Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ no darbiņa. – Pēc brīža viņa norūpējusies atgriežas. Meitenes galva liecas arvien zemāk un zemāk, līdz sasniedz galdu.

      – Nav, vēl nav. Betiņ, meitiņ, es tevi izguldināšu pie mums. Pabiezi jau mums te ir, bet vietiņas pietiks visiem. – To pārējo Beta vairs nedzird. Pilnais puncis un nogurums aizslēdz acis gluži kā atslēgas durvis. Meitene atkal redz sapni – sapni par Eņģeli, kurš līdzīgi tauriņam lidinās virs galvas.

      – Beta! Vai mani dzirdi? Kā tev šodien gāja?

      – Ai, manu Eņģelīti, ja tu zinātu, kādu garšīgu zupu es ēdu! – meitene murmina. – Garšīgu, garšīgu. – Es to nekad neaizmirsīšu. Tā smaržoja kā, kā… nevaru pateikt. Bet ļoti smaržoja.

      – Jā, pasaulē tomēr ir arī labi cilvēki, kas neaizmirst pabarot svešu bērnu. Es zinu, meitiņ, ka tu to atcerēsies visu mūžu.

      – Jā, manu Eņģeli. To smaržu un garšu. Visu mūžu. Bet kas ir mūžs?

      – Mūžs? – Mūžs ir tavs laiks, Beta, – Eņģelis atbildēja.

      – Vai vecai tantiņai arī ir mūžs?

      – Jā, mazā. Bet viņa jau ir nodzīvojusi garu mūžu.

      – Bet es?

      – Tavs mūžs ir tikai sākumā. Tu augsi un uzplauksi kā roze.

      – Patiešām?

      – Tici, tā būs.

      – Vecā tantiņa arī uzplauks kā roze?

      – Nē, viņa lēnām novītīs.

      – Es to negribu! Negribu! Vecai tantiņai jādzīvo ilgi, ilgi. Es gribu viņu! – Meitene sāk raudāt.

      – Nebaidies, Beta. Viņa sagaidīs tavu plaukšanu.

      – Kā roze, ja? Es arī uzplaukšu.

      – Jā, mīļā.

      – Vai mammai arī ir mūžs?

      – Jā, mazā!

      – Tad jau viņa arī nomirs?

      – Jā!

      – Kā puķe novītīs un nomirs.

      – Šī puķe ir rūgta, bērns.

      – Kā rūgta? – meitene pārjautā.

      – Viņai ir asi dzelkšņi, kas kož. Daudziem no tā ir bail. Daudzus viņa ir sadūrusi.

      – Man arī, man arī bail! – mazā sauc.

      – Nebaidies! Es tev esmu blakus, mana meitiņa. Bet tagad uzklausi mani, vai dzirdi?

      – Jā!

      – Var jau būt, ka viņas dvēsele ir slima? Tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem vienam pret otru.

      – Manu mīļo Sargeņģeli, kā lai es viņai palīdzu?

      – Kam?

      – Mammai Mirdzai?

      – Kad viņa atnāks mājās, ierāpo klēpī un viņu apmīļo. Tu redzēsi, arī viņa pasmaidīs. Tu taču nezini, kas viņai sāp, vai ne?

      – Nezinu. – Meitene domīgi saka. – Nezinu gan. Tad jau es būšu ārste! Es ārstēšu viņas Dvēseli.

      – Lai tev izdodas, Beta!

      – Tu jau lido projām?

      – Pagaidām! – Eņģelis pamāj ar spārniem un, ietērpies spožā, žilbinošā gaismā aizlido.

      Pēkšņi kaut kas nodārd. Saimniece veikli uztraušas un pieskrien pie durvīm.

      – Kas tur?

      – Vai pie jums nav mana meita? – atskan aizsmakusi sievietes balss.

      – Ir, bet viņa jau sen guļ.

      – Atslēdziet! Citādi izlauzīsim durvis! – atskan kāda pavēloša vīrieša balss.

      Saimniece atslēdz durvis, un istabā iedrāžas sveša sieviete un milicis.

      – Es visus dzīvokļus apskrēju, bet viņas nekur nav. Labi, ka atradās. Visu dienu braukāju pa kolhoziem. Ne dzērusi, ne ēdusi. Arī Roberts nav nekā ēdis. Mēs esam galīgā badā.

      Saimniece saprot mājienu.

      – Sēdieties pie galda! Mums te pupiņu zupiņa izvārīta. Varbūt vispirms paēdīsiet un tikai tad paņemsiet meiteni. Viņa pašreiz guļ. Tīri vai žēl modināt.

      Abi nelūgtie viesi, mēteļus nenovilkuši, apsēžas pie galda un kāri ķeras pie karotēm. Paiet īss mirklis, un zupas katls ir iztukšots.

      – Kas par zupu! Garšīga gan, – vīrietis, vēl ēzdams maizi, nosaka. – Mana Mirdziņa, piedodiet, neesam precējušies, tādu nevāra.

      Sieviete, kuru vīrietis skaļi aprunā, nikni paskatās un nosaka: – Tu, Robert, iesi kājām uz savu māju, bet es paņemšu meitu un aiznesīšu uz savu istabu. – Par Robertu nosauktais vēl ar plaukstu savāc drupačas un visu ieber mutē.

      – Saimniecīt, varbūt jums ir kaut kas stiprāks? Te jau ir silti, bet mēs, pa laukiem braukādami, esam pamatīgi pārsaluši. Šitie dubļi! Ceļi neizbraucami. Vot, – viņš rāda virs ceļiem. – Tāpat kā pie mums Krievijā. Mēs abi ar Mirdzīti atbraucām, lai jums palīdzētu celt jaunu dzīvi. Vot! Laukus no budžiem iztīrījām, bet tagad savējie neko neprot. Pat cirvi iztrīt, ni un ni. – Roberts savicina rokas. – Iedod kādu mēriņu siltumam! – viņš lūdzas.

      Saimniece izvelk pudeli no sienas skapīša. Nu tikai sākas dzīres. Saimniece reizēm viņus apsauc, lai taču runā klusāk. Bērni un vīrs guļot. Taču alkohols dara savu, līdz jautro sprēgāšanu pārtrauc negaidīta cilvēka rupjā balss:

      – Ko tad jūs te darāt? Nakts laikā te, manā mājā, notiek dzeršana? Nu, ka visi projām! Man rīt jāiet uz darbu. Vai tad citur nevarējāt?

      Roberts pieceļas. Knapi turas kājās. Sarkanajā ģīmī iezvērojas acis. – Kas tu te tāds? Mums te tagad viss kopējs! Arī tava sieva ir mūsu. Kopēja. – Viņš uzsit ar dūri pa galdu. – Budži tādi. Par maz, par maz viņus kāvām, Mirdziņ, skaties, kā šie te dzīvo, bet mums… Jūs, ja bļausiet, aizvedīsim uz attiecīgu vietu, uz učastoku, no kurienes pat pelīte neaizmuks. Vai sapratāt?

      Vīrietis nobāl. Tad klusi saka: – Bet man rīt uz darbu.

      – Kur tu strādā?

      – Metalurgā.

      – Zinu, zinu, kā jūs tur stiepjat СКАЧАТЬ