Rudens dēka. Millija Džonsone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Ja nu tas ir pilnīgi nepieciešams, – Koko nošņaukājās.

      – Īss pašraksturojums, – Džuljeta aicināja.

      – Hm, ļauj man apdomāties. – Slaids, kopts, sportisks, ļoti pievilcīgs puisis ar kakao krāsas acīm, neticami lunkaniem deju soļiem un kustīgiem gurniem, meklē tādu pašu prieka un rotaļu brīžiem vai kam vairāk, ja viņš būs īstais.

      – Kustīgi gurni? – Džuljeta izmēdīja. – Un sportisks? Kad tu pēdējo reizi esi vingrojis?

      – Esmu dabiski labā formā – un lokans! – Koko pielēca kājās gluži kā Luijs Spenss uz tramplīna un sāka kustināt gurnus uz priekšu un atpakaļ. – Es būtu varējis šo to iemācīt Maiklam Džeksonam, ja mēs būtu tikušies un, protams, ja vien viņš nebūtu nomiris.

      – Jā, varbūt par Jorkšīras pudiņa gatavošanu, bet ne jau par dejošanu, – sacīja Džuljeta. – Tu nemāki dejot nevienu deju, neizspīlējot to, ko vajadzētu savākt.

      – Manas dzīves stāsts, – Koko nopūtās.

      Kad Džuljeta bija aizpildījusi savu pieteikumu, viņi abi piereģistrējās mājaslapā, lai meklētu randiņu partnerus.

      – Jēzīt! – Koko nosprauslojās. – Ja viņam ir trīsdesmit pieci, tad es esmu Šerila Koula. Nevienam neizveidojas tāds dubultzods, ja vien viņš nav mocījis savu ķermeni vismaz piecdesmit gadu.

      – Paskaties uz šo, – ķiķināja Džuljeta. – Ar tādiem zobiem viņš varētu apēst ābolu, kas uzdurts uz dzeloņstiepļu žoga. Kad viņi izskatīja heteroseksuālo vīriešu sadaļu, arī tā nelikās daudzsološa.

      – Šis ir kā radīts tev, Džū, – iesmējās Koko. – Viņam patīk zinātniskā fantastika, pastaigas saulrietā, sadošanās rokās un skūpstīšanās uz dīvāna. Fui.

      – Jā, un paskaties, ko viņš sagaida no partneres. “Augumā starp metrs piecdesmit divi un metrs sešdesmit pieci, ir svarīgi, lai viņai būtu gari, nekrāsoti mati, nekādu tetovējumu vai pīrsingu un nekādu krāšļu.” – Džuljeta noklakšķināja mēli. – Es gan gribētu redzēt vīrieti, kurš man pavēlētu nekrāsoties, izvēlīgais āksts!

      Flosai būtu gribējies kļūt par mušu uz sienas, ja Džuljeta aizietu uz satikšanos ar tādu vīrieti.

      – Nu es jūtos pilnīgi iedzīts depresijā, – noteica Koko, kurš bija cerējis, ka internets būs pilns ar skaistuļiem, kas gaidīs, kad viņš beidzot piezvanīs. – Domāju, ka iešu mājās un pārgriezīšu vēnas putu vannā.

      – Tu nemūžam neizberzīsi pleķus no sava rozā paklāja, – noteica Džuljeta.

      – Turklāt tu negribēsi, lai ātrās palīdzības ārsti tevi ieraudzītu asinspirtī. Tas ir pārāk neglīts skats.

      – Nerunā tā, – noteica Koko, piepeši pārstādams smieties. Tad Flosa ievēroja skatienu, ko viņi abi pārmija: tas liecināja par kādu privātu noslēpumu. Viņa nejautāja, kas tas ir: abi tāpat būtu to atklājuši, ja uzskatītu, ka Flosai tas jāzina.

      Džuljeta atvadījās no Koko, juzdamās tikpat sašļukusi. Salīdzinājumā ar vīriešiem iepazīšanās lapā pat Stīvs Fīsts izskatījās interesants.

      Pirms gulētiešanas Flosa piegāja pie rakstāmgalda, lai izslēgtu datoru. Šajā brīdī viņa pamanīja, ka mājaslapā pienākusi vēl viena vēstule.

      Nupat izskatīju tavu mājaslapu. Man prieks, ka tev klājas labi, Ķiršlūpiņ. Es ilgojos pēc tevis.

      Flosa sajuta, kā viņai notirpst skausts. Tam vajadzēja būt viņam – Nikam. Bet kāpēc? Ko tas nozīmēja? Viņa zināja, ka drīz pienāks trešā vēstule un ka šonakt viņa nespēs aizmigt. Flosa saprata, ka nav izslēgusi viņu no savas sirds, kā bija cerējusi. Viņš bija gluži kā aizmidzis pūķis – un ļaunākais bija tas, ka pūķis sāka mosties.

      Trīspadsmitā nodaļa

      Nākamajā rītā ienākdams virtuvē, Kenijs Mouldings taisnā ceļā devās pie Gaja. Mouldings bija ģērbies savā parastajā smilškrāsas uzvalkā ar svītriņu un kaklasaitē, apāvis brūnas, pēc pasūtījuma darinātas kurpes. Viņa biezie, sirmie mati bija sasukāti uz priekšu, viņaprāt, modernā frizūrā, kura par tādu bija uzskatīta divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, lai pārliecinātu cilvēkus, ka viņš ir divdesmit gadus jaunāks par savu patieso vecumu, sešdesmit vienu gadu. Viņa apģērbs maksāja veselu bagātību, un tomēr viņš to tik slikti kombinēja, ka allaž pamanījās izskatīties tā, it kā iepirktos lietotu preču izpārdošanās. Viņa ierastais Romeo & Julieta cigārs bija iespiests starp kosmētiski nevainojamo augšžokli un apakšžokli, un rokās viņš turēja salocītu avīzi un novērsa Gaja uzmanību no izmēģinājuma desiņām, kuru saturā bija vairāk zāģu skaidu nekā cūkas gaļas. Kenijs ar žestu, kas lika nodžinkstēt biezajām zelta rokassprādzēm uz viņa rokas, ieaicināja Gaju savā kabinetā.

      – Ko tu par to domā? – Kenijs apjautājās, izmezdams brošūru uz porainu sēņu kastes, lai Gajs to varētu paņemt un apskatīt. Lapā bija redzama dzīvojamā māja ar peldbaseinu kādā karstā un saulainā vietā.

      – Tosa, – Kenijs noteica, pakasīdams zodu.

      Gajs iekšēji novaidējās, tāpat kā katru reizi, ieraugot tamlīdzīgu nejēdzību.

      – Tosa Delmara, – Kenijs paskaidroja, noturēdams Gaja klusēšanu par nezināšanu. – Spānijā.

      – Ļoti jauki, – Gajs atbildēja.

      – Es pārdodu savus īpašumus tev un pārceļos turp. Esmu nopircis gala dzīvokli ar piekārtajiem puķupodiem.

      – Nu, apsveicu, – Gajs iesāka. Tad viņš aptvēra, ko Kenijs gribējis pateikt.

      – Pārdod? Savu māju vai restorānu? – viņš noprasīja.

      – Abus, – Kenijs atbildēja. – Man šī sasodītā vieta jau ir apnikusi. Tā prasa pārāk daudz smaga darba. Es kļūstu par vecu šim ēdināšanas rūpalam.

      Tas tik ir joks, domāja Gajs, atcerēdamies, ka retajās reizēs, kad Kenijs pagodināja restorānu ar savu klātbūtni, viņš tikai sēdēja kabinetā, lasīja avīzi un vai nu bakstīja degunu, vai izvēlējās zirgus, uz kuriem likt likmes. Viņš bija nolīdzis kādu sievieti, Sandru, kura kārtoja grāmatvedību un pildīja sekretāres pienākumus, un Glenisu, apkopēju, kura darīja melnos darbus, lai arī viņai tuvojās septiņdesmit pieci. Lielāko satraukumu Kenijam sagādāja prātojumi, kā iztērēt peļņu.

      – Jā, es pārdodu visu.

      Gajs sajuta panikas priekšvēstnešus. Viņš zaudēs darbu. Gajs nebija tik pārliecināts par savām spējām, cik vajadzētu. Un viņam bija sodāmība, kas nepadarīs viņu par pievilcīgu kandidātu darba devēju acīs.

      – Piešķiru tev pirmpirkuma tiesības, – Kenijs noteica, no jauna aizkūpinādams СКАЧАТЬ