Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Atradene un eņģelis - Gina Viegliņa-Valliete страница 15

Название: Atradene un eņģelis

Автор: Gina Viegliņa-Valliete

Издательство: Jumava

Жанр: Зарубежная драматургия

Серия:

isbn: 978-9934-11-908-8

isbn:

СКАЧАТЬ stūrī, atnes tīru ūdeni, produktus no veikala.

      Betas podiņu nes mamma, jo Beta pa šaurajām kāpnēm var to izliet. Tad gan smirdētu visas kāpnes. Mamma to dara no rītiem, kad meitene vēl guļ.

      Beta ieliek savu sīko plaukstiņu vecenītes rokā, un abas dodas uz tantes istabu.

      Kad naktī pārrodas mamma, viņa jau zina, kur ir bērns, jo Almas tante ir atstājusi zīmīti.

      Reiz, kad atkal neviena nav mājās, mazā Beta dodas ciemos uz pažobeli, kur dzīvo Almas tante. Beta grib ar viņu iepazīties tuvāk. Viņa ir viena, Beta arī ir viena. Var būt, ka abas var sadraudzēties? Tas nekas, ka viena ir vēl maza, bet otra jau veca. Almas tantes mugura saliekta kā zirga loks. Beta zina, ka lokus saliec cilvēka rokas. Bet kas salieca Almas tanti? Neviens to nezina pateikt. Mamma Mirdza to noteikti nezina. Meitene nolemj to uzzināt. Viņa klusu pieklauvē. Neviens neatbild. Tad viņa pieklauvē skaļāk. Pie durvīm viņa izdzird kādu šļūcam. Durvis atveras, un tajās parādās vecenīte, kuru Beta sveicina: – Labrīt, Almas tante! Vai drīkst ienākt? – viņa pajautā. Tas ir pieklājīgi. Tā mācīja vecā tantiņa. Meitene vēl nezina, ka bez aicināšanas neviens ciemos nenāk. Arī dāvanas viņai nav… Atvērtajās durvīs meitene redz mazu istabiņu ar noputējušām mēbelēm. Vienā no tām ir grāmatas. Pilns skapis. Tās kā magnēts piesaista mazās meitenes uzmanību. Mammai gan ir tikai divas grāmatas, bet tās ir svešā valodā, kuru meitene nesaprot. Uz vienas ir onkulis ar lielām ūsām. Mamma stāsta, ka tas esot tētis Staļins. Tad jau Beta ir ļoti bagāta. Divi tēti. Viens tētis bērnunamā, bet otrs uz grāmatas. Grāmatas meiteni piesaistīja kā brīnums, kā pasaka. Tās ir kaut kas neaptverams. Tajās ir viss – ceļojumi, pasakas par princesēm, rūķīšiem un vēl. Un vēl. Taču meitene vēl neprot lasīt. Parasti pasakas pirms gulētiešanas lasīja vecā tantiņa. Tagad viņas nav. Betai atliek tikai skatīties bildes.

      – Almas tante, – Beta uzrunā istabiņas saimnieci, – vai drīkst pie jums paciemoties?

      – Nāc iekšā, bērns. Nāc pie plīts! Tur tev būs siltāk! Tev jau mājā noteikti ir auksti. Nav kam iekurināt. Man arī nebūs vienai tik skumji un būs siltāk, – Almas tante saka. – Vai tu atkal viena?

      – Jā, Almas tante. Mamma tikai strādā un strādā. Viņai nemaz nav laika cept kartupeļus vai pankūkas un vārīt kartupeļus.

      – Ko tad tu, bērniņ, ēd?

      – Parasti maizi, vārītus kartupeļus ar miziņu un rūgušpienu. Ai, cik tas ir garšīgi! Vārīti kartupeļi un rūgušpiens! – Beta priecīgi sasit plaukstas.

      – Kur viņa strādā? Vai tu zini? – tante prasa.

      – Nezinu, Almas tante. Reiz viņa teica, ka viņai jāskrien pa laukiem. Neviens negrib strādāt. Tikai viņa viena skrien un strādā. Tie atbraucēji tikai dzer. Viņiem negribas strādāt. Tāpēc mamma ir piekususi un nenāk mājās.

      Kamēr Beta to visu stāsta, Almas tante sajauc miltus ar pienu, pieber sāli un cukuru.

      – Vai tu ēdīsi kopā ar mani?

      – Jā, Almas tante, ja drīkst. Mana vecā tantiņa arī cepa pankūkas. Ai, cik tās bija garšīgas!

      – Nogaršo manējās! Varbūt tās arī tev garšos?

      Beta sajūt atvieglojumu. Vēderā kaut kas iekņudas. Viņai tik tiešām gribas ēst. Dažreiz ēdiens pat sapnī rādās. Ja viņai būtu nauda, daudz, daudz, tad viņa nopirktu skaistas, lielas kūkas, kas pašas lien mutē.

      – Paldies, Almas tante! Es jau nemaz tik dikti vēl negribu ēst. – Beta zina, ka atteikties ir pieklājīgi. Tā teica mamma Mirdza.

      – Ak tā! – Almas tante novelk un pasmaida. – Ņem un ieēd manis ceptās pankūkas, – un ieliek meitenes klēpī lielu šķīvi.

      Pie plīts ir silti. Turēdama klēpī šķīvi ar gardumiem, viņa pēta kaimiņieni. Viņas bēdu izvagoto seju un domā: “Kā lai uzprasa, kāpēc viņa ir viena? Vai tās grāmatas viņa visas ir izlasījusi?”

      Beidzot abas ir paēdušas. Arī Beta ir sadūšojusies.

      – Almas tante, vai tu tās grāmatas visas esi izlasījusi? Tev to ir tik daudz!

      – Jā, mazā. Visas. Kad es biju jauna, tad mēs abi ar vīru vienmēr pirkām grāmatas. Man patika lasīt. Arī tagad kādu pārlasu.

      Betai šķiet jocīgi, ka Almas tante ir bijusi jauna. Viņai šķiet, ka te nu viņa mazliet samelojusies. Tik veca un jauna. Tas tā nevarēja būt.

      – Es arī daudz lasīšu, kad būšu liela! – meitene paziņo. – Tas būs tad, kad iešu skolā. Tādā lielā, lielā. Es atceros, ka bērnunamā, kurā biju, blakus bija skola un milzīgs, skaists dārzs, kur bija daudz puķu. Es tur biju kopā ar pārējiem bērniem. Mēs staigājām, staigājām… Jā, jā, Almas tante, vai tu man tici?

      – Ticu, ticu, – viņa pasmaida, – bet vai tu atceries, kur tas bija?

      – Jā, tante. Tas bija Rīgā. Trešajā bērnunamā.

      – Ak tā! – vecenīte nopurpina. – Tad to tu jau atceries? Tev gan ir laba atmiņa, bērniņ.

      – Jā! Mamma teica, ka es esmu bijusi vēl vienā, bet viņa nestāsta, kurā.

      Almas, tante, kāpēc tu esi viena? Vai tev vīra nav? Tu teici, ka abi pirkāt grāmatas.

      Vecenītes seja paliek nopietna. Acīs vērojamas skumjas un sāpes.

      – Bija gan. Taču viņu paņēma karš. Arī manus dēliņus paņēma karš. Bija trīs, tagad neviena. – Vecenīte slauka asaras. Vismaz kādai dzīvai būtnei var izteikt savu lielo sāpi. Viņa vēl ko gribētu teikt, bet asaru kamols aizspiež kaklu. Meitene pieceļas un pieglaužas pie viņas. Tad ierāpjas viņas klēpī un apņem vecās sievietes kaklu un nobučo uz vaiga.

      – Neraudi, mīļā tantiņa! Beta nekad neraud, ja ir viena. Bet tu raudi. Neraudi, citādi arī Beta raudās.

      Almas tante notrauš asaru lāsītes, caur kurām pavīd smaids par mazās ārkārtīgo bērnišķīgumu un naivumu. Viņas dēli tajā laikā bija daudz piemērotāki skarbajai dzīvei, bet šis bērns, par kuru stāsta, ka esot bez vecākiem, ir naivs kā pavasara ziediņš, tīrs kā strautiņš. Almas tante apskauj meitenīti un samīļo.

      – Ak, bērniņ, tā nu mēs abas esam vienas. – Viņa cieši apskauj meiteni un gluži kā vecā Annas tante piespiežas klāt. Nu viņas nav vienas. – Mazo bērniņ, lai Dieviņš tev vienmēr stāv klāt! – viņa skaļi saka.

      Beta jau sen zina, ka Dieviņš ir blakus, bet mammai to nedrīkst teikt. Mamma apgalvo, ka Dieviņa nav un ka Beta ir dumja. Meitene mammai nekad nestāsta, ka viņa draudzējas ar Dieviņu un Sargeņģeli. Viņš vienmēr ir blakus Betas mazajās laimītēs un nelaimītēs.

      – Almas tante, vai tev ir tavu dēliņu bildītes?

      – Jā, saulīte. Ir gan. Pēc vārda “saulīte” meitenes seja uzplaukst.

      Viņa СКАЧАТЬ