēvs to sadzirdēja un bargi uzlūkoja Čezāri. – Tas ir vājš attaisnojums.

      Lai nu kā, neuzskatu, ka jums būtu piedienīgi dejot ar…

      Es pielēcu kājās. – Lūdzu, Jūsu Svētība! Ļaujiet, mēs jūs iepriecināsim. Varbūt šī ir pēdējā izdevība mums ar brāli kopā dejot.

      – Jā, – Čezāre smaidot noteica. – Iespējams.

      – Tā nebūt nav, – tēvs noņurdēja, bet es jau kāpu lejā, neklausoties murdoņā, kas pāršalca zāli.

      Satvērusi Čezāres roku, es ļāvu, lai viņš mani izved zāles vidū netālu no pamestā zobena un savītajām lentēm. Mēs nostājāmies, salikuši plaukstas kopā, un es sajutu viņa auguma siltumu.

      – Domāju, ka esi mani pametis, – es nočukstēju.

      Čezāres acis sveču gaismā dzalkstīja kā topāzi. – Man vajadzēja pārģērbties.

      – Tu nenomainīji visu. – Es uzsvērti palūkojos uz viņa krustu.

      Brāļa smaids pieņēmās spēkā. – Putnēns nomet visas spalvas tikai tad, kad atstāj ligzdu. – Viņš nostājās sānis, nostiepa pirkstgalus un iespieda roku sānos. Mēs sākām deju.

      Es vairs nejutu savu smago tērpu, ļaujoties, lai viņš vada mani sarežģītajos soļos, ko neskaitāmas reizes izmēģinājām bērnībā. Mūs vienoja dzimtenes mūzika; tā saistīja mūs, Bordžas.

      Kad beidzām deju, es biju aizelsusies un atkal jutu ņieburu, kas gluži kā dzelzs stīpas nospieda manas ribas. Mēs pagriezāmies pret paaugstinājumu, vēl joprojām sadevušies rokās, un es redzēju asaras mūsu tēva acīs. Džūlija smīkņāja, bet Huans mani pārsteidza, skaļi paužot savu apbrīnu. Viņš pirmais sasita plaukstas, un arī pārējie pārspīlēti skaļi aplaudēja. Daži pat uzsauca: – Bravissimo!

      Čezāres sasvīdusī plauksta izslīdēja no mana tvēriena, un es pagriezos pret viņu. Brālis klusi jautāja: – Vai redzi, kāda vara tev piemīt, Lučija? – Viņš atkāpās, paklanījās un devās pie Huana galda. Viņš pasniedza Čezārem kausu.

      Brālis to pacēla. – Iedzersim par Pezāro valdnieku un valdnieci! Daudz laimes viņiem un daudz augļu! Buona fortuna!

      Viesi strauji cēla kausus, pār kuru malām izšļācās vīns. Es apdullusi atgriezos pie Džovanni. Viņa sejas izteiksme bija bezkaislīga, bet viņš cieši sažņaudza kausa kāju.

      Tēvs pamāja pārējiem viesiem, ļaujot iziet uz deju grīdas. Huans uzrāva savu vulgāro sievieti kājās un dedzīgi metās mūzikas ritmā, griežot viņu apkārt, līdz sieviete neprātīgi smējās un no viņas matiem bira mākslīgas pērles.

      Tikai tagad Džovanni beidzot pieliecās man tuvāk un klusi noteica: – Tu labi dejo, sieva.

*

      Pusnaktī pienāca stunda, no kuras es tā baidījos.

      Sākās svinīga ceremonija. Tēvs bija aizliedzis rupjus jokus un aicinājumus uz labām medībām guļamkambarī, kā pierasts kāzās, un kopā ar dažiem kardināliem pavadīja Džovanni un mani uz Portika Svētās Marijas pili.

      Mana sirds strauji pukstēja krūtīs. Domāju, ka zaudēšu samaņu, kad iegājām kāzu kambarī tukšā nama spārnā. Tajā galvenā vieta bija piešķirta milzīgai, mīkstai gultai ar sarkaniem zīda pārklājiem. Pār to bija izkaisītas burvīgas ziedlapiņas. Es bažīgi pievērsos tēvam. Viņš likās bezkaislīgs un neatbildēja uz manu skatienu, kad Džūlija aizveda mani aiz apgleznota aizslietņa un kopā ar dāmām izģērba. Likās, paiet stundas, kamēr viņas atsēja saites un noņēma ņieburu, svārkus un apakšsvārkus. Visi klusēja. Kad man mugurā uzvilka zīda naktstērpu ar izšūtiem ziediem, es jau riju asaras.

      Džovanni gaidīja mani zem segas. Viņa naktskrekls bija atraisīts pie kakla. Es nespēju novērsties no viņa gāmura, kas dīvaini izspiedās. Džūlija tikmēr lika man pakāpties uz soliņa un ierāpties milzīgajā gultā.

      Pāžs sniedza tēvam vīna kausu. Viņš spēra soli uz priekšu, un kardināli drūzmējās aiz viņa kā sarkani mēneši. Pēc kārtas pielicis kausu mums abiem pie lūpām, tēvs ar mājienu norādīja, lai dzeram.

      Sarkanvīns bija skābs. Man pār lūpām noritēja lāse, kas iesūcās pāža turētajā drāniņā zem zoda kā asinis.

      Tēvs pārmeta mums krustu. – Ko vienojis Dievs, to cilvēkam nebūs šķirt, – viņš noskaitīja un piepeši uzsita knipi.

      – Lukrēcija, nāc līdzi! – Džūlija tuvojās man.

      Es apjukusi vilcinājos un palūkojos uz Džovanni, bet viņš raudzījās tikai uz priekšu, it kā manis blakus nemaz nebūtu. Nedroši izkāpusi no gultas, es nodrebinājos. Grīda bija auksta. Džūlija aplika man ap pleciem šalli un nometās ceļos, lai varētu uzaut man kājās kurpītes. Visas šīs rūpīgi izmēģinātās, straujās darbības mani tā apmulsināja, ka es pat neiedomājos atsveicināties no vīra, kad mani jau veda prom. Es vēl pametu skatienu pār plecu. Džovanni palika sēžam gultā. Tēvs stāvēja ar muguru pret mani, bet es redzēju spriedzi viņa stājā.

      Džūlija veda mani pāri pagalmam uz mūsu apartamentiem. Pantalīzija un pārējās dāmas sekoja man, nesot saburzīto kāzu tērpu. Es piepeši apjautu, ka man nav ne jausmas, kur ir Adriāna. Dzīru laikā es biju izlaidusi viņu no acīm, bet līdz šim nepamanīju viņas prombūtni.

      – Vai es kaut ko izdarīju nepareizi? – kad tuvojāmies manai istabai, es beidzot uzdrošinājos iejautāties.

      – Nē. – Džūlija apstājās pie durvīm. – Vismaz СКАЧАТЬ