Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Putru gan es pati uzvāru. Bērnam tā ļoti garšo.

      – Kāpēc nedzīvojāt istabā?

      – Saimniece agri ceļas. Baidās, ka mums traucēs. Viņa caurām dienām kolhoza tīrumā vai arī mežā, – viņa atbildēja.

      – Nu ir gan tie buržuji. – Mirdza nikni novilka.

      – Kā tevi šeit sauc? – sieviete noprasīja Annas tantei.

      – Visi mani dēvē par pirts Annu. – Večiņa pasmaidīja. Un viņas acīs iedzirkstas zilas spuldzītes.

      – Kas tu būtu saimniecei? Vai kalpone?

      – Tāpat te palīdzu. Tad, kad daudzi devās uz Latviju, arī es pievienojos. Es no Vitebskas puses, – viņa piebilda un ieskatījās sievietē. – Man taču strādāt vajadzēja. Maizīte jānopelna. Dēliņus paņēma karš. Arī meitiņa atbrauca. Viņa dzīvo Kurzemē.

      – Tā? Un tu no Vitebskas puses? Es arī no turienes, – sieviete ieinteresēti turpināja savu sakāmo. – Un tā tur?

      – Nejauši nokļuvu viņas sētā. Biju ļoti piekususi pēc tālā ceļa. Viņa mani pabaroja, izguldīja un atļāva palikt tik ilgi, cik gribēšu.

      Man tikai šis tas jāpalīdz.

      – Ak tā? – Beidzot sieviete pasmaidīja. Viņa bija atpazinusi savu radinieci. Kur tie gadi! Jau karš pagājis, bet viņa ir izdzīvojusi.

      – Vai neatpazini mani, Mirdzu, Annas tante?

      – Laikam gan. – Vecenīte skatījās zili izbalējušām acīm. – Līdzīga esi. – Vecenīte mazliet viltīgi pasmaidīja. – Kaut kur redzēta.

      – Es taču esmu tava māsasmeita Mirdza! Vai nepazīsti? Annas tante, brauksi mums līdzi?

      – Tikai kopā ar mazo. – Vecenīte, kuras vaigs vairāk atgādināja sažuvušu plūmi, uzsmaidīja. Gan seja, gan izbalējušās acis izstaroja tādu gaišumu, ka, šķiet, viss pagalms pielijis ar sauli.

      Mirdza pagriezās un atkal iekāpa droškā.

      – Jēkab Ivanovič, ņemsim līdzi arī večiņu! Var redzēt, ka abas saradušas. Būs, kas mums cimdus noada un audeklu uzauž. Arī vārīt viņa prot. Es to neprotu.

      – Kāpēc tu viņas ņem? Pati savu bērnu nevarēji izspiest? – otrs vīrietis smīnot uzprasīja. – Cik tur tā darba, es tev pāris minūtēs tādu uztaisīšu. Netici?

      – Es kaut ko ieraudzīju, – sieviete klusu nočukstēja.

      – Ko?

      – Par to krustiņu uz kakla, – viņa klusām turpina. – Atceries, Robert, es tev stāstīju?

      – Ko?

      – Par mežu, kur slēpās tās divas sievietes.

      – Kur viņas palika?

      – Tās abas maukas nošāvu, bet tos divus bērnus man biedri palīdzēja aizvest uz bērnunamu. Tur tādu bija daudz.

      – Maita! – Vīrietis izgāza žulti uz sievieti. – Es nesaprotu, kāpēc tu nošāvi tās sievietes, bet bērnus atstāji?

      – Viņi tik un tā būtu nomiruši badā, – sieviete nomurmina.

      – Kāpēc tad atstāji?

      – Domāju, ja bērni bļaus, tad tie bandīti ātrāk nāks pie savām sievām.

      – Ak tā! Stratēģisks plāns? Gluži kā biedram Žukovam? Tu nu gan varēji nemuldēt par to gadījumu vismaz svešu cilvēku klātbūtnē. Un vēl partijas biedrene. Ko teiksi rajona partijas komitejā, ja tie tur uzzinās?

      – Neuzzinās, Robert Ivanovič! Es klusēšu. Jēkab, tu arī.

      – Tu gan esi sterva! – Jēkabs noburkšķēja un uztina jaunu pīpi. – Pati nolaida no kājām tās divas m…s, bet tagad ņem vienas bērnu. Pasaki, ko tu, partijas madāma, gribi no tā čūskulēna? Izaudzināt kaut ko sev līdzīgu? Tādu pašu maitu?

      – Es pēc tā gadījuma mežā ilgi viņus meklēju, – sieviete taisnojas. – Manī kaut kas svila. Kaut kas dega. Bērnunamā viena no viņām vairs nebija. Tur stāstīja, ka sveši cilvēki atbraukuši un paņēmuši pie sevis.

      – Redzi, Jēkab, viņai svila, viņai dega. Kas? Sirdsapziņa? Jēkab, vai tā maz zina, kas ir sirdsapziņa? Svoloč! – Pieļurbājies līdz potītēm, Roberts jeb Robčiks pieliecās viņai pie auss. – Tev tagad pakaļa nesvilst, m…a? Jēkab, – viņš pagriezās, – tu dzirdēji? Nošaut bērnu mātes un tad viņai svila. Nu i sterva! – Pat šiem Sarkanajā armijā pabijušajiem vīriem tas likās par daudz. – Žēl, ka es toreiz, kad mīcījāmies tajā gultā, to nezināju. Tad es gan tevi tā būtu izdrāzis, ka tu nezinātu ne dienu, ne nakti.

      – Robčik, piedod, kā es varēju zināt, ka tā meitenīte paliks dzīva? Viņas abas bija nozilējušas no bada. Es aizvedu uz patversmi, lai atkopjas. Man taču piena nebija. Es viņu nedzemdēju. Vēlāk uzzināju, ka vienu no viņām paņēmis kāds vīrietis, bet otra aizvesta. Cilvēki zināja stāstīt, ka tas bijis viņas tēvs.

      – Ak, nenoķēri vis? Maita! – Jēkabs iepūta dūmus viņas sejā. – Droši vien kāds no tiem bandītiem, kas vazājas apkārt, – Robčiks šņāca, – un tev nebija prāta pateikt tur strādājošai vecenei, lai novēro, pie kuras kāds varētu atnākt. Sterva! – viņš vēlreiz nošņācās.

      – Es to liku darīt. Bet tie ieradās naktī. Man ilgi sāpēja sirds, – Mirdza teica. – Ilgi. Vari man ticēt, Robčik. – viņa apgalvoja.

      – Tev? Un sāpēja sirds? Nevar būt! Vai tev tā maz ir? Cik tu savējo nomušīji? Nezini?

      – Tie bija arī tavējie, Robert. Tu teici, lai taisu abortu. Es to arī darīju.

      – Vai tādai var ticēt? – Jēkabs nomeimuroja uz soliņa. – Viņa taču ir īsta kuce. Cik bērnu, tik abortu.

      – Es visu laiku domāju par to bērnu, kas ar viņu notiks?

      – Jēpi, tu dzirdi? – viņš atkal uzrunāja biedru.

      – Dzirdu, jau dzirdu. Mirdza, būs jāpainteresējas partkomā, no kurienes tu… Vai tavā lietiņā kaut kas nesmird?

      Sieviete nobijusies klusu izdvesa: – Nē! Esmu tīra kā kristāls. – Robčik, pastāsti viņam. Mēs taču abi kopā uz šejieni atbraucām pēc kara. Abi no vienas sādžas. Abus partija atsūtīja ieviest te kārtību un pāraudzināt šejienes cilvēkus. Ko viņi zina no komunisma? Nekā. Re, pēc tām izvešanām visi sastājās kolhozos. Partijas griba ir jāpilda. Kā māca diženais vadonis, atjaunot, uzcelt no jauna fašistu nopostīto ir mūsu galvenais uzdevums. – Viņa pagriezās pret meiteni, kura visu laiku, mutīti atvērusi, uzmanīgi klausījās sarunā. Vecmāmiņa Anna СКАЧАТЬ