Rudens dēka. Millija Džonsone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ sadabūt ledu? – Gajs iejautājās, taču apklusa, redzēdams, ka Flosa nav viņu sadzirdējusi. “Ko nu?” viņš prātoja, piešķiebdams pudeli, netrāpīdams glāzē un izlaistīdams sarkanvīnu pa Džuljetas nevainojami balto galdautu.

      Stīvs nāca ārā no virtuves, runādams kaut ko par apmetumu. Džuljeta viņam sekoja ar kūpošo ēdiena trauku.

      – Jā, es to varu izdarīt… jauna kārta… apmetuma atlikums… noņemšana ar ķelli… – taču, ja viņš ar tādiem vārdiem cerēja atstāt iespaidu uz Džuljetu, tad bija uzdūries akmenim.

      – Un cik tu no manis par to noplēsīsi? – Džuljeta apjautājās tādā tonī, kas neļāva viņam pieprasīt nekādu samaksu – it kā ar godu par tāda darba paveikšanu būtu gana jebkuram vīrietim.

      – Ak, nu nezinu gan, – Stīvs prātoja. – Varbūt tu varētu mums pagatavot vēl vienu maltīti, kad būšu pabeidzis?

      – Lai notiek, – noteica Džuljeta, – sarunāts. Kur ir Flosa? Un ko tu esi izdarījis ar manu galdautu, Gaj? Un kāpēc tev asiņo piere?

      – Flosa, ē, nupat aizgāja uz vannas istabu, – Gajs noteica, pieskardamies galvai un ieraudzīdams asinis uz pirksta. – Mēs saskrējāmies ar pierēm.

      – Kā jūs pamanījāties saskrieties ar pierēm? – apjautājās Stīvs, domādams par viņu abu auguma atšķirību. Ko gan viņa bija izdarījusi – nostājusies uz saliekamajām kāpnēm, lai viņam uzbruktu?

      Gajs neatbildēja, jo Flosa iznāca no vannas istabas ar tādu kā ragu pierē.

      – Velna milti! – Džuljeta iesaucās. – Ļauj, es tev sadabūšu ledu, ko uz tā uzlikt.

      – Tas nekas, – Flosa atbildēja. – Man šķiet, ka lielāks vairs nekļūs.

      – Varu derēt, ka tu to esi teikusi jau vairākas reizes! – Stīvs iesmējās. Džuljeta nikni uz viņu paskatījās un iegāja virtuvē, lai ietītu dvieļos divas sasaldētu zirnīšu pakas.

      – Vai ēdīsim? – Gajs apjautājās, cenzdamies normalizēt situāciju, kad Džuljeta bija atgriezusies ar milzu kompresēm. Flosa piespieda tās pie pieres, juzdamās kā viltvārde, kamēr Džuljeta noņēmās ap viņu.

      – Pasniedz man šķīvi, – noteica Stīvs, iemērkdams virumā karoti.

      – O, tas pat neatbilst tavam parastajam ēdiena gatavošanas standartam, Džū, – Gajs ķircinājās.

      – Patiesībā to gatavoja Flosa, – Džuljeta atbildēja.

      – Sūdu būšana, – Stīvs klusi nomurmināja. It kā nepietiktu ar to, ka draugs bija uzsitis punu meitenei, kura viņam patika, nu viņš bija noniecinājis arī viņas pavārmākslu.

      – Tas bija joks. Izskatās labi, – Gajs steidzās labot kļūdu, taču tas vairs nelikās pārliecinoši.

      – Es nejutīšos aizvainota, ja jūs to neēdīsiet, – Flosa ledaini noteica, aizslēpusies aiz saldēto zirnīšu pakām.

      Stīvs steigšus iejaucās, lai glābtu situāciju, cik nu viņa spēkos.

      – Nu, pat ja tas būs neēdams, man noteikti garšos, jo esmu izsalcis un ēdīšu jebko. – Nu bija Gaja kārta iekšēji sarauties aiz žēluma pret Flosu. Viņiem abiem bija izdevies panākt, lai viņa zvanītu žēlsirdīgajiem samariešiem.

      Tomēr pasta bija lieliska, un Gajs ar Stīvu nosprieda, ka vienīgais veids, kā labot situāciju, bija apēst pēc iespējas vairāk, lai izrādītu savu atzinību un nodarbinātu savus žokļus tikai ar košļāšanu un izdvestu pēc iespējas vairāk “mmm”.

      – Iedomājieties, mēs grasāmies izmēģināt iepazīšanos internetā, – Džuljeta paziņoja.

      – Kurš? – apjautājās Stīvs, aši cenzdamies apslēpt piepešo panikas uzplūdu balsī.

      – Mēs. Flosa, Koko un es.

      Flosa bija iebāzusi mutē maizes gabalu un nespēja neko pateikt. Viņa pamāja ar roku, palaizdama vaļā kompresi, lai norādītu, ka tā nav patiesība, taču Džuljeta jau bija iekarsusi.

      – Es meklēju kādu Pīrsa Vinstenlija-Bleka dubultnieku, bet Flosa kādu gaišmatainu neliela auguma puisi uzvalkā.

      – Es neiepazīstos internetā, – iesaucās Flosa, strauji košļādama maizi.

      – Nu beidz, Flosa. Tur tevi gaida īstais. Tu jau gana ilgi esi atradusies uz rezervistu soliņa.

      Džuljeta iesmējās, neapjauzdama, cik satriekta Flosa jūtas par to, ka Gajs varētu noturēt viņu par kaut kādu vīriešu mednieci internetā. Lai gan viņš droši vien arī tāpat domāja, ka viņai nekas cits neatliek. It īpaši tagad, kad Džuljeta bija paziņojusi, ka viņa gadiem ilgi bijusi viena. Flosa centās iebilst, taču tad aptvēra, ka tas izskatās vēl aizdomīgāk, apklusa un mēģināja nomākt savu aizkaitinājumu, ciešāk piespiežot zirnīšu pakas pie puna pierē.

      Gajs centās izskatīties nevērīgs, taču viņam galvā jaucās visdažādākās domas. Aizdomīgi, viņš nosprieda. Tātad viņa meklēja vīrieti? Tādu vīrieti, kurš bija pilnīgs viņa pretmets fiziskā plāksnē. Vai viņš varēja Flosai to pārmest? Pēc tam, kad viņš teju bija pārsitis tai pieri, noniecinājis viņas ēdienu un viņvakar aizskrējis projām kā pēdējais āmurgalva? Gajs gribēja izskatīties asprātīgs un runīgs, un apburošs, taču nespēja izdomāt nekādu sakāmo līdz pat brīdim, kad tika atnests aveņu deserts.

      – Tas ir lielisks, – viņš noteica. – Tā ir Pavlovas kūka, kas nomesta uz grīdas? – Viņš iesmējās, taču neviens nepievienojās viņa smiekliem. Acīmredzot tas nemaz neizklausījās tik asprātīgi, kā bija iecerēts, spriežot pēc Stīva sāpju pilnās sejas izteiksmes. Gajs atkal atgriezās pie agrākās klusēšanas, kas bija drošāka.

      Viņi nepalika uz kafiju. Gajs nolēma mazināt kaitējumu un atstāt nozieguma vietu uzreiz pēc tam, kad bija izteicies par nomesto Pavlovas kūku.

      – Kāpēc mēs aizejam tik agri? – Stīvs nošņācās, kad dzīvokļa durvis aiz viņiem bija aizcirtušās. – Man likās, ka tu gribi izveidot tiltus.

      – Es izveidoju tiltu, – Gajs nopūtās. – Un tas atgādināja tiltu pār Kvajas upi.

      – Vai tas bija tilts, kas tika uzspridzināts? – Stīvs minēja.

      Gajs drūmi pamāja un devās lejā pa kāpnēm.

      Divpadsmitā nodaļa

      Nākamajā dienā Flosa uzjautrināta klausījās, kā Koko un Džuljeta aizpilda savas interneta aptaujas anketas, sēdēdami pie Džuljetas datora.

      – Cik smieklīgi, ka tev jānorāda, kādai acu krāsai tu dod priekšroku, – sacīja Džuljeta.

      – Tas ir mazliet par detalizētu, – Koko atbildēja. – Atzīmē man visas. СКАЧАТЬ