Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ laulības problēmām nezināja neko. Pemai taču noteikti nebija nekāds noslēpums, ka "labākās draudzenes" apzīmējumu viņa bija izdomājusi pati, un visus šos gadus Ērika bija pie tā turējusies visiem spēkiem, kamēr Klementīne to bija tikai pacietusi.

      – Lai nu kā, Ērika, mīļā, es zinu, ka mēs drīz atkal tiksimies mūsu īpašajās vakariņās pie manis mājās, un es patiešām gaidu šo brīdi, bet, paklausies, kāpēc es nolēmu tev šovakar piezvanīt…

      Dzirdēdama, ka Pemas balss kļūst nedroša, Ērika sakoda zobus. Tam varēja būt tikai viens iemesls. Viņa paskatījās uz kalendāru, kurā bija atzīme "mamma". Līdz attiecīgajam datumam bija atlikusi vēl viena nedēļa.

      – Man šodien vajadzēja tikt uz dārzniecības centru, un tāpēc es pabraucu garām tavas mammas mājai, – Pema paskaidroja. – Es pat neapstājos. – Viņa uz īsu brīdi apklusa. – Varbūt man vajadzēja to izdarīt, taču pēdējo gadu laikā es tavai mammai vairs nemaz nepatīku, vai ne? – Viņa pat nesagaidīja atbildi. – Ērika, es zinu, ka tu tagad viņu apmeklē saskaņā ar noteiktu grafiku, un es uzskatu, ka tā ir patiešām saprātīga ideja, kas tev ļauj saglabāt garīgo veselību, tomēr man šķiet, ka šomēnes tev varbūt vajadzētu pasteigties ar savu apmeklējumu.

      Ērika izelpoja ilgi un šņācoši, it kā piepūstu balonu. Viņa paskatījās uz Oliveru. Viņš bija aizvēris acis, atgāzis galvu pret dīvāna atzveltni un piespiedis vienu roku pie pieres.

      – Cik traki tur ir? – viņa jautāja Pemai.

      – Diemžēl ļoti traki, mīļā. Ļoti traki.

      14. nodaļa

      – Kā tev šodien gāja ar to tavu… ē… padarīšanu bibliotēkā? Ar tavu, nu, kā to sauc, runu? – Sems noprasīja aizžņaugtā balsī, it kā šis jautājums tiktu izspiests no viņa ar varu.

      – Viss noritēja labi, – Klementīne iesāka.

      – Vai tur bija daudz cilvēku? – Sems viņu pārtrauca, ar pirkstiem pabungodams pa balto audekla galdautu kā pa klavierēm un drudžaini lūkodamies apkārt, it kā tur atrastos kāds vai kaut kas tāds, kas viņam būtu vajadzīgs. – Cik tu varētu teikt? Divdesmit? Trīsdesmit?

      – Mazāk nekā divdesmit, – Klementīne sacīja. – Viens no šiem cilvēkiem bija Ērika.

      Viņa gaidīja, kad Sems kaut ko sacīs, un, neko nesagaidījusi, piebilda:

      – Es patiešām nesapratu, kāpēc viņa bija gribējusi ierasties.

      – Nu, Ērika ir tava cītīgākā atbalstītāja, – Sems gandrīz nemanāmi pasmaidīja.

      Tas bija kaut kas līdzīgs jokam. Ja reiz viņš mēģināja jokot, varēja cerēt, ka šis vakars tomēr izdosies. No visiem vīriešiem, ar kuriem Klementīne jebkad bija satikusies, Sems pirmais bija nekavējoties instinktīvi izpratis viņas un Ērikas sarežģīto draudzību. Viņš ne reizi nebija izrādījis nepacietību vai neizpratni; viņš ne reizi nebija sacījis: "Es nesaprotu: ja tev viņa nepatīk, tad nesatiecies ar viņu!" Sems bija vienkārši pieņēmis Ēriku kā daļu no Klementīnes dzīves, it kā viņa būtu grūti audzināma māsa.

      – Tiesa gan, – Klementīne noteica un pārāk skaļi iesmējās. – Kaut arī viņa aizgāja, nenoklausījusies manu uzstāšanos līdz galam.

      Sems klusēja un tikai skatījās sievai gar labo ausi, it kā viņai aiz muguras notiktu kaut kas interesants.

      – Kā tev šodien gāja pa darbu? – viņa apvaicājās.

      – Ļoti labi, – Sems vēsi atteica. – Tāpat kā parasti.

      "Tavā laulībā ir pienākuši grūti laiki, mīļā, taču pēc ļaunākā vienmēr nāk labākais! To var pārdzīvot vienīgi ar piedošanu un saziņu!" Klementīnes māte bija teatrāli un kaislīgi pačukstējusi Klementīnei, it kā uzstājīgi dotu viņai gudru padomu pirms došanās episkā ceļojumā. Viņas abas bija stāvējušas pie mājas durvīm un gaidījušas Semu, kurš tieši tobrīd bija nolēmis apsēsties pie datora, lai atbildētu uz elektroniskā pasta vēstuli, jo tas acīmredzot bija dzīvības un nāves jautājums. No televizora ekrāna skaļi un griezīgi taurēja kāda briesmīga popmūzikas princese. Pema bija gandrīz nemanāmi un pilnīgi lieki sakārtojusi Klementīnes kleitas lencīti. "Jums abiem ir jāizrunājas! Pārrunājiet visu! Pasakiet visu, ko jūtat!"

      – Kā tad tev sokas tavā progresīvi domājošajā uzņēmumā? – Klementīne apvaicājās.

      Savulaik, izrunājot tieši šos pašus vārdus, viņa būtu varējusi Semu sasmīdināt, taču nu Klementīne savā balsī samanīja vieglu spītu. Viena un tā pati nots divu mūziķu izpildījumā varēja izklausīties pilnīgi citādi. Viss bija atkarīgs no intonācijas.

      – Man sokas lieliski. – Sems skatījās uz viņu ar kaut ko līdzīgu naidam. Klementīne nodūra acis. Dažreiz, lūkojoties uz Semu, Klementīnei radās sajūta, ka viņas krūtīs bija cieši saritinājusies iemigusi čūska, kas reiz atmodīsies, iešņāksies un metīsies uzbrukumā, kam būs neiedomājamas, nepiedodamas sekas.

      Viņa sāka runāt par kaut ko citu.

      – Jāatzīst, ka man nemaz tik ļoti nepatīk uzstāties, – viņa ieminējās. Ikreiz viņa jutās tik nervoza, taču šo satraukumu nevarēja ne salīdzināt ar to, ko viņa izjuta pirms koncertiem vai pat tikai noklausīšanās. Viņas klausītāji vienmēr aplaudēja, tomēr šie aplausi bija vārgi, un tajos bieži vien slēpās viegls nosodījums.

      Klementīne palūkojās ārā pa lietus izraibināto, milzīgo logu, aiz kura pavērās izplūdis skats uz pastkartītes cienīgu Sidnejas ostas ainu kopā ar visām Operas nama baltajām burām. Vēl tikai pirms divām dienām viņa tur bija piedalījusies koncertā.

      – Varētu teikt, ka man tas riebjas.

      Viņa vēlreiz aši paskatījās uz Semu. Pār viņa seju pārlaidās kvēla aizkaitinājuma izteiksme. Viņš burtiski nodrebēja.

      – Tad izbeidz to darīt, – Sems sacīja. – Vienkārši izbeidz. Kāpēc tu turpini ar to nodarboties? Tu esi apsēsta! Tev jau tāpat pietiek ko darīt. Tev vajadzētu domāt par noklausīšanos. Vai tu vispār iesi uz to noklausīšanos?

      – Protams, ka es iešu uz noklausīšanos! – Klementīne atcirta. Kāpēc visi nemitējās viņai to jautāt? – Es katru dienu ceļos piecos no rīta, lai vingrinātos! – Kā gan viņš varēja to nezināt? Nebija nekāds noslēpums, ka pēdējā laikā viņš slikti gulēja. Dažreiz Klementīne pamodās nakts vidū un izdzirdēja vai nu viņa soļus gaitenī, vai arī apslāpētas televizora skaņas pirmajā stāvā. – Vai tad tu neesi dzirdējis, kā es to daru?

      – Laikam gan esmu, – Sems neomulīgi atteica. – Es droši vien nesapratu, kas tur notiek… es pat nenojautu, ka tu vingrinies.

      Ko gan, pēc viņa domām, Klementīne bija darījusi? Vai viņš uztvēra čella skaņas kā nenozīmīgu fona troksni? Vai arī viņam tas šķita pārāk vienaldzīgi, lai vispār par to domātu?

      Klementīnei izdevās apvaldīt savu niķīgo toni.

      – Un СКАЧАТЬ