Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ podu. Zem tā nebija nevienas atslēgas. Virkne vecu, nekur nederīgu, zaļu plastmasas podu ar pavisam nokaltušiem augiem un sausu, drūpošu augsni. Vai tiešām Harijs būtu varējis turēt atslēgu zem kāda no tiem? Olivers pacēla pirmo podu, un tur nu tā bija. Maza, zeltaina atslēdziņa. "Harij, veco zēn," Olivers nodomāja. "Tas nu gan nav droši."

      – Tifānij. – Olivers parādīja viņai atslēgu.

      – Ahā, – Tifānija noteica un pakāpās atpakaļ. Olivers piegāja pie ārdurvīm un iebāza atslēgu slēdzenē.

      – Varbūt viņš ir aizbraucis, – Tifānija bikli ieminējās, – apraudzīt ģimeni.

      Tomēr viņiem abiem bija skaidrs, ka Harijs nekur nebija braucis.

      – Harij! – Olivers uzsauca, atvēris durvis.

      – Ak dievs, nē, nē, nē, – Tifānija tūlīt izgrūda. Olivera iesnainajās nāsīs smaka iekļuva tikai pēc neilga brīža. Sajūta bija tāda, it kā viņš būtu ietriecies sienā. Smakas sienā. Oda pēc kaut kā salda un pūstoša, it kā kāds būtu apsmidzinājis bojātu gaļu ar lētām smaržām. Olivers norīstījās. Atskatījies uz Tifāniju, viņš bija spiests atcerēties dārza viesību dienu. Krīzes brīžos cilvēka seja nez kāpēc kļūst kaila un tajā parādās kaut kas būtisks un vispārcilvēcisks; tādi apzīmējumi kā "skaists", "seksīgs" un "neglīts" vairs neko nenozīmē.

      – Ka tevi piķis, – viņa bēdīgi noteica.

      Olivers atgrūda durvis līdz galam vaļā un paspēra soli pretī blāvajai gaismai. Viņš vēl nekad nebija atradies šajā mājā. Visas sarunas ar Hariju bija notikušas māju priekšpagalmos. Harija mājas priekšpagalmā. Viņa mājas priekšpagalmā.

      Virs galvas dega viena vienīga lampa. Varēja redzēt garu gaiteni ar pārsteidzoši skaistu, sarkanu paklāja celiņu, kas aizstiepās tumsā. Kāpnes ar izliektām koka margām.

      Lejā pie kāpnēm gulēja liels, svešāds priekšmets. Protams, Olivers jau zināja, ka tam noteikti jābūt Harija līķim, ka bija noticis tieši tas, no kā viņš bija baidījies, un tomēr viņš dažas sekundes turpināja stingi skatīties, pūlēdamies aptvert redzēto, it kā tas būtu sarežģīts optiskās ilūzijas attēls. Šķita gluži vienkārši neiespējami, ka īgnais Harijs, kurš mēdza piecirst kājas un spļaudīties, nu bija pārvērties par šo uzblīdušo, nomelnējušo, mēmo, šausmīgo blāķi.

      Olivers ievēroja dažas nianses: Harijs nebija uzvilcis vienādas zeķes. Viena bija melna, otra – pelēka. Viņa brilles bija iegrimušas sejā, it kā neredzama roka tās būtu stingri iespiedusi mīkstā, padevīgā miesā. Sirmie mati joprojām bija saķemmēti tikpat kārtīgi kā allaž. Ap viņu rosīgi sanēja neliels mušu mākonītis.

      Olivera kuņģis noraustījās. Kājām trīcot, viņš kāpās atpakaļ un aizvilka durvis ciet, kamēr Tifānija vēma smilšakmens podā, bet lietus vēl joprojām nemitējās līt.

      12. nodaļa

Dārza viesību diena

      Dakota sajuta, ka priekšpagalmā kaut kas pazib. Pacēlusi galvu, viņa ieraudzīja, ka pār priekšpagalmu aizšaujas Bārnijs. Ārdurvis ar blīkšķi atsprāga vaļā, un viņa izdzirdēja tēta kliedzienu:

      – Man tas cilvēks vienreiz ir līdz kaklam! Tifānij! Kur tu esi? Viņš ir pārkāpis visas robežas! Visam ir sava robeža, Tifānij, robeža! Un šoreiz tas cilvēks to ir pārkāpis!

      Varēja dzirdēt, kā viņas māte kaut kur mājā atsaucas:

      – Ko?

      Ko, lūdzu, Dakota nodomāja.

      – Dakota! Kur ir tava māte? Kur tu esi?

      Dakota atradās tieši turpat, kur bija atradusies visu rītu: viņa sēdēja uz palodzes un lasīja grāmatu, taču tētis, protams, tādas nianses nekad neievēroja.

      Māja bija tik liela, ka viņi nekad nespēja cits citu atrast. "Te jau ir vajadzīga karte," mēdza sacīt Dakotas krustmāte ikreiz, kad vien ieradās ciemos, kaut arī viņa te bija viesojusies miljoniem reižu un karte viņai itin nemaz nebija vajadzīga; viņa labāk par pašu Dakotu zināja, kur tieši kas jāliek virtuves skapīšos.

      Dakota neatsaucās tētim. Mamma bija teikusi, ka viņa varēs izlasīt nodaļu līdz beigām un tad viņai vajadzēs palīdzēt uzkopt māju pirms viesu ierašanās. (It kā viņa būtu gribējusi tos viesus uzaicināt.) Dakota pacēla galvu un nedaudz apdomājās, jo patiesībā jau bija iesākusi lasīt nākamo nodaļu, taču tad viņa atkal paskatījās uz grāmatas lappusi, un pietika jau tikai ieraudzīt vārdus, lai viņa no jauna tiktu ievilkta atpakaļ grāmatā. Viņu pārņēma patīkama, fiziska sajūta, it kā viņa burtiski kristu atpakaļ "Bada spēļu" pasaulē, kur Dakota bija Katnisa, spēcīga, varena un izveicīga, un arī ļoti skaista. Dakota bija simtprocentīgi pārliecināta, ka arī viņa rīkotos tāpat kā Katnisa un Spēlēs ziedotu sevi savas mazās, jaukās māsas dēļ, ja vien viņai tāda būtu; viņa to nemaz īsti negribēja, jo viņas draudzenes Ešlingas mazā māsa vienmēr atradās līdzās un maisījās pa kājām un nabaga Ešlinga nekādi nevarēja tikt no viņas vaļā, bet, ja Dakotai tomēr būtu maza māsa, tad viņa pavisam noteikti būtu gatava viņas dēļ mirt.

      – Kur tu esi, Dakota? – šoreiz tas bija mātes sauciens.

      – Te, – Dakota nočukstēja un pāršķīra lapu. – Esmu tepat.

      13. nodaļa

      – Harijs ir miris, – Olivers paziņoja gandrīz tai pašā brīdī, kad Ērika bija pārradusies no darba un nolikusi portfeli un lietussargu. Viņa pieskārās sava apģērba apkaklei uz muguras. Pār viņas muguru tecēja ledainas lietus lāses. Olivers sēdēja uz dīvāna nelielā saņurcītu, izlietotu papīra salvešu ezerā.

      – Nopietni? – Ērika pārvaicāja, spēdama domāt vienīgi par papīra salvetēm. – Kas noticis?

      Skatoties uz salvetēm, viņas sirds iepukstējās straujāk. Tā bija neapzināta, pilnīgi dabiska reakcija, saistīta ar spēcīgiem bērnības pārdzīvojumiem. Trīs dziļas ieelpas. Vajadzēja vienkārši atbrīvoties no šīm papīra salvetēm.

      – Mēs ar Tifāniju atradām viņas līķi, – Olivers paskaidroja. Ērika piesteidzās pie virtuves izlietnes, lai sameklētu polietilēna maisiņu.

      – Kur? – Ērika noprasīja, vākdama salvetes. – Tu gribi teikt – viņa mājā?

      Gandarīti sasējusi maisiņa rokturus ciešā mezglā, viņa aiznesa to uz atkritumu spaini un iemeta tajā.

      – Jā, – Olivers apstiprināja. – Tev bija taisnība par to atslēgu. Tā bija palikta zem puķupoda.

      – Tātad viņš bija… miris? – Ērika pārvaicāja, stāvēdama pie izlietnes un berzdama rokas. Redzot, kā viņa mazgā rokas, citi vienmēr apvaicājās, vai viņa nav strādājusi medicīnas nozarē. Citu acu priekšā viņa centās nerīkoties tik uzkrītoši rūpīgi, taču tagad, atrodoties mājās kopā ar Oliveru, viņa varēja berzt un berzt, nemaz neraizēdamās, ka viņai kāds varētu piedēvēt obsesīvi kompulsīvus traucējumus. Olivers nekad viņu nenosodīja.

      – Jā, СКАЧАТЬ