Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Bravo. Dodiet šai meitenei darbu. – Viņš gaidpilni uzlūkoja savu sievu, taču Einslija nesmaidīja.

      – Zini, – viņa ieteicās, juzdamās neērti. – Var skaidri redzēt, ka tu esi ļoti centusies. Tehniskā ziņā tavs izpildījums bija nevainojams. Es tikai… nu, nezinu, parasti tu tā nespēlē. Ja es būtu atradusies aiz aizkara, man nemūžam pat prātā neienāktu, ka tā esi tu.

      – Un tad? – Hu noprasīja.

      – Tas bija tik pareizi. Katra nots atradās precīzi tur, kur tai vajadzētu būt. Man drīzāk būtu licies, ka tur spēlē kāds iedomīgs divdesmitgadīgs ģēnijs, kurš nupat pabeidzis konservatoriju.

      – Es vēlreiz saku: un tad? Ja viņa tā spēlēs, tad pavisam noteikti iekļūs nākamajā kārtā, – Hu iebilda. – Vismaz es viņu noteikti virzītu tālāk. Un tu arī. Es zinu, ka tu to darītu.

      – Var jau būt, tomēr man neliekas, ka ar to viņa varētu tikt cauri otrajai kārtai. Tas izklausījās gandrīz… tikai neapvainojies, Klementīne, taču tavam izpildījumam piemita kaut kas gandrīz robotisks.

      Hu noprasīja:

      – Kā lai viņa neapvainojas?

      – Mūsu uzdevums ir izteikties godīgi, – Einslija attrauca, – nevis mīļi. – Tad viņa paskatījās uz Klementīni un negaidot noprasīja: – Vai tu tiešām joprojām gribi to darīt? Pēc… visa, kas noticis?

      – Protams, ka viņa to grib, – Hu iebilda. – Kas tev lēcies?

      Tad iezvanījās viņu mājas telefons, un Klementīne tā arī neatbildēja uz Einslijas šķietami vienkāršo jautājumu.

      – Kā klājas Einslijai un Hu? – Sems noprasīja. Varēja redzēt, cik ļoti viņam jāsaņemas, lai uzdotu parastu, pieklājīgu jautājumu. Sajūta bija tāda, it kā viņa noskatītos, kā Sems mēģina pievilkties pie stieņa. – Es viņus jau kādu laiku neesmu redzējis.

      Viņš tomēr centās, un tāpēc arī Klementīne nolēma pacensties.

      – Labi. Viņiem viss ir labi. Paklau, es pastāstīju Hu, kā tu man pirms vingrināšanās liki skriet uz vietas, un viņš teica, ka viņam reiz arī esot bijis skolotājs, kurš licis darīt to pašu!

      Sems truli raudzījās uz Klementīni, it kā tas nebūtu viņš, kurš pirms vairākām nedēļām bija piestiprinājis pie griestiem palagu un kliedzis: "Skrien, kareivi, skrien!" Klementīne varonīgi runāja tālāk.

      – Hu skolotājs viņam bija licis mosties nakts vidū, lai vingrinātos pusmiegā, un arī spēlēt pēc tam, kad viņš bija izdzēris dažas glāzes. Ja reiz esam sākuši par to runāt… ā, labi, tur jau kāds nāk.

      Pie galda pienāca jauns viesmīlis un apstājās mazliet par tālu no viņiem.

      – Vai jūs vēlētos, lai es jums pastāstu par šīs dienas īpašo piedāvājumu? – Viņš izslējās tik varonīgi kā cilvēks, kurš brīvprātīgi pieteicies paveikt kaut ko bīstamu.

      – Jā, bet patiesībā mēs gribējām pajautāt par mūsu dzērieniem. Mēs pasūtījām divas glāzes vīna jau pirms… nu, kāda brīža. – Pirms miljons gadiem.

      Klementīne mēģināja mīkstināt savus vārdus ar smaidu. Viesmīlis bija smeldzīgi jauns un izskatījās nonīcis. Viņš būtu ideāli iederējies maza klaidonīša lomā mūziklā "Nožēlojamie".

      – Jums vēl nav atnesti dzērieni? – Viesmīlis izskatījās satrūcies, it kā nekad nebūtu kaut ko tādu dzirdējis.

      Klementīne norādīja uz galdu, lai apliecinātu, ka uz tā nebija neviena dzēriena. Tikai divi mobilie telefoni, novietoti viņiem pretī precīzos leņķos, lai krīzes situācijā tos uzreiz varētu paķert, jo tā nu viņi tagad dzīvoja, būdami pastāvīgi gatavi krīzei.

      – Varbūt tie ir aizmirsti, – Klementīne ieminējās.

      – Varbūt, – viesmīlis apstiprināja un pāri plecam bailīgi atskatījās uz restorāna bāru, aiz kura glīta viesmīle sapņaini spodrināja vīna glāzes.

      – Vai jūs varētu painteresēties, kas ar tiem noticis? – Klementīne vaicāja. Dieva dēļ, kādēļ šajā švītīgajā restorānā strādāja bērni? Izbadējušies bērni? Viņu taču vajadzēja paēdināt un aizsūtīt uz mājām.

      – Protams, pareizi, jums bija divas glāzes ar…

      – Pepper Tree sauso baltvīnu, – Klementīne nobeidza, dzirdēdama, ka viņas balss kļuvusi spalga kā zivju sievai.

      – Skaidrs. Ē… vai gribat, lai es vispirms pastāstu jums par mūsu īpašo piedāvājumu?

      – Nē, – Klementīne atcirta. Tieši tajā pašā brīdī Sems pateica:

      – Protams, draudziņ. – Viņš uzsmaidīja viesmīlim. – Paklausīsimies, kāds ir jūsu īpašais piedāvājums.

      Viņš vienmēr pamanījās izvēlēties labā policista lomu.

      Viesmīlis dziļi ievilka elpu, saņēma rokas kā kora zēns un sāka uzskaitīt:

      – Uzkodām mēs varam piedāvāt ar koriandru, apelsīniem un piparmētrām lēni sautētu lasi.

      Viņš apklusa. Viņa lūpas sāka mēmi kustēties. Klementīne piespieda pirkstu pie sava mobilā telefona ekrāna. Tas iegaismojās. Neviena zvana. Viss bija kārtībā.

      Sems sagrozījās savā krēslā un viegli, uzmundrinoši pamāja viesmīlim gluži kā sirsnīgs tēvs, kurš klausās, kā viņa dēls deklamē dzejoli.

      Noskatoties uz vīru – uz viņa kaitinošo cilvēcību –, Klementīne negaidot sajuta pēkšņu mīlestības triecienu. Tas līdzinājās vienai nevainojamai, skanīgai notij. Samtainam mi bemolam. Bet, tiklīdz viņa bija aptvērusi šo sajūtu, tā atkal izgaisa, un Klementīne spēja izjust vienīgi uzbāzīgu aizkaitinājumu, kamēr viesmīlis stomīdamies turpināja uzskaitīt visgarāko īpašo piedāvājumu sarakstu visā izsmalcinātas vakariņošanas vēsturē.

      – Vītināts šķiņķis un salami, nē, pagaidiet, tur nebija salami, tikai vītināts šķiņķis un, ē… vītināts šķiņķis un… – Viņš sašūpojās, saknieba lūpas un sāka pētīt savas kurpes. Klementīne uztvēra Sema skatienu. Savulaik viņai būtu vajadzējis tikai gandrīz nemanāmi ieplest acis, lai Sems nenovaldītos un, izmisīgi pūlēdamies neaizvainot viesmīli, kļūtu pavisam sarkans, bet viņa acīs parādītos smieklu asaras.

      Taču tagad viņi tikai rāmi saskatījās un atkal novērsās, it kā vieglprātība nekādi nesaderētos ar viņu dzīves jaunajiem noteikumiem. Tagad vajadzēja ļoti uzmanīgi spert katru soli, visu vairākas reizes pārbaudīt un neatslābināties pat ne uz mirkli.

      Viesmīlis turpināja mocīties, un Klementīne ieprātojās par kaut ko citu. Viņa domās klausījās Brāmsa skaņdarba fragmentu, zem galdauta trinkšķinādama iztēlotas stīgas uz sava apakšdelma. Brāmsam bija daudz miniatūru, vienā garā rindā savienotu mūzikas frāžu. Tās atskaņojot, vajadzēja panākt skaistu, lirisku noskaņu. СКАЧАТЬ