Rudens dēka. Millija Džonsone
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Rudens dēka - Millija Džonsone страница 16

Название: Rudens dēka

Автор: Millija Džonsone

Издательство: KONTINENTS

Жанр: Современные любовные романы

Серия:

isbn: 978-9984-35-750-8

isbn:

СКАЧАТЬ es neesmu uzcirtusies, – Flosa protestēja. – Es… ē… mazliet aplējos ar kafiju pirmīt, tāpēc pārvilku blūzīti. – Tie izklausījās pēc meliem un tādi arī bija, tāpēc Flosa iekšēji sarāvās, bet izskatījās, ka Džuljeta neko nemana. Viņa bija pārāk aizņemta, ostīdama pastas un mērces aromātus.

      – Smaržo burvīgi, – viņa sacīja. – Tu esi laba pavāre, vai ne? Varu derēt, ka tu iespaidosi pat Gaju.

      – Vai viņš ir gardēdis? – Flosa apvaicājās.

      – Viņš ir šefpavārs, vai es tev neesmu teikusi? – uzsauca Džuljeta, dodamās uz savu guļamistabu pārvilkt darba kostīmu.

      Sasodīts, domāja Flosa. Viņa zināja, ka Gajs strādā restorānā, taču nez kāpēc bija iedomājusies, ka viņš ir viesmīlis, kuram patīk gatavot, nevis profesionāls pavārs. Un nevis vienkārši profesionālis, bet piedevām arī šefpavārs! Kāda katastrofa! Ja Gajs šoreiz uzkavēsies viņas klātbūtnē ilgāk par trīsdesmit sekundēm un neaizbēgs, tad būs spiests nokritizēt viņas nemākulīgi gatavoto pastu – vai, vēl ļaunāk, izvemsies. Vai viņai vajadzētu pievienot kādas virces, lai padarītu aromātu pilnīgāku? Ak kungs, viņa nemaz nebija tik pieredzējusi pavāre. Kāpēc viņai vajadzēja vērt vaļā muti un pieteikties pagatavot vakariņas? Viņi būtu varējuši ēst to līdzņemamo kariju, kā bija ieteikusi Džuljeta.

      Maizes krāsniņa nopīkstēja, signalizējot par to, ka gatavošanas cikls ir beidzies. Flosa ielūkojās iekšā, pa pusei gaidīdama neveiksmi, taču nekā – klaips bija kraukšķīgs un smaržoja debešķīgi. To atlika tikai apslacīt ar sāļu ūdeni, apbārstīt ar magoņu un sezama sēkliņām un uz piecpadsmit minūtēm ielikt karstā cepeškrāsnī. Kamēr Flosa to darīja, Džuljeta aiz savas guļamistabas durvīm nočivināja: – Lai ballīte sākas.

      No sienas pulksteņa laukā izšāvās dzeguze, pavēstot, ka jau ir seši. Flosa jutās muļķīgi satraukta. Kad namrunis ieskanējās, lai pavēstītu par viesu ierašanos, viņa gandrīz nometa zemē pagatavoto maizi.

      – Ielaid viņus iekšā, Flosa, labi? – uzsauca Džuljeta, kura bija aizgājusi uz tualeti. Flosa izlikās, ka nav to dzirdējusi. Viņa negribēja palikt viena ar Stīvu, kuru vēl nebija redzējusi, un Gaju, kuru bija redzējusi un izbiedējusi līdz nāvei. Namrunis iedūcās atkal, un Džuljeta iznāca no vannas istabas brīdī, kad Flosa jau devās pie tā.

      – Es atvēršu, neraizējies, – noteica Džuljeta un nocēla klausuli. – Jā, nāciet iekšā, – viņa nepiespiesti draudzīgi noteica.

      Ārpusē Stīvs padraudēja Gajam ar pirkstu. – Tagad atceries, izturies jauki un smaidi, un neliec viņai justies tā, it kā viņa tevi biedētu.

      Gajs drebēja no gaidpilna satraukuma. Pat baisais Alberto Mazerati ringā viņu nebiedēja, bet iespēja vēlreiz satikties ar Flosu padarīja ceļgalus mīkstus. Durvis atsprāga vaļā, un Stīvs tās atvēra. Viņš nelika Gajam manīt, ka ir sasvīdis zem apkaklītes, domājot par satikšanos ar kārdinošo Džuljetu. Pat pēc visiem šiem gadiem viņas klātbūtnē Stīvs vēl aizvien pārvērtās ķīselī, lai arī bija pamanījies uzlikt bravūras masku, kuru viņa bija pārpratusi.

      Ar savu pašapzinīgo gaitu Stīvs iebrāzās dzīvoklī pirmais. Viņš devās taisnā ceļā pie Džuljetas, smīnēdams gluži kā Elviss.

      – Sveika, Džūlīt, – viņš sacīja. – Kā iet jaunībā?

      – Sveiks, Stīv, – Džuljeta atbildēja bezkaislīgā tonī, izrādot, ka Stīva nekaunīgā ienākšana viņu neiespaido. – Nāc un iepazīsties ar Flosu. Flosa, tas ir Stīvs, Stīv, tā ir Flosa.

      – Ak, sveika, Flosa, – noteica Stīvs, pastiepdams milzīgu ķetnu. – Esmu daudz par tevi dzirdējis.

      – Vai tiešām? – Džuljeta klusi ievaicājās.

      Pirmā kļūda. Gajs būtu varējis viņu nogalināt. Laimīgā kārtā Stīvs šodien bija attapīgs.

      – Nu, patiesībā neesmu… ē… protams, bet vai tad tā nemēdz teikt, ko?

      – Tu tā varētu teikt, – Džuljeta atcirta. Ak kungs, viņš bija īsts āksts. Izskatīgs, bet pilnīgs āksts. Tā viņš vienmēr bija uzvedies. Pat sākumskolā. Viņš bija tik ļoti egocentrisks, ka būtu varējis paspēlēties ar savām mandelēm no iekšpuses.

      Gajs ienāca istabā, vairākus soļus atpalikdams no Stīva.

      – Jūs jau esat tikušies, vai ne? – Džuljeta apjautājās. Gajs pamāja Flosai; visi vārdi bija sastinguši viņam rīklē, salipuši nervu kamolā, kas nekādi nebija aizdabūjams līdz balss saitēm. Līdz ar to viņš nespēja uzsaukt Flosai asprātīgo: “Sveika vēlreiz, Flosa, ar drēbēm mugurā es tevi nepazinu – ha!”, kuru bija izmēģinājis dzīvoklī. Viņš izspieda no sevis tikai niknu galvas mājienu. Un Hītklifa sejas izteiksmi.

      Un Flosa, kura gaidīja, ka viņš papūlēsies vismaz uzsaukt “sveika” un pasmaidīt, konstatēja, ka ir pietiekami aizkaitināta, lai par atbildi tikai pamātu. Viņai nenāca ne prātā krist Gajam ap kaklu, lai tiktu atraidīta.

      – O, es saožu ēdiena smaržu, – Stīvs pasmaidīja. – Lieliski, jo esmu izsalcis. Nu tad parādi, kur ir tā mitrā vieta, Džū. – Viņš to izteica tā, it kā mitrā vieta atrastos Džuljetas biksītēs, nevis uz sienas. Viņa neko citu arī nebija gaidījusi, lai arī nemūžam nebūtu iedomājusies, ka šo izturēšanos radīja Stīva satraukums par atrašanos viņas klātbūtnē.

      – Atver pudeles, Flosa, labi? – palūdza Džuljeta, atstādama savu brāli un Flosu istabā vienus. Viņi viens otra sabiedrībā jutās tikpat brīvi kā kobra un mangusts. Flosa jutās pateicīga par iespēju kaut ko darīt, proti, atkorķēt Cabernet Sauvignon un Pinot Grigio. Nelaimīgā kārtā korķis, šķiet, bija piesūcināts ar betonu mēnesi pirms tā ievietošanas pudelē.

      Gajs prātoja, vai viņam nevajadzētu iejaukties un palīdzēt. Viņu mazliet satrauca doma par to, ka tāda rīcība varētu šķist augstprātīgi šovinistiska, tomēr, no otras puses, šķita nedžentlmeniski to nepiedāvāt un turpināt vērot viņas pūliņus. Beigu beigās, redzēdams, ka Flosas seja kļūst violeta, viņš nosprieda, ka tomēr vajadzētu gan.

      – Vai drīkstu to izdarīt?

      – Jā, lūdzu, – Flosa atbildēja. Taču, pasniedzot korķu viļķi, tas nokrita, un viņi abi pieliecās, lai to paceltu. Tas beidzās ar saskriešanos ar pierēm un atbilstošu skaņas efektu. Tas daudz neatšķīrās no skaņas, kāda rodas, ja kokosriekstam uzsit ar āmuru. Flosa novaidējās: viņa bija sāpīgi sadauzījusi pieri. Viņa izslējās, saķērusi galvu, un jutās pārliecināta, ka tā asiņos, ieskatoties spogulī.

      – Piedod. Vai tev nekas nekaiš? – Gajs apjautājās.

      – Viss kārtībā, – Flosa atbildēja, dzirkstelēm šķīstot gar acīm. Viņa nespēja atbrīvoties no domas, ka tas ticis izdarīts tīšām. Varbūt tā bija dvīņu būšana un Gajam likās, ka Flosa ir nostājusies starp viņu un māsu, tāpēc viņš mēģināja to nogalināt.

      Gajs bez pūlēm izvilka korķi un cerēja, ka neizskatās pārāk СКАЧАТЬ