Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ nu kā, es ieminējos, ka jau labu laiku neesmu redzējis Hariju, – Olivers turpināja. – Tā nu mēs aizgājām un paskatījāmies viņa pastkastītē, un tā bija pārpildīta. Mēs paņēmām viņa vēstules un avīzes, pieklauvējām pie viņa durvīm, taču neviens neatsaucās. Es mēģināju ieskatīties pa logu, taču man ir sajūta, ka tur kaut kas nav labi. Tifānija šobrīd zvana Vidam, lai apvaicātos, varbūt viņam kaut kas ir zināms.

      – Skaidrs, – Ērika noteica. Viņu tas viss nemaz neinteresēja. – Varbūt viņš ir kaut kur aizbraucis.

      – Nedomāju, ka Harijam mēdz būt atvaļinājums, – Olivers iebilda. – Kad tu viņu redzēji pēdējo reizi?

      – Nav ne jausmas, – Ērika atteica. Šī saruna bija bezjēdzīga. – Kādu laiku viņš nav redzēts.

      – Es sāku domāt, vai nevajadzētu piezvanīt uz policiju, – Olivers raizējās, – es negribu viņam sagādāt neērtības, ja viss ir kārtībā, vai veltīgi tērēt policijas resursus, bet…

      – Viņam noteikti ir rezerves atslēga, – Ērika pārtrauca Oliveru. – Zem kāda puķu poda vai kaut kur netālu no durvīm.

      – Kā tu zini? – Olivers noprasīja.

      – Zinu, un viss, – Ērika atteica. – Viņa paaudze mēdz tā darīt. – Ērikas vecmāmiņa bija glabājusi atslēgu zem ģerāniju poda pie ieejas durvīm, toties Ērikas māte nemūžam nebūtu riskējusi pieļaut kaut ko tik šausmīgu, ka viņas mājoklī kāds varētu ienākt bez atļaujas. Viņas mājas durvis pastāvīgi bija aizšautas ar divām bultām. Lai pasargātu visu vērtīgo, kas atradās aiz tām.

      – Skaidrs, – Olivers noteica, – laba doma. Mēģināšu paskatīties.

      Saruna pēkšņi pārtrūka, Ērika nolika telefonu un nu bija spiesta domāt par savu veco kaimiņu. Kad viņa īsti bija pēdējo reizi redzējusi Hariju? Noteikti kādā brīdī, kad viņš atkal bija par kaut ko sūdzējies. Viņam nepatika, ja kāds atstāja automašīnu uz ielas pretī viņa mājai, un viņš nespēja vien beigt sūdzēties par Vidu un Tifāniju: par troksni (viņiem patika uzņemt viesus; viņš vairākas reizes bija zvanījis policijai), par suni (Harijs apgalvoja, ka suns izrakņājot viņa dārzu; viņš bija uzrakstījis pašvaldībai oficiālu sūdzību) un par māju (tā izskatījās kā draņķa Tadžmahals). Bija radies iespaids, ka viņš no visas sirds ienīst Tifāniju, Vidu un pat Dakotu. Ēriku viņš pacieta, toties Olivers viņam, šķiet, ļoti patika.

      Ērika piecēlās un piegāja pie kabineta loga. Daži cilvēki, piemēram, viņas uzņēmuma īpašnieks un vadītājs, šajā ēkā nespēja nostāties tuvu logiem, kas bija iebūvēti tā, ka radās sajūta – cilvēks stāv klints malā, taču Ērikai patika just, kā, raugoties lejup uz ielām, kurās valdīja lietus radītais satiksmes juceklis, viņas kuņģis dīvaini sažņaudzas.

      Harijs. Pēdējo reizi viņa Hariju bija redzējusi dārza viesību rītā. Tad, kad bija aizsteigusies nopirkt vairāk sauso cepumu. Viņa bija raizējusies par tām sezama sēklām. Prombraucot viņa bija ielūkojusies atpakaļskata spogulī un pamanījusi Hariju, kurš kliedza uz Vida un Tifānijas suni. Viņš bija agresīvi spēris, taču Ērika bija pārliecināta, ka viņš mazajam suņukam nebija trāpījis. Viņš to darīja tikai skata pēc. Uz verandas mājas priekšā bija iznācis Vids, droši vien tāpēc, lai pasauktu suni. Vairāk neko viņa nebija redzējusi.

      Ērikai nebija iebildumu pret Harija īgņošanos. Īgņošanās nebija tik darbietilpīga un nogurdinoša kā līksmība. Harijs nekad nevēlējās ilgi slaistīties un tērzēt. Vai ar viņu tiešām kaut kas atgadījies? Varbūt viņš bija saslimis? Bet varbūt viss bija kārtībā – un nabaga atbildīgais Olivers par savu iejaukšanos dabūs trūkties.

      Noplaiksnīja zibens, kā uguns raķetes izgaismodams pilsētas siluetu, un Ērika iztēlojās, kā viņa varētu izskatīties, ja kāds lejā uz ielas šajā mirklī nejauši uzmestu skatienu lietainajām debesīm un ieraudzītu izgaismotajā logā viņas tumšo, vientulīgo stāvu.

      Šis tēls atsauca prātā kādu atmiņu, iespējams, varbūt – rūtij piespiestas plaukstas, seja bez vaibstiem, ja neskaita neskaidru pavērtas mutes apveidu –, taču tad šīs atmiņas sašķēlās un sašķīda tūkstoš sīkos gabaliņos. Vai pastāvēja iespēja, ka todien viņa savai smadzeņu ķīmijai bija nodarījusi kaut ko nelabojamu un katastrofālu?

      Aizgriezusies no loga, viņa steidzās atpakaļ pie sava rakstāmgalda, lai atvērtu rēķintabulu, jebkuru rēķintabulu, lai tikai no tās būtu kāda jēga; un, kad mierinošie skaitļi bija piepildījuši viņas datora ekrānu, viņa paņēma telefonu, sameklēja savas psihoterapeites telefona numuru un uzrunāja sekretāri tik gaiši, it kā tas vispār nebūtu svarīgi:

      – Jūs jau droši vien rīt nevarat izbrīvēt man laiku?

      Un tad viņa pēkšņi pārdomāja un izmisīgi piebilda:

      – Lūdzu?

      11. nodaļa

      Beidzis runāt ar Ēriku, Olivers nolika telefonu un spēcīgi izšņauca degunu. Tad viņš paņēma lietussargu. Slaistīšanās apkārt pa lietusgāzi, lai apraudzītu vecus kaimiņus, noteikti nenāca par labu viņa veselībai, taču to vairs nebija iespējams atlikt pat ne uz mirkli.

      Oliveru bija pārņēmušas briesmīgas aizdomas. Viņš atcerējās, ka pēdējo reizi bija redzējis Hariju sestdienas pēcpusdienā pirms dārza viesībām, kamēr vēl tās vispār nebija ieplānotas, kamēr vēl Ērika nebija nākusi klajā ar savu negaidīto paziņojumu, kamēr vēl viņi saskaņā ar plānu bija dzēruši pēcpusdienas tēju kopā ar Klementīni, Semu un viņu meitām.

      Tajā sestdienas pēcpusdienā Harijs bija piesteidzies pie viņa, lai patērzētu, un devis Oliveram dažus padomus par to, kā pareizi turēt zāles trimmeri. Dažiem cilvēkiem nepatika uzklausīt nelūgtus padomus, taču Olivers vienmēr labprāt bija gatavs mācīties no citu ļaužu pieredzes. Harijs bija pasūdzējies par Vida un Tifānijas suni. Cik varēja noprast, tad tas ar savu vaukšķēšanu naktīs neļāva Harijam gulēt. Oliveram tas šķita neticami. Bārnijs taču bija pavisam mazs suņuks. Harijs paziņoja, ka grasās vērsties policijā vai varbūt vietējā pašvaldībā, taču, godīgi sakot, Olivers nebija klausījies pārāk uzmanīgi. Harijs nemitīgi iesniedza oficiālas sūdzības visās oficiālajās iestādēs, kādas vien spēja uzmeklēt. Sūdzēšanās bija viņa vaļasprieks. Ikvienam pensionāram bija vajadzīga kāda aizraušanās.

      Tas bija noticis tieši pirms četrdesmit četrām dienām, un kopš tā laika Olivers Hariju vairs nebija redzējis.

      Atvēris ārdurvis, viņš atlēca atpakaļ, jo bija tur ieraudzījis Tifāniju. Piešķiebusi lietussargu atpakaļ virs pleciem, viņa stāvēja zem verandas nojumes ar paceltu roku, it kā nupat būtu grasījusies pieklauvēt pie durvīm.

      – Piedod, – viņa sacīja. – Es zinu, ka tu esi slims, bet es vienkārši domāju par Hariju. Man patiešām šķiet, ka mums vajadzētu pamēģināt atvērt viņa mājas durvis vai piezvanīt uz policiju. Arī Vids apgalvo, ka nav viņu redzējis jau vairākas nedēļas.

      – Ērika tāpat, – Olivers sacīja. – Es nupat grasījos doties turp. – Pēkšņi viņš kļuva drudžaini steidzīgs, it kā tagad būtu svarīga katra minūte. – Ejam. – Vējš pieņēmās СКАЧАТЬ