Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ bērnību, attiecību jomā nevarēja lepoties ar vislabākajām starppersoniskajām prasmēm. Nu, tas taču bija tikai fakts. Viņai nebija bijis neviena veselīgu attiecību parauga. Arī Oliveram ne. Šī īpašība viņiem bija kopīga. Tieši tāpēc Ērika līdz šai dienai bija ieguldījusi augstas kvalitātes psihoterapijā gandrīz sešus tūkstošus dolāru. Disfunkcijas un garīgo slimību cikliem nebija jāatkārtojas katrā paaudzē. Vienkārši vajadzēja izglītoties.

      Ērika piegāja pie Olivera, apsēdās viņam blakus uz dīvāna un ar sava ķermeņa valodu lika noprast, ka ir gatava klausīties. Viņa ieskatījās Oliveram acīs. Viņa pieskārās Olivera delmam. Viņa apņēmās pēc sarunas dezinficēt rokas. Viņai patiešām nebija nekādas vēlēšanās dabūt tik briesmīgas iesnas.

      – Vai viņš… – Ērika nemaz negribēja zināt atbildes uz tiem jautājumiem, kurus viņai vajadzēja uzdot. – Vai viņš bija… gultā? – Viņa iztēlojās neprātīgi smaidošu līķi, kas izslējies sēdēja gultā, uzlicis vienu pūstošo roku uz segas.

      – Viņš gulēja lejā pie kāpnēm. Tiklīdz atvēru durvis, mēs sajutām to smaku. – Olivers nodrebinājās.

      – Ārprāts, – Ērika noteica.

      Smaka bija viena no viņas problēmām. Olivers vienmēr uzjautrinājās, redzēdams, kā viņa izmet atkritumus spainī un atlec atpakaļ, lai smaka nepagūtu viņu panākt.

      – Es paskatījos tikai vienu sekundi, un tad es… tad es… nu, es aizcirtu durvis, un mēs piezvanījām uz policiju.

      – Cik šausmīgi, – Ērika automātiski noteica. – Tev tas ir briesmīgs pārdzīvojums. – Viņa juta sevī mostamies pretestību. Viņa negribēja par to klausīties, viņa negribēja, lai Olivers dalās ar viņu savā pārdzīvojumā. Viņa vēlējās, lai viņš apklust. Viņa gribēja parunāt par vakariņām. Viņa gribēja nomierināties pēc visiem dienas pārdzīvojumiem. Viņa bija palikusi bez pusdienām un aizkavējusies darbā, lai paveiktu visu, kas palicis neizdarīts Klementīnes uzstāšanās apmeklējuma dēļ, un tāpēc viņai briesmīgi gribējās ēst. Pats par sevi saprotams, ka pēc tam, kad vīrs bija sācis stāstīt par atrastu līķi, viņam nevarēja uzreiz noprasīt: "Vai negribi makaronus?" Nē. Vajadzēs nogaidīt vismaz pusstundu, lai ieminētos par vakariņām.

      – Policisti teica, ka viņš varbūt nokritis no kāpnēm, – Olivers turpināja. – Un es visu laiku domāju, es visu laiku domāju…

      Viņš ļāva vaļu dīvainām, klusām, elsojošām skaņām. Ērika pūlējās neizrādīt aizkaitinājumu. Viņš grasījās šķaudīt. Katrs šķaudiens bija kā izrāde. Viņa nogaidīja. Nē. Viņš negrasījās šķaudīt. Viņš pūlējās apvaldīt asaras.

      Ērika atrāvās. Viņa nespēja pievienoties Oliveram šādā nodarbē. Ja viņa atļaus sev bēdāties un justies vainīgai Harija dēļ, kurš viņai pat nemaz nepatika, kas zina, kas varētu notikt. Tas būtu tāpat, kā atkorķēt enerģiski sakratītu šampanieša pudeli. Viņas emocijas pašķīstu uz visām pusēm. Tas būtu haoss. Viņai bija vajadzīga kārtība. "Man ir vajadzīga kārtība," viņa bija teikusi savai psihoterapeitei. "Protams, ka jums ir vajadzīga kārtība," viņas psihoterapeite bija piekritusi. "Jūs alkstat pēc kārtības. Es jūs pilnīgi saprotu." Ērikas psihoterapeite bija visjaukākais cilvēks, kādu vien viņa pazina.

      Olivers noņēma brilles un noslaucīja acis.

      – Man ir nemitīgi jādomā: ja nu viņš novēlās lejā pa kāpnēm, nespēja pakustēties, sauca un sauca palīgā, bet neviens to nedzirdēja? Mēs visi vienkārši turpinājām savu ierasto dzīvi, kamēr Harijs nomira bada nāvē. Ja nu tas notika tā? Mēs esam tādi paši kā tie kaimiņi, ko var redzēt televīzijā, un mēs vēl domājam: kā gan kaut ko tādu var nepamanīt? Kā gan mēs varējām būt tik vienaldzīgi? Kas par to, ka viņš bija drusku īgns?

      – Zini, Vids un Tifānija dzīvo viņam tieši blakus, – Ērika iebilda. Viņa nevēlējās domāt par Hariju, kurš gulēja uz grīdas. Par sauli, kas uzausa un atkal norietēja. Par to, kā viņš bija klausījies apkaimes skaņās: zāles pļāvējs, atkritumu vedēji, lapu pūtējs, ko viņš tik ļoti nevarēja ciest.

      – Es zinu. Arī Tifānija ir patiešām nobēdājusies. Bet vai zini ko? Iespējams, ka es biju vienīgais kaimiņš, kurš viņam patika. Vismaz mani viņš pacieta. Es gribēju teikt, ka dažreiz mēs pieklājīgi parunājāmies.

      – Zinu, – Ērika atteica. – Piemēram, toreiz, kad jūs abi tik ļoti sadusmojāties par to automašīnu, kas bija pamesta pie restorāna Richardson’s.

      – Man vajadzēja pamanīt, ka viņš jau labu laiku nekur nav rādījies, – Olivers nerimās. Izņēmis no kārbas papīra salvetīti, viņš skaļi izšņauca degunu. – Aptuveni pirms nedēļas es patiešām nodomāju, ka jau kādu laiku neesmu viņu redzējis, taču tad es par to vienkārši aizmirsu.

      – Viņš nebūtu nomiris badā, – Ērika domīgi sacīja. – Viņš noteikti nomira no slāpēm. No atūdeņošanās.

      – Ērika! – Olivers saviebās, nometa saņurcīto papīra salveti sev līdzās uz dīvāna un izņēma no kārbas nākamo.

      – Kas ir? Es tikai saku, ka viņš nav tur nogulējis vairākas nedēļas. – Viņa uz brīdi apklusa. – Viņam būtu vajadzējis nēsāt ap kaklu kādu no tām ārkārtas situācijas trauksmes ierīcēm.

      – Jā, bet viņam tādas nebija, – Olivers strupi atteica un vēlreiz izšņauca degunu.

      – Viņam laikam nebija neviena radinieka, – Ērika turpināja. – Un arī neviena drauga. – Tāpēc, ka viņš bija tik nejauks, atriebīgs, vecs nelietis. Viņa negrasījās ļaut, lai Olivers ievelk viņu tajā vainas apziņas slīkšņā, kurā šobrīd grima pats. Lai Tifānija slīkst kopā ar viņu. Ērikai jau tāpat nācās sadzīvot ar pastāvīgu vainas apziņas dunu.

      – Laikam gan, – Olivers piekrita. – Ja arī bija, tad mēs ne reizi neesam redzējuši viņus te ciemojamies. Tieši tāpēc mūsu pienākums bija viņu uzmanīt. Tieši šādi cilvēki vienmēr izslīd caur sabiedrības plaisām. Es gribēju teikt, ka mums kā kopienai ir morāls pienākums…

      Iezvanījās stacionārais telefons, un Ērika pielēca kājās tā, it kā būtu laimējusi kādu balvu.

      – Es paņemšu.

      Viņa pacēla klausuli.

      – Hallo?

      – Ērika, mīļā. Te Pema.

      Tā pieklājīgā, skanīgā balss. Balss, kas liecina par saprātu un labu audzināšanu.

      – Pema, – Ērika sacīja. – Sveika. – Viņa juta, ka uzreiz atmaigst. Kaklu kutināja draudošās asaras. Runājot ar Klementīnes māti, viņu ikreiz pārņēma šādas izjūtas: senā bērnības pielūgsme un reibinošais, brīnišķīgais atvieglojums, it kā viņa būtu izglābta jūrā.

      – Es patlaban pieskatu Klementīnes un Sema bērnus, – Pema sacīja. – Viņi nupat aizgāja. Viņi grasās doties uz to jauno restorānu ostas ārzemju pasažieru terminālā, par kuru visi tik ļoti jūsmo. Es viņiem rezervēju galdiņu. Restorānam ir trīs zvaigznītes СКАЧАТЬ