Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Atradene un eņģelis - Gina Viegliņa-Valliete страница 19
Название: Atradene un eņģelis
Автор: Gina Viegliņa-Valliete
Издательство: Jumava
Жанр: Зарубежная драматургия
isbn: 978-9934-11-908-8
isbn:
– Atceries! Mēs vakar rotaļājāmies. Es būšu mamma, bet tu, – viņa padomā, – tu būsi krustmāte Beta. – Meitenes sāk smieties. Beta pat nevar iedomāties, ka viņa būs krustmāte. Bet tad meitenes attopas.
– Mums ir vajadzīgs tētis. Kas būs tētis?
Istabas vidū kāds patukls puišelis visu laiku šūpojas uz koka zirdziņa.
– Pēterīt! – meitene sauc. – Tu būsi tētis!
– Liec mani mierā, Dace, es būšu jātnieks, – puika lepni atbild.
– Jātnieks! Tētis! Vareni, – Dacīte sasit plaukstas un kopā ar Betu gulda bērnu – lelli leļļu gultiņā. Tad abas notupstas uz celīšiem un grib nodziedāt savam bērniņam kādu šūpuļdziesmu. – Beta, vai tu zini kādu šūpuļdziesmu?
– Jā, vecā tantiņa man to dziedāja.
– Nodziedi mūsu bērniņam. Redzi, viņš grib gulēt.
– Labi, – Beta saka, – labi! – Aijā, žūžū, lāča bērni, – viņa klusu dzied.
– Beta, tu skaisti dziedi. Kas tevi tā mācīja? – Dace kļūst ziņkārīga.
Beta nezina, teikt vai neteikt patiesību. Beidzot viņa izdveš:
– Mans Eņģelis.
– Tavs Eņģelis? – Dacīte pārjautā.
– Eņģeļu nemaz nav! – meitene saka un pieceļas kājās. Tie ir tikai pasakās. Tā saka mana vecmāmiņa.
– Ir gan, – Beta pastāv pie sava. – Nav vis! – Dacīte piecērt kāju.
– Ir gan! – Beta uzstāj. Šķiet, ka viņas tūlīt saplūksies.
Tad Dace sastingst un jautā: – Kāds viņš izskatās?
– Liels, balts un pūkains.
– Tāds kā mākonītis?
– Nē!
– Kāds tad?
– Kā balta migla – balta un pūkaina.
– Tu miglu esi redzējusi, Beta?
– Jā, sen, sen, kad dzīvojām pie liela purva. Tur agros rītos klaigāja dzērves, bet pļavā stārķi augstu cēla savas nosalušās kājas un meklēja vardes.
– Kā tu zini, ka stārķiem bija nosalušas kājas?
– Tās bija sarkanas, tāpat kā man. Kad salstu, man vienmēr rokas ir sarkanas. Tāpat arī stārķim.
Dace skatās uz Betu ar savām lielajām, zilajām acīm un apbrīno viņu.
– Tu esi gudra! Es miglu neesmu redzējusi. Mums te tādas nav. Tētis gan ir redzējis. Mamma reiz teica, ka viņš dažreiz ejot kā pa miglu. Viņš reizēm runā – kā pa miglu visa dzīve iet. Es to nesaprotu, kā dzīve var iet kā pa miglu?
– Man šķiet, ka tas ir tad, kad tavs tētis ir mazliet vairāk iedzēris tos grādīgos.
– Tu tā domā?
– Jā, es viņu reiz redzēju tādu ar spīdošām acīm. Atceries, kad mana mamma, tava mamma, mēs visi bijām pie upes. Tā bija karsta vasara. Mēs draiskojāmies, plunčājāmies, bet viņi dzēra, kaut ko runāja un dziedāja, – Beta apgalvo.
– Jā, jā! Atceros! – Dace uzvaroši skatās uz draudzeni. Interesanti, ka tu visu redzi un atceries.
– Nē, Dacīt, it nemaz, – Beta saka. – Mamma Mirdza saka, ka es esmu tik dumja kā zoss.
– Kāpēc zoss ir dumja? – Dace uzvaicā.
– Vecā tantiņa Anna saka, ka viņai maza galviņa. Bet man ir liela galva, – meitene rāda.
– Tev tiešām nemaz tā galviņa nav maza. – Dace apliek rokas ap savu galvu, tad Betas galvu. – Nu nav, itin nemaz nav maza. Tāda pati kā manējā, – viņa piebilst. – Mana mamma katru dienu saka, ka es esmu gudra meita.
– Jā? – Beta pārvaicā.
– Bet tētis saka, ka es esmu viņa skaistule. – Man nav tēta. – Beta knibina pirkstus.
– Nekas, Beta! Gan jau mamma kādu atradīs. Tādu lielu, skaistu, kas tevi pacels rokās augstu, augstu, – Dace priecīgi klāsta draudzenes lielo nākotni, kurā būs vieta arī tētim. Tikmēr es tev aizdošu savu tēti. Tu esi ar mieru, ka es tev aizdodu tēti?
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.