Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ paliek tā jocīgi. Var būt, ka viņa veco sieviņu redz pēdējo reizi? Meitene vēlreiz iedod buču.

      – Tante, es tevi mīlu! – viņa saka un pagriežas, lai ietu. Tad paskatās atpakaļ un pamāj ar roku. – Atā, mīļā Almas tante! Nu gan man jāiet.

      Kad mazā ir aizgājusi, vecā sieviete apsēžas. “Tā dzīvē ir, cilvēki satiekas, iemīl viens otru un izšķiras, un kā lieli kuģi katrs aizpeld uz savu pusi.”

      Pa to laiku lielais matracis, skapis, galds, krēsls jau iecelti mašīnā. Arī koferis ar maisiem jau atrodas tur. Šoferis abas iesēdina priekšā. Beta sēž mammas klēpī un domā par laimi. Kas ir tā laime? Viņai ienāk prātā arī atbilde. Tikai tā atbilde ir skumja – “Tas ir mirklis, pieskāriens…”

      ATKAL CEĻĀ UN JAUNĀS MĀJAS

      Mašīna lēnām brauc gan augšā, gan lejā. Pa labi, pa kreisi. Betas acis, domājot par laimi, par Almas tanti, lēni aizveras. Viņa guļ.

      – Manu mīļo Eņģeli, es atkal braucu uz svešu vietu. Vai tu man būsi blakus arī tur?

      – Būšu, mana mazā meitene. Būšu! – Kā tu zināsi māju, kur es dzīvošu?

      – Atradīšu, mans bērns. No manis neko nevar noslēpt. Es biju un būšu tev blakus.

      – Tu esi tik labs!

      – Meitiņ!

      – Manu Eņģelīt, kā es tevi mīlu!

      – Es tevi arī. Vai zini, kas ir Eņģeļi?

      – Nezinu, Tu man to neesi teicis.

      – Eņģeļi ir visi tie, kam šeit, uz zemes, gājis grūti. Un vispār, vai kādam iet labi?

      – Mamma saka, ka viņai iet labi.

      – Jā, viņai ir labi, jo dzīvo uz to cilvēku sāpēm un asarām, kurus nošāva, izveda. No daudziem viņa savāca drēbes. Bet pati ir tukša kā muca.

      – Kā tukša? – meitene nesaprot.

      – Viņa neko nelasa, tikai klausās tenkas. Sevišķi, kad kāds iedzēris un dzērumā nenoturas. Vai nu kādu aizliegtu anekdoti izstāsta, vai stāsta kaut ko sliktu par vadoni.

      – Kas tad notiek? – meitene iztaujā savu mīļo Sargeņģeli.

      – Tad viņa aiziet uz attiecīgo iestādi un visu izstāsta.

      – Arī par mani?

      – Domāju, ka viņi par tevi zina vairāk, nekā tu pati par sevi.

      – Arī par manu īsto mammu un tēti?

      – Domāju, ka jā. Taču liecies mierā ar tādiem jautājumiem. Neviens tev nekad to nestāstīs. Tas jau ir noslēpums, kuru zina tikai daži. Tu visu mūžu domāsi par viņiem, taču atbildes nebūs. Tikai to es tev varu teikt. Nebūs! – Un Eņģelis ar vienu spārnu noslauka asaras, kas rit pār viņa vaigiem.

      – Eņģelīt, – Beta iztraucē klusumu. – Bet mamma Mirdza arī lasa.

      – Ko lasa?

      – Divas grāmatas. Uz vienas tēta Staļina bilde, bet uz otras… – Beta neprot paskaidrot.

      Pēc īsa laika sprīža viņa atkal prasa Eņģelim, kas ir noguris no bezgalīgajiem bērna jautājumiem.

      – Kam viņa nodarīja pāri?

      – To es tev nevaru teikt. Kad būsi mazliet lielāka, pateikšu. – Viņš samiernieciski paceļ vienu spārnu.

      – Eņģelīt, kāpēc es tevi neredzu dienā?

      – Es esmu viegls kā pieneņu pūkas. Tu tās esi redzējusi.

      – Jā, manu Eņģelīt. Pie bērnunama auga pienenes. Kad tās izauga, parādījās pūkas, ko vējš sakustināja, un tās aizlidoja tālu, tāpat kā tu, Eņģelīt.

      – Ko tu tur augšā dari? – Jautājumi līst kā zvaigznes no debesīm. – Es tur lidoju. Satiekos ar citām gaišām būtnēm. Mēs tur esam no visa kā brīvi. Mums nav auksti, nav arī karsti. Mēs esam viegli, viegli.

      – Kāpēc es nelidoju?

      – Tu esi cilvēks. – Kas ir cilvēks?

      – Gan laba, gan slikta būtne.

      – Jā, vecā tantiņa arī tā teica. Viņa teica, ka Dievs mūs visus radījis. Viņa arī teica, ka dzīve ir nežēlīga. Ka cilvēkam klājas grūti.

      “To tev, meitiņ, dzīvē vajadzēs, tas tev jādara,” – viņa nebeidza atkārtot. “Dzīve ir nežēlīga un izdzīvo stiprākie. Tie, kuri daudz ko prot un var. Tāpēc jāmācās.”

      – Kāpēc dzīve ir nežēlīga? – viņa jautāja Eņģelim.

      – Redzi, ir cilvēki, kuri grib būt bagāti bez darba. Taču, lai paēstu, apģērbtos, ir daudz jāstrādā. Taču tādi ļaudis ir arī slinki. Viņi grib dzīvot uz citu rēķina. Atņemot iekrāto mantu, kas iegūta, daudz strādājot. Tā reiz notika ar veco Annas tanti jaunībā. Es tev to reiz stāstīju. Atceries?

      – Jā, manu Eņģeli. Atceros. Tu tikai saki – labs, labāks. Bet kā kļūt labākam?

      – Tev jāzina arī, ka ir ļaunums.

      – Eņģelīt, kā man kļūt labākai? Es nesaprotu, – meitene atkal un atkal prasa.

      – Redzi, Beta, kā tu zināsi, kas ir labs, ja nezināsi, kas ir ļauns. Tev patīk vecā Annas tante. Kāpēc?

      – Tāpēc, ka viņa ir laba un daudz cietusi. Viņa gan zina, kas ir labs un kas ir ļauns, – meitene atbildēja. – Viņa ir gudra.

      – Redzi, to sauc par dzīves gudrību. Tā daudziem atnāk ar gadiem. Bet ir arī tādi, kas no dzīves nekā nemācās. Viņi – kādi atnāk, tādi aiziet. Iedomīgi, skaudīgi, nenovīdīgi.

      Ne visu Beta saprot. Taču Eņģeļa teiktais viņai šķiet pareizs. Tā tas ir. Tā notiek. – Kas tad notiek? – Beta prasa tālāk.

      – Tajā pasaulē viņiem jāmācās ļoti ilgi, līdz viņi sapratīs, ka pašiem jākļūst labākiem. Visu mūžu, līdz kapa malai.

      – Mīļo Eņģeli, vai es esmu laba?

      – Tu vēl esi bērns. Pagaidām arī tev jāmācās. Ļoti daudz jāmācās. Es labāk pastāstīšu par sevi. Vai gribi? Man arī reizēm ir skumji, – klāstīja Eņģelis. – Tāpat kā tev. Sevišķi rudenī. Tad mani pārņem tāda smeldze, ka ne izsacīt. Reiz atnāca rudens. Dzērvju kāsis laidās projām. Arī meža zosis klaigādamas lidoja uz dienvidiem. Virs purviem pacēlās balta migla. Bērzi pamazām nometa savas zeltītās drānas, bet kastaņi СКАЧАТЬ