Rudens dēka. Millija Džonsone

Чтение книги онлайн.

      Kenijs papleta rokas. Gajs palūkojās uz grubuļaino apmetumu, kas bija nokrāsots plūmju violetā krāsā ar brūni puķainu apmali, uz ieplaisājušajiem logu rāmjiem, iztrūkstošajām flīzēm. Taču tad uz mirkli viņš ieraudzīja šo pašu telpu ar gludām pasteļtoņu sienām, ar melnbalti flīzētu grīdu. Un kabineta durvis veda uz spodru nerūsējošā tērauda virtuvi. Viņa trešā acs aizsniedzās vēl tālāk, restorāna dziļumos, kur uz glītiem galdiņiem atradās garas ēdienkartes. Pie garajiem, slaidajiem logiem viņš ieraudzīja smagnējas drapērijas, fonā sadzirdēja stīgu instrumentu spēli. Tas atgādināja restorānu, kurā Gajs reiz bija nejauši iemaldījies, atpūzdamies Florencē. Viņš bija stāvējis kā sastindzis, godbijīgi noraudzīdamies uz ideālo, nobružāti eleganto iekārtojumu: gaiši zaļajām un krēmkrāsas sienām, skaistajām drapērijām. Gajs uzreiz bija zinājis, ka tad, ja viņam kādreiz piederēs restorāns, viņš padarīs to tikpat gleznainu kā šis. Viņš klusībā pasmējās par sevi. Florence. Florensa. Tā vien šķita, ka šie vārdi viņu vajā.

      – Kur ir mans sasodītais grauzdiņš? – Skaļa, dārdoša balss caurdūra viņa iedomu balonu, kad kāds tālbraucējs ielūkojās virtuvē un uzbļāva Igoram, vienam no viesmīļiem.

      Gaja kājas ar būkšķi atgriezās uz cietzemes.

      – Tu pelnīsi šo vietu, – Kenijs noteica ar neparastu maigumu raupjajā balsī, kas bija piesmakusi no cigāru dūmiem. – Tu esi no tās uztaisījis konfekti, puis. Tāpēc vari to dabūt par labu cenu. Bet tikai tad, ja rīkosies ātri. Es negribu te ilgāk kavēties.

      Gajs atvēra muti, taču nekas nenāca ārā. Viņš redzēja desiņas ar augstu gaļas saturu, kvalitatīvu jēra gaļu, kas nāca no zemnieku saimniecībām, tik svaigas olas, ka vistas vēl pat nebija pamanījušas to nozušanu. Viņš redzēja personālu tīros priekšautos, kas atbilda higiēnas prasībām. Viņš redzēja jaunus klientus, balvas, Mišelina zvaigznes un nekādu draudu no sanitāri epidemioloģiskās stacijas.

      – Nu?

      Gajam bija savi iekrājumi. Vai ar tiem pietiktu, lai samaksātu Kenijam, tas vēl bija jautājums, taču viņu pārņēma piepešs aizrautības vilnis. Kā lai viņš ļautu “Burgerovai” nonākt cita īpašnieka rokās? Pie kāda, kurš varētu izdarīt neiespējamo un nolaist standartus vēl zemāk. “Burgerova” bija viņa valstība, un viņš negrasījās no tās atteikties bez cīņas.

      – Jā, – noteica Gajs, norīdams lielo adrenalīna kamolu.

      – Ko jā, puis?

      – Jā, es atpirkšu restorānu no tevis, Kenij. Ja vien piedāvājums būs labs.

      – Tas būs labs. To es tev apsolu.

      Gajs satraukumā drebēja, pieņemdams Kenija Mouldinga pastiepto roku un spēcīgi to paspiezdams. Viņš juta, kā sirdī kaut kas iekustas, vēstot par pārmaiņām. Parasti pārmaiņas viņu darīja nemierīgu, taču pirmo reizi nezin cik ilgā laikā Gajs Millers sajuta, kā viņā pamostas iekšējs spēks, un priecājās par to.

      Četrpadsmitā nodaļa

      Pirmdien no paša rīta Koko piezvanīja Džuljetai uz darbu.

      – Pirmkārt, tu ATKAL esi apsēdusies uz sava mobilā telefona un nejauši man piezvanījusi. Lūdzu, izdzēs mani no ātrā zvana abonentiem, Džū, vai arī nomet svaru no savas pēcpuses.

      – Ak, piedod – labi, lai notiek. Izdarīšu to tūlīt pat. Tas ir, izdzēsīšu tevi no ātrā zvana abonentu saraksta.

      – To pašu tu teici pagājušajā reizē.

      – Tiklīdz pabeigšu sarunu, es zvēru. Šoreiz es neaizmirsīšu.

      – Labi. Vārdu sakot, man ir jaunumi – esmu sarunājis satikšanos! – Koko iekliedza klausulē tik skaļi, ka Džuljetai nācās atvirzīt telefonu no auss, lai viņa nekļūtu kurla.

      – No interneta iepazīšanās portāla? Jau? – Džuljeta apvaicājās.

      – Jā. Tiklīdz piektdienas vakarā pārnācu mājās, ielādēju savu bildi un saņēmu kaudzi atbilžu. Esmu izvēlējies vienu no Bretonas. Viņš ir fantastisks – atbilst pa visām līnijām. Tiekos ar viņu šovakar. Viņu sauc Gideons, un viņš strādā ar datoriem. Izklausās trakoti gudrs. Viņam esot fotogrāfiska atmiņa.

      – Ceru, ka esi izvēlējies satikšanās vietu kādā no labi apgaismotiem centra rajoniem, – Džuljeta brīdināja. – Negribu izlasīt par tavu nāvi laukos rītdienas avīzē.

      – Nu, tas varētu sabojāt manu dienu, ja vien es to pieļautu, – Koko uzmeta lūpu.

      – Patiesībā es satiekos ar viņu Papa Giuseppe restorānā Bārnslijas pilsētas centrā. Mums abiem garšo itāļu ēdieni. Mums ir tik daudz kopīga, ka tas ir gluži pārsteidzoši.

      – Rīt par visu pastāstīsi, – Džuljeta izrīkoja un aši nometa telefonu, jo Pīrss Vinstenlijs-Bleks nāca iekšā ēkā. Šodien viņš izskatījās žilbinoši tumši zilā uzvalkā ar svītriņu. Viņš iesoļoja iekšā, pašāvās garām viņas rakstāmgaldam un padeva visklusāko labrītu, labi zinādams, ka ar šo niecīgo sveicienu pietiks, lai izkausētu birojā visas sirdis – un arī biksītes. Nekaunība plūda no viņa viļņiem vien un trāpīja taisnā tēmējumā pa Džuljetas libido. Ja vien viņa varētu pavadīt kaut piecas minūtes aizslēgtā telpā kopā ar priekšnieku, Džuljeta klusībā nosmīnēja, viņš vairs nemūžam neskatītos uz citām sievietēm.

      – Viņš nu gan ir viens seksīgs vīrietis, – novilka Dafne, pārstājusi ievadīt datorā datus.

      – Cik žēl, ka viņš nav aizrāvies ar vecākām sievietēm.

      – Vai ar īkstītēm, – piebilda Amanda.

      Džuljeta neko neteica, tikai priekšnieka kabineta virzienā nočukstēja: “Tu būsi mans.”

      Uzreiz pēc pusdienām Džuljeta ielūkojās iepazīšanās portālā un ieraudzīja, ka viņai pienākusi vēstule. Spriežot pēc profila attēla, viņš nebūt nebija peļams. Būdams metru septiņdesmit deviņus centimetrus garš, tieši tāpat kā viņa, viņš bija mazliet par sīku, nekā Džuljetai patiktu, taču fotoattēls, lai arī nedaudz graudains, rādīja, ka viņam piemīt patīkams, atklāts smaids un labi kopti zobi.

      Sveika, vēstulē bija rakstīts. Man ļoti patika Tavs profils un fotogrāfija. Mani sauc Ralfs (to izrunā “Ralfs”, nevis “Rafs”, kā to dara daži plātīgi cilvēki!), man pieder pašam savs neliels tipogrāfijas bizness, sava māja, pašam savi zobi, mati, locekļi un galva. Vai gribēsi vēlāk aprunāties dzīvajā?

      Džuljeta pamāja ekrānam, itin kā dodama piekrišanu. Gluži izskatīgs, ģērbies uzvalkā, ar labu humora izjūtu, raksta gramatiski pareizi. Pagaidām viss likās daudzsološi.

      Flosa bija uzrakstījusi četrus pantiņus par nāvi un jutās emocionāli izsmelta. Nebija daudz variāciju par tēmu, un viņa, gluži tāpat kā nākamie kartīšu saņēmēji, bija pietuvojusies beigām.

      Viņa zināja, ka šāda veida СКАЧАТЬ