Rudens dēka. Millija Džonsone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pievilcības manās acīs” izraisīja sašutumu pat modernajos avangarda karšu veikalos. Tomēr Lī stingri ticēja tam, ka “labāk sliktas atsauksmes nekā nekādas”, un, lai arī šīs kartītes nonāca otrreizējā apstrādē, viņš tik un tā pamanījās togad apmainīt savu Porsche pret jaunāku modeli.

      Flosa nosprieda, ka vairs nespēj rakstīt pantiņus uz nāvi slimajiem. Šī nodarbošanās bija pārāk nomācoša. Viņa nosūtīja Lī līdz šim padarīto un pārbaudīja savu vēstuļu kastīti. Un tajā ieraudzīja vārdu, kuru vairs nebija cerējusi ieraudzīt: Niks Vermērs.

      Flosas ādu sāka kņudināt pretrunīgas izjūtas, kuras viņa nespēja nosaukt vārdā. Tātad tas tomēr bija Niks, kurš bija sūtījis viņai “Ķiršlūpiņas” ziņas. Un nu viņš bija sazinājies tiešā veidā. Flosai gribējās divreiz noklikšķināt uz vēstules un to atvērt, tomēr viņa baidījās no vārdiem, kas tajā parādīsies. Un no tā, ko tie ar viņu izdarīs. Flosa varēja izdzēst vēstuli. Pēdējā ziņa no Nika bija pienākusi pirms astoņpadsmit mēnešiem. Viņa bija turpinājusi tam rakstīt visu vasaru, cerēdama izdabūt atbildi, taču neko nesaņēma. Tieši pirms gada Flosa bija nospriedusi, ka Niks viņai ir miris un ka tad, ja viņš pēc tik cietsirdīgas nozušanas kādreiz nolems ar viņu sazināties, viņa izdzēsīs vēstuli, daudz nedomājot. Taču nu, kad tas bija noticis, Flosas vēlme aizsūtīt šo vēstuli uz miskasti bija tikpat liela kā apņemšanās noskūt sev uzacis ar Džuljetas epilatoru. Viņa lēnām novietoja kursoru uz vēstules un divreiz noklikšķināja peli.

      Ķiršlūpiņ!

      Mēdz teikt, ka ikvienam stāstam ir vajadzīgs nobeigums, pat ja tas nebeidzas ar dzīvošanu laimīgi mūžīgi mūžos.Es tev pateicu, ka mans tēvs ir miris, taču nedomāju, ka izstāstīju, kā man nācās noskatīties tēva cīņā ar vēzi, kurā viņš zaudēja, un tajā, kādu ietekmi tas atstāja uz manu mammu.

      Es biju un vēl aizvien esmu absolūti aizrāvies ar angļu meiteni, un nu jau ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai viņai to pateiktu.Aizpagājušā gada februārī, pirms noslēgt līgumu par celtniecības darbiem Kubā, es devos uz ārstu komisiju.Tiklīdz tev aprit četrdesmit, viņi ceļ priekšā testu, kas liek nožēlot, ka tev nav trīsdesmit deviņi.Tā rezultāti, prostatas specifikā antigēna tests un biopsija, liecināja, ka jebkādas manas attiecības būs īsas.Vēzim ir pārāk iepaticies mitināties manā prostatā, lai to pamestu.Es ienīstu īsus stāstus bez laimīgām beigām.Izdarīju operāciju, izgāju ķīmijterapijas kursu un apsolīju mammai, ka dzīvošu mūžīgi.Šīgada jūlijā pārbaudes liecināja, ka šo solījumu man neizdosies piepildīt.Akūta limfocītiskā leikēmija skar apmēram vienu cilvēku no tūkstoša, kurš iztur ķīmijterapiju.Loterijā ar tādu iespējamības procentu uzvarēt būtu neiespējami, taču šajā reizē man izdevās.Rīt dodos uz pēdējo procedūru, taču esmu sakārtojis visu, kas dzīvē vēl kārtojams.Visu, izņemot šo.Man būtu patikusi iespēja iepazīt tevi labāk, taču tam nebija lemts notikt.Mana nozušana bija saistīta ar centieniem aptvert notikušo.Kā lai to izskaidro cilvēkam, kurš atrodas tik tālu?Lasu tavu mājaslapu un cenšos sekot līdzi tev no attāluma.

      Man gandrīz izdevās iepazīt lielisku sievieti, un es nožēloju, ka tas tā arī nenotika.

Niks V.

      Flosa pārlasīja vēstuli vēl un vēlreiz. Trešajā reizē, tikusi līdz vēstules vidum, viņa vairs nespēja saskatīt ekrānu asaru dēļ, kas bija aizmiglojušas skatienu. Viņa zināja, ka pēc visām tām agrākajām sarunām Niks nevarēja viņu pamest bez pamatīga iemesla. Viņi nebija tikušies, taču abu starpā bija izveidojusies spēcīga saikne, viņi stundām bija sarunājušies pa telefonu, rakstījuši, kaluši plānus. Pateicoties vārdu spēkam, viņi bija patiesi iepazinuši viens otru.

      Flosa zināja, ka viņai jānosūta atbilde nekavējoties, un vārdi lauzās ārā paši. Portāls starp viņu un Niku atkal bija atvēries, un viņa nevēlējās, lai tas aizvērtos.

      Nik!

      Tava ziņa ir ļaunākais iespējamais atvieglojums. Tik daudzas reizes es prātoju, kas ar tevi noticis, kur tu esi, vai tev nekas nekaiš. Laika gaitā esmu nonākusi pie pārliecības, ka tad, ja kāds vēlēsies ar tevi sazināties, tad viņš to izdarīs – ja viņš to nedara, tātad nemaz tik ļoti to nevēlas. Tavā gadījumā es nepaklausīju savai pārliecībai un turpināju rakstīt, jo nebiju gaidījusi, ka tu man būsi tā iepaticies. Jutos pārsteigta, atklājot jūtas, kas bija kļuvušas muļķīgi dziļas, jo galu galā mēs ne reizes nebijām tikušies.

      Protams, es vēl aizvien esmu viena. Domāju, ka esmu pārāk sarežģīts cilvēks, lai atrastu sev pāri.

      Es izvairos no īstā temata, tāpēc ka nespēju izdomāt nekādu piemērotu sakāmo. Man ir ārkārtīgi skumji, uzzinot tavus jaunumus, bet tajā pašā laikā jūtos ārkārtīgi aizkustināta par to, ka tu atrakstīji. Esmu satricināta līdz sirds dziļumiem.

      Es arī būtu priecājusies par izdevību iepazīt tevi labāk. Man patika tev rakstīt – asprātīgi, seksīgi, gudri vīrieši nav nemaz tik bieži sastopami. Man tā vien šķiet, ka mēs būtu varējuši izveidot iespaidīgu pāri paralēlajās pasaulēs, ja ne ierastajā. Taču ieradums un es – mēs allaž esam bijuši sveši. Kas lai to zina, kur beidzas stāsti? Es nekad neesmu ticējusi, ka visa enerģija un dzīvība pārvēršas tukšumā.

      Es par tevi daudz domāšu, mīļais. Un man ļoti gribētos tev pieskarties.

SkūpstuĶiršlūpiņa

      Nepūlēdamās izrediģēt vēstuli un nolēmusi sūtīt pirmo uzmetumu, kas bija rakstīts ar atklātu sirdi un asarām acīs, viņa nospieda sūtīšanas pogu. Ja vārdiem piemita spēks, vai viņš netiks kaut mazliet izdziedināts, pateicoties tiem? Flosa uz to cerēja, taču apzinājās, ka māna pati sevi. Viņa raudāja, līdz acis sāka sūrstēt un asaras izsīka.

      Piecpadsmitā nodaļa

      Gajs uzkliedza Varto, kad bija pieķēris viņu izurbinām no auss sēru un noslaukām pirkstus priekšautā. Kad restorāns piederēs viņam, viņš patrieks vienu otru ar koku, taču pagaidām, paklausot Kenija lūgumam, nevienam neko neteiks. Tomēr, tiklīdz viņa vārds būs ierakstīts dokumentos, Varto tiks pasūtīts labi tālu līdz ar pārējiem salašņām, kurus bija pieņēmis Kenijs. Gajs slepenībā priecājās par iespēju piepildīt šo virtuvi ar aizrautīgiem darbiniekiem, kuri bija gatavi mācīties no viņa, nevis piekraut šķīvjus ar baciļiem. Ar cilvēkiem, kuri guva no ēdiena gandarījumu, kuri vēlējās radīt līdz ar viņu un lepoties ar to – ar cilvēkiem, kuri nevēlējās noindēt klientus.

      Gajs iznira no saviem sapņiem un pieķēra Džinu blenžam uz sevi ar viņas nevainīgi zilajām acīm. Meitene aši novērsās, izskatīdamās samulsusi. Gajs zināja, ka patīk Džinai, un nožēloja, ka nejūt pret viņu to pašu. Taču dzīve nemēdza piedāvāt tik vienkāršus risinājumus.

      Gajs ieprātojās, vai kļūšana par restorāna īpašnieku piešķirs viņam papildu pievilcības punktus Flosas acīs. Varbūt viņam vajadzētu ierosināt ģimenes pusdienas un nākt klajā ar ziņām par gaidāmo darījumu, un pie reizes pagatavot visiem fantastisku cepeti? Svētdien. Viņš svētdien nestrādāja – jā, tātad tas bija izdarāms.

      Sešpadsmitā nodaļa

      – Vai tev nekas nekaiš? – Džuljeta apvaicājās.

      Flosa centās darīt visu kā parasti, taču СКАЧАТЬ