Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Atradene un eņģelis - Gina Viegliņa-Valliete страница 14

Название: Atradene un eņģelis

Автор: Gina Viegliņa-Valliete

Издательство: Jumava

Жанр: Зарубежная драматургия

Серия:

isbn: 978-9934-11-908-8

isbn:

СКАЧАТЬ viņi Sašam nedeva pudeli! Būtu iedevuši, būtu dzīvi. Bet Sašiņu noķēra un uz Kolimu prom. Vai jūs to saprotat, jūs, bļaģ? Par pudeli uz Kolimu. Manu draugu! Visu fronti izgājām kopā. Fašistus sitām. – Roberts paceļ elkoni un berzē acis, kurās nav redzamas asaras. Taču saberzis viņš tās ir pamatīgi. Neviens nevar pateikt, vai vīrietis ir vai nav raudājis par to nezināmo Sašiņu, kurš atrodas Kolimā. – Man un Sašiņam biedrs Staļins par varonību pat ordeni piešķīra. Un tagad Kolimā mans labākais draugs. – Var redzēt, ka vīrietim paliek sevis tik žēl, ka viņš tiešām sāk raudāt.

      Mazajā virtuvītē iestājas klusums. Katrs domā savu domu. Saimniece ar drebošu roku ņurca priekšauta stūri. Saimnieks, ģērbies pidžamā, nolaiž galvu. Viņa jau sirmot sākušie deniņi blāvi viz petrolejas lampas apgaismotajā telpā. Te nevienam vairs nav, ko teikt… Pat tie abi apklusuši. Vienīgi kāda pamodusies muša sīc pie lampas.

      – Ejam projām! – vīrietis burkšķ un streipuļodams virzās uz durvīm.

      – Jā! Jā! – Mirdza atsaucas. Viņa vēl var noturēties taisni, tāpēc stutē vīrieti, lai tas nenogāžas. Tas, savukārt, apņēmis sievieti ap vidu, grābstās ap viņas pupiem. – Kas par kartupelīšiem! Ejam! Pamīcīsim tos, ja? – un pats smejas. – Mums te nav ko darīt.

      – Bet meitene? Vai ņemsiet līdzi? – saimniece drebošā balsī jautā.

      – Lai paliek, rīt. – Sieviete pamet ar brīvo roku. – Rīt. Mums ar Robertu vēl ir kādas darīšanas. Vai ne? – Viņa koķeti smejas un, roku uzlikusi uz vīrieša pleca, lēnām velkas ārā.

      Kad durvis aiz abiem svešiniekiem aizvērušās, saimnieki klusu apsēžas. Viņi laikam ir šokēti. Saimniece izvelk no priekšauta kabatlakatiņu un šņukstēdama slauka asaras. Mazajā virtuvītē iestājas klusums.

      Saimniece pieiet pie loga. To atver, lai izietu alkohola un cigarešu dvinga.

      – Tā kā tādi mežoņi, – viņa klusi saka.

      – Ir jau arī. Vai nedzirdēji par tiem sacirstajiem cilvēkiem?

      – Jā! Nabaga meitene! Pie kādiem zvēriem viņa nokļuvusi. Kas būs ar viņu? – Abi klusēdami domā par vienu un to pašu – par meiteni un likteni.

      Ir agrs rīts. Beta pamostas kopā ar pārējiem bērniem. No virtuves pavērtajām durvīm nāk kairinoša smarža.

      – Jūs jau pamodušies? – kāda balss klusi uzrunā bērnus.

      – Laikam visi, – saka Arturs. – Arī Beta. Omīt, kas te naktī bija par troksni? Man šķita, ka vesels žurku bars apcēlis mūsu māju.

      – Tā jau arī bija, – sieviete atbild.

      – Un tētis tās aizdzina.

      – Jā, Robert. Viņš ar slotu, kā sētnieks slauka ielu. Uz vienu pusi, uz otru. Es uzsildīju ūdeni, ejiet nomazgāties. Jā, Betiņa pirmā. – Viņa uzsmaida meitenei.

      Arturs nenociešas. – Kāpēc viņa pirmā?

      – Viņa ir mūsu ciemiņš. Vai ne, Beta?

      – Jā, tante! – meitene atsaucas.

      – Viņa ieies vannā atsvaidzināties, – sieviete saka pārējiem bērniem. – Tev tas ir svarīgi, vai ne? – sieviete atkal uzrunā meiteni.

      – Jā! – Mazā paskatās uz sievieti, kura viņai uzsmaida. Betas sirsniņa atmaigst. Ja kāds smaida, tad viss būs labi.

      Kad meitene ienāk siltajā virtuvītē, tur viņu jau gaida silta skārda vanna. Pēc ūdens peldes Beta un pārējie bērni apsēžas pie galda, kur mazās krūzītēs kūp tēja. Blakus, uz šķīvīšiem, nolikta maizīte. Bērnu tētis jau sen ir darbiņā. Arī mamma ir darbiņā. Arturam gan ir labi. Viņa omīte nekur nestrādā. Viņa, kā teic pieaugušie, gana Arturu, lai viņš neizstrādā blēņas. Pēc brokastīm bērni iziet pagalmā. Betai tur patīk vairāk nekā pažobeles istabiņā, kur vienmēr ir auksti. Saules stari apņem nelielo pagalmu. Meitenes cep kūkas. Zēni brauc ar mašīnām. Tas nekas, ka uz četriem ir tikai divas, bet darīt vienmēr ir ko. Te ceļš jāpalabo, te kalniņš jāuzber.

      Taču cik ilgi spēlēsies? Laiks kļuvis nemīlīgs, un sāk līņāt. Vecā tantiņa Anna teiktu – līst pēc suņa! To gan meitene nebija redzējusi, kā līst suņi. Arī bērnu vairs nav. Meitene lēnām čāpo augšā. Brīžiem ar divām kājām, brīžiem četrrāpus, līdz sasniedz mērķi.

      Ir pagājušas dienas, nedēļas. Betas dzīvē nekas, nekas nemainās. Kamēr mamma nav mājās, meitene cītīgi pēta pažobeli un tur esošās vecās mantas. Viss, ko viņa nav redzējusi, tiek aptaustīts un pat iemēģināts. Kādā saulītes apgaismotā stūrī viņa atrod vecu, noputējušu ratiņu. Beta tādu jau bija redzējusi. Vecā tantiņa ar tādu tina dziju kamoliņos. Betai dzijas nav, tāpēc viņa būs šoferis. Viņa sameklē mazu soliņu, apsēžas un nu var braukt.

      – Pi, pī! – pažobeles klusumā atskan sīka bērna balstiņa. – Pi, pī! Es braucu, es braucu pa pakalniem un lejām, kur bērni laimīgi ar priecīgām sejām. Puķītes zied, saulīte iet… – Tā nobraukusi kādu laiku, viņa attopas, ka vajadzētu arī pasažierus.

      Viņa pieceļas un aizsteidzas uz istabu un tur paņem divas malkas pagalītes. Noliek pie beņķīša. Nu ir jautrāka braukšana. Meitene dzied:

      – Cik priecīga es šodien! Man liela mašīna, kas tālu aizvedīs. Nē, nē! Ne tā, – Beta domā. – Es labāk ņemšu līdzi veco tantiņu. Es aizbraukšu pati pie viņas un viņa man brauks līdzi.

      – Pagaidiet, bērni, – viņa uzrunā savus koka bērnus, – es paņemšu tikai sedziņu, lai jums būtu silti. – Beta skatās uz abiem bērniem – pagalītēm, uzsmaida un pazūd istabā.

      Tad viņa nāk ar dvieli un zīmuli. Dvielis – sedziņa, bet ar zīmuli viņa ievelk actiņas, degunus un mutītes. Nu viņai ir īstas lellītes. Beta apsedz savus bērnus un sasēdina tos kopā, lai nesalst.

      Vecā tantiņa vakaros pirms gulētiešanas bieži lasīja pasakas. Citreiz dziedāja kādu dziesmiņu. Arī Beta dzied šūpuļdziesmiņu:

      – Saulīt tecēj, tecēdama,

      Es paliku pavēni,

      Nava savas māmuliņas,

      Kas iecēla saulītē?

      Jau saulīte zemu, zemu,

      Māmulīte tālu, tālu,

      Teku, teku, nepanāku,

      Saucu, saucu, nesasaucu.

      Pār Betas vaigiem līst asaru lietus. Šī dziesmiņa viņai atgādina veco tantiņu.

      Viņa to vienmēr dziedāja, kad tina dziju, arī tad, kad ārdīja vecās vilnas jakas. Meitene sarāvusies sēž. Viņa gaida mammu Mirdzu. Pa mazo lodziņu redzama saule, kas lēnām iegrimst mākoņos. Beta sēž uz soliņa, galvu atspiedusi pret ratiņa sāniem, un guļ, līdz kāda roka pieskaras viņas plecam.

      Meitene plaši СКАЧАТЬ