Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ būtu nonākuši neapdzīvotā salā un darījuši visu, kas bija viņu spēkos, lai izdzīvotu.

      – Viņiem ir divas mazas meitiņas, – Vids turpināja.

      – Es atceros, viņi teica, ka viņiem esot mazi bērni, – Tifānija piekrita. – Ar jaukiem, mīļiem vārdiņiem.

      – Es neatceros viņu vārdus, – Vids pārtrauca. – Un vispār, vai zināt, Dakota varēs ar viņām paspēlēties, vai ne, Dakota? – Viņš cerīgi paskatījās uz Dakotu.

      – Paklau, pie durvīm kāds ir, – Dakota atteica, neatraudama skatienu no grāmatas. Bārnijs, kļuvis modrs, pacēla galvu, ko bija nolicis uz viņas rokas, nolēca zemē un sāka skraidīt apkārt, priecīgi vaukšķēdams. Bārnijam viesi patika gandrīz tikpat ļoti kā Vidam.

      Kāds atkal un atkal bungoja pa ārdurvīm, nelikdamies ne zinis par durvju zvanu.

      – Paklau, tu taču neuzaicināji viņus ciemos jau uzreiz, ko? – Tifānija noprasīja. – Kuš, Bārnij. Vid, vai tu tā izdarīji?

      Vids stāvēja pie pieliekamā un ņēma ārā produktus.

      – Protams, ka ne, – viņš izklaidīgi atteica, tomēr kaut kas tāds būtu pilnīgi iespējams.

      Tifānija devās atvērt durvis. Bārnijs satraukti skraidīja šurpu turpu viņai priekšā tā, ka viņa gandrīz paklupa. Uz lieveņa stāvēja Harijs, vecais vīrs, kurš dzīvoja kaimiņu mājā, ģērbies savās ierastajās, vecajās, pelēkajās uzvalka biksēs (varbūt tās bija saglabājušās kopš viņa kādreizējā darba?) un baltā pogājamā kreklā ar sadzeltējušu apkaklīti. Virs augšējās pogas spurojās balti krūšu apmatojuma kušķi. Viņam bija tādas pašas baltas, kuplas uzacis kā Bārnijam.

      – Labdien, Harij, – Tifānija sacīja. Ko mēs šodien atkal esam izdarījuši aplam? – Kā jums klājas?

      – Atkal tas pats! – Harijs uzkliedza. – Tas ir nepieņemami! – Viņš pasniedza Tifānijai vēstuli, kas bija adresēta Vidam. – Es jau agrāk esmu ar jums par to runājis. Man nevajag jūsu vēstules. Man nemaz nevajadzētu jums tās nest. Tas nav mans pienākums.

      – Vainīgs ir pastnieks, Harij, – Tifānija paskaidroja. – Viņš ir nejauši ielicis vēstuli nepareizā pastkastītē. Tā mēdz gadīties.

      – Tā nav pirmā reize! – Harijs kareivīgi paziņoja.

      – Jā, man šķiet, ka vienreiz tā patiešām jau ir gadījies, – Tifānija piekrita.

      – Jums tas vienreiz ir jāizbeidz! Vai jūs esat stulba? Man par to nav jāatbild!

      – Labi, Harij, – Tifānija noteica.

      – Harij, draudziņ! – Priekšnamā uzradās Vids, stūķēdams mutē purpursarkanas vīnogas. – Vai gribat vēlāk pievienoties mums dārza viesībās? Pie mums atnāks Ērika un Olivers! Jūs jau zināt, no septītā numura mājas.

      Harijs paskatījās uz Vidu un samirkšķināja acis. Tad iebāza roku aiz krekla un pakasījās.

      – Ko? Nē, es negribu nākt uz dārza viesībām.

      – Žēl gan, – Vids noteica un aplika roku Tifānijai ap vidukli. – Varbūt kādu citu reizi, Harij, bet, vai zināt, es negribu klausīties, kā jūs saucat manu sievu par stulbu. Norunāts, Harij? Tas nav jauki. Kaimiņi tā nedara.

      Harijs lūkojās uz viņiem ar savām vecīgajām, brūnajām acīm.

      – Es vairs negribu noņemties ar jūsu vēstulēm, – viņš nomurmināja. – Tas nav mans pienākums. Jums pašiem jāuzņemas atbildība.

      – Mēs uzņemamies atbildību, – Vids atteica. – Par to jūs varat neuztraukties.

      – Aizvāciet no manis to suni! – Harijs pieprasīja. Bārnijs ar lielu interesi ostīja viņa kurpi. Izskatīdamies aizvainots, Bārnijs pacēla mazo, bārdaino purniņu.

      – Nāc šurp, Bārnij, – Vids uzsita knipi, aicinādams suni pie sevis.

      – Jūs taču zināt, ka vienmēr varat vērsties pie mums, ja esam jums vajadzīgi, Harij, – Tifānija sacīja. Viņš pēkšņi sāka izskatīties tik aizkustinošs kā apjucis bērns.

      – Ko? – Harijs izskatījās šausmu pārņemts. – Kāpēc jūs man būtu vajadzīgi? Vienkārši gādājiet, lai jūsu nolādētās vēstules nenonāktu manā pastkastītē.

      Uzmetis kūkumu, viņš aizšļūca prom, purinādams galvu un kaut ko murminādams.

      Vids aizvēra durvis. Harijs bija jau aizmirsts.

      – Tā, – viņš paziņoja. – Vai es esmu noskaņots kaut ko izcept? Jā, es esmu noskaņots kaut ko izcept! Vai gribat, lai izcepu štrūdeli? Kā jums šķiet? Štrūdeli? Jā. Pavisam noteikti tā būs štrūdele.

      10. nodaļa

      Ērika bija atgriezusies sava biroja vēsajā, mierinošajā klēpī. Brauciens ar taksometru atpakaļ no bibliotēkas, kurā Klementīne uzstājās ar runu, bija izmaksājis vēl vairāk par braucienu turp. Viņa nupat bija veltīgi izšķiedusi simt trīsdesmit četrus dolārus, ko nevarēja norakstīt izdevumos. Viņa pati nesaprata, kāpēc bija tā rīkojusies. Katrā ziņā Klementīnes stāsts nebija aizpildījis nevienu tukšo vietu viņas atmiņā. Tas bija vienīgi uzjundījis dažādas neomulīgas sajūtas, un pēc tam, braucot mājup ar taksometru, viņai nācās paciest telefona sarunas gan ar vīru, gan ar māti. Viņa nespēja vien sagaidīt, kad varēs dedzīgi ķerties pie kāda uzmundrinoša darba. Tas gluži kā skrējiens palīdzēs sakārtot domas. Paldies dievam, ka viņas darbs nebija tāds kā Klementīnei un viņai nevajadzēja pastāvīgi smelt no savu jūtu akas. Darbam vispār vajadzētu būt bez jebkādām emocijām. Tā bija darba labākā īpašība.

      Vērodama, kā aiz loga biezās rūts līst lietus, viņa noklausījās balss pastkastītē atstātās ziņas. Sēžot daudzstāvu biroja ēkas drošībā, laika apstākļiem nebija nekādas nozīmes. Sajūta bija tāda, it kā viņa atrastos citā dimensijā.

      Brīdī, kad Ērika pārskatīja elektroniskā pasta vēstules, iezvanījās viņas telefons. Tas atkal bija Olivers. Kopš viņu pēdējās sarunas nebija pagājusi pat ne pusstunda. Vai tiešām viņš zvanīja tāpēc, lai vēlreiz apvaicātos, vai viņa parunājusies ar Klementīni? Viņa rīcībai noteikti bija kāds pamatots iemesls.

      – Piedod, ka tevi vēlreiz traucēju, – viņš aši ieteicās. – Es runāšu ātri. Es tikai gribēju pajautāt, vai tu pēdējā laikā esi redzējusi Hariju?

      – Hariju? – Ērika pārvaicāja, atvērdama kādu vēstuli. – Kas ir Harijs?

      – Harijs! – Olivers nepacietīgi atkārtoja. – Mūsu kaimiņš!

      Dieva dēļ. Hariju diez vai varēja nosaukt par labu draugu. Viņi šo veco vīru gandrīz nepazina, un patiesībā Harijs nemaz nebija viņu kaimiņš, viņš dzīvoja aiz Vida un Tifānijas mājas.

      – Nezinu, – Ērika noteica. – Nedomāju vis. СКАЧАТЬ