Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ mīlu tevi, veco tantiņu Annu, Almas tanti, – meitene uzskaita visus savus mīļos.

      – Labi, Beta. Es tev kaut ko uzdāvināšu.

      – Ko? – meitene mazliet viltīgi jautā. – Man neviens neko vēl nav dāvinājis.

      – Tā būs īpaša dāvana.

      – Jā?

      Beidzot mašīna ir apstājusies pie kādas ceriņos ieskautas mājas. Viss smaržo. Betai šķiet, ka viņa pati sāk smaržot. Pie mājas durvīm stāv vecā tantiņa. Viņa smaida. Viņas goda priekšauts apņem viņas vēderu, bet tur, Beta labi zina, noslēptas pāris konfekšu, kuras var sūkāt.

      “Ak, tā ir tā dāvana,” meitene atceras sapni. “Vecā tantiņa Anna ir mana Eņģeļa dāvana.” Viņas mazā sirsniņa priecīgi gavilē. Mamma gan ir nopietna. Viņai rīt jāpošas uz jauno darbu. Kā viņa tur teica? MTS? Kas tas tāds ir? Ko viņa tur darīs? Jāuzprasa vecajai tantiņai. Viņa gan zinās. Kad mamma kopā ar onkuli ir izpakojusies, onkulis aizbrauc, bet mamma iet apgulties. Viņa ir piekususi. Beta pa to laiku ieiet virtuvē un izprašņā veco tantiņu.

      – Veco tantiņ, par ko strādā mamma?

      – Viņa ir varena, jo strādā par lielu priekšnieci.

      – Kādu priekšnieci, mīļo tantiņ?

      – Viņa ir MTS partijas sekretāre.

      – Ko? Kas tā tāda ir?

      – Viņa tur vada partiju.

      – Ak tā, – meitene izliekas, ka sapratusi. – Bet ko tā partija dara? Ko viņa tur ēd? – Tas nav skaidrs.

      – Partija, partija, – vecā tantiņa nezina, ko teikt. Beidzot viņa saka: – Partija vieniem dod varu. Citiem neko. Tur cilvēki neatzīst kapitālismu un Dievu. – Beta, lai gan ir nogurusi, apsēžas uz klucīša un turpina izprašņāt. – Es tik un tā nesaprotu, ko mamma Mirdza tur dara?

      – Viņa māca citiem nemīlēt Dievu.

      – Veco tantiņ, bet Dievs, Dieviņš ir labs. Tu man to teici.

      – Es jau arī tā domāju, bet mamma tā nedomā. Betiņ, bērniņ, izej drusku ārā. Es tur redzēju divus bērnus. Varbūt tev izdosies sadraudzēties? Kad pusdienas būs gatavas, es tevi pasaukšu. Jā? Paņem pa ceļam maizīti! Mazliet iegrauzīsi.

      – Jā! – Beta paķer maizes gabaliņu un izskrien ārā.

      “Tavu dzīvu bērnu! Tā kā uzvilkta atspere,” vecenīte nodomā un pieliek plītī malciņu, un kaut ko cep un vāra. Visa virtuve smaržo.

      Beta norij siekalas.

      Ārā, aiz nožogotas sētas, spēlējas divi bērni. Meitene un puika. Beta pieiet tuvāk sētai un gaida, vai viņu ieraudzīs. Jāiepazīstas.

      Pēkšņi atskan bļāviens. Puika viņu pamanījis.

      – Krievene! Krievene!

      Meitene apmulst. – Es neesmu nekāda krievene. Es runāju latviski. Tātad latviete.

      – Es dzirdēju, ka tā sieviete ar vienu runāja krieviski, – puika skaidro.

      – Varbūt, es to nezinu, – Beta droši runā pretī, – es krieviski neprotu. Vecā tantiņa prot, bet nerunā. Viņai tā valoda nepatīk.

      Beidzot puika kļūst ziņkārīgs. Tas jau ir kaut kas.

      – Elza, – viņš sauc māsu, – nāc iepazīties. Kā tevi sauc?

      – Beta.

      Tad aiz meitenes muguras atskan aicinājums nākt pusdienās.

      – Mani sauc… Man jāiet. – Beta pamet ar roku bērniem. – Es drīzi atnākšu!

      Viņa skrien. Vecā Annas tantiņa ir uzcepusi kartupeļu pankūkas. Visa telpa smaržo pēc Betas garduma. Vecā tantiņa ir pacentusies. Mamma Mirdza ir uzcēlusies, un abas pārrunā šodien piedzīvoto un nākotnes ieceres. Vecajai tantiņai sāp kājas. Viņai ir roze. Tās ir piepampušas, zilas. Tāpēc Betai vajadzēs iet uz bērnudārzu vienai. Tur viņa spēlēsies ar bērniem un vienmēr būs paēdusi.

      Bērnudārzs atrodas tālu, kalnā aiz upes, pār kuru ved tilts tieši uz vecpilsētu. Pirmajā dienā mamma Mirdza aizved Betu uz bērnudārzu. Tad viņa aizsteidzas. Darbs negaida. Tur jābūt laikus. Turpmāk uz bērnudārzu Beta iet viena. Vispirms pāri pļavai, kur redzami lieli, skaisti taureņi. Betai vislabāk patīk tie krāsainie, ar aplīšiem uz spārniņiem. Interesanti ir arī sienāži, kas, ietērpušies zaļajos uzvalciņos, lec tik augstu, ka tos nav iespējams noķert un izpētīt.

      Vislabāk meitenei patīk pie upes, kas līkumos plūst starp krūmiem un kaut kur pazūd. Vesels bars mazu zivtiņu līkumo pa zālēm.

      Vecā tantiņa teica, ka tā esot Abava. Beta vairākas reizes atkārto: – Abava, Abava. – Pārgājusi pāri tiltam, meitene uzmanīgi paskatās uz vienu un otru pusi, vai nebrauc mašīnas, un pāriet pāri ceļam. Pa labi atrodas liels kalns, kuru sauc par pilskalnu. Pili gan tur neredz, tikai akmeņus, glīti saliktus. Vecā tantiņa stāstīja, ka tas esot vācu krustnešu pilskalns. Pie tā ir pirts, kur pilsētnieki mazgājas. Tas kādreiz gan esot bijis Pulvertornis. Vecā tantiņa stāstīja, ka sen, sen tur kāds valdnieks taisījis pulveri saviem lielgabaliem, lai varētu iekarot pasaules jūras. Beta iztēlojas lielos kuģus ar baltām burām un lielgabalus. Viņa arī reiz brauks iekarot jūras. Bet kas aiz pilskalna? Tur, lielu koku ieskauts, guļot vēl viens pilskalns. Tas gan vairāk izskatās pēc kalna, bet, ja audzinātāja tā stāstīja, tad tā tas ir. Viņa teica, ka pašā kalna augšā esot liels caurums. Ja tur ielaižot pīli, tad tā pēc kāda laika iznirstot Abavas ūdeņos. Beta aizsapņojusies iet, iet, līdz sasniedz mērķi.

      “Interesanti, vai to pīli kāds noķēra? Jāuzprasa audzinātājai. Viņa visu zina.” Beidzot meitene ir sasniegusi mērķi. Netālu no vecās baznīcas ir bērnudārzs. Meitene ieiet pa vārtiņiem. Atkal nokavējusi. Audzīte gan zina, ka Betai tālu jāiet, – no jaunpilsētas uz vecpilsētu. Pat pieaugušam cilvēkam nav viegli mērot tādu ceļu. To bērnudārza darbinieces saprot, bet, kāpēc mamma tik mazu bērnu nepavada uz bērnudārzu, to nesaprot.

      – Beta, – audzinātāja paņem meiteni aiz rokas, – tu nokavēji brokastis. – Ātri ģērbies nost, nomazgā rociņas un iesim paēst. Viņa ieved Betu ēdamistabā, kur neviena nav, bet uz galda šķīvītī guļ divas maizītes ar ceptu olu. Blakus paprāva krūze, tajā kūp tēja. Audzinātāja ieiet otrā istabā, no kurienes skan bērnu balsis. Beta tikmēr prātīgi ēd. Viņai ļoti garšo olas, tāpēc viņa vispirms apēd maizīti un tad ķeras pie garduma. Kad viņa ir paēdusi, ienāk saimniece Zenta. Viņa paskatās, pasmaida un skubina doties uz otru istabu.

      – Paldies, Zentas tante! – meitene saka.

      – Lūdzu! Lūdzu! – Viņas acis silti iemirdzas.

      – Labi, ej, mīļais bērns!

      – Jums СКАЧАТЬ