Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens. Mišela Bērkbija

Чтение книги онлайн.

      – Reiz man bija dēls, – es pavēstīju, apsēdos viņam blakus lielā virtuves galda galā un runāju klusi, lai pārējie zēni mūs nedzirdētu. Tam bija jāpaliek starp mums ar Viginsu. – Viņš nomira. Tāpat kā mans vīrs. Patiesībā es priecātos par sabiedrību. Holmsa kungs bieži ir prom, un es šeit palieku viena.

      Viginss man uzsmaidīja un pamāja, ziņojot pārējiem, ka manu piedāvājumu drīkst izmantot. Kopš tā brīža armijas biedri pie manām durvīm parādījās divas vai trīs reizes mēnesī, bet nekad ne vairāk kā divi vai trīs vienlaikus. Es viņus pabaroju un sarunājos ar viņiem, nekad neuzdevu jautājumus, bet uzklausīju. Dažreiz es apstrādāju skrambas, griezumus un zilumus. Dzīve uz ielas nebija salda pat Viginsa aizsardzībā. Reizēm atnāca arī Viginss. Šad tad viņš atveda līdzi kādu izbadējušos zēnu, citreiz bija viens. Ar laiku man tapa skaidrs – es domāju, ka rūpējos par zēniem, un Viginss uzskatīja, ka rūpējas par mani. Viņš mani apciemoja ne tikai ēdiena dēļ; viņš gribēja pārliecināties, ka ar mani viss ir labi, ka es neesmu vientuļa, nobijusies un iekļuvusi nepatikšanās. Trūkst vārdu, lai izteiktu, cik ļoti tas mani aizkustināja.

      Un reiz viņš pie manis atveda Billiju.

      – Kā var sameklēt Neregulāro armiju? – Mērija jautāja. – Džons teica, ka viņi skraida pa visu Londonu un varētu būt jebkur.

      – Es atstāju ziņu avīžu tirgotavas logā uz stūra. Tā ar viņiem sazinās Holmsa kungs, – es atbildēju. – Viņi ieskatās logā katru dienu, reizēm pat ik pēc stundas. Ziņa bija īsa. "Zēni, steidzieties pie H. kundzes. Man ir darbs."

      Nākamajā dienā ieradās Viginss un klauvēja pie parādes durvīm – kā jau brīdī, kad jāslēdz darījumi. Parasti viņš ienāca pa virtuves durvīm tāpat kā pārējie, kad alka pēc kūkas, bet Viginsam ļoti rūpēja pieklājība. Viņš izturējās kā darbinieks, nevis vienkārši zēns. Es aicināju viņu uz virtuvi jeb savu kabinetu.

      – Vai viss ir labi? – viņš jautāja, kāpjot lejā, un saminstinājās, jo ieraudzīja Mēriju. Viņš nebija radis redzēt virtuvē vēl kādu. Zēns laikam bažījās, ka Mērija ir labdare, kas aizvedīs viņu uz kādu vietu, kur par viņu skaitīs lūgšanas, izkliegs pavēles un aizslēgs durvis.

      – Šī ir mana draudzene Mērija Vatsone, – es steigšus iepazīstināju. – Doktora Vatsona sieva.

      Es piegāju pie plīts un salēju tēju, kamēr Mērija un Viginss viens otru nopētīja. Viņa redzēja nenosakāma vecuma zēnu, kam varēja būt gan divpadsmit, gan piecpadsmit gadu. Viņš bija tievs, bet stiegrains, un kustības liecināja par alkainu spēku. Viginss spēja būt pavisam nekustīgs, it kā izkalts no akmens, bet acīs nemitīgi bija jaušams vērīgums. Viņš bija mierīgs, tomēr nekad nerimās domāt, un šīs domas ne vienmēr bija tīkamas. Viginss bija garāks par vairākumu zēnu, un bālo ādu klāja netīrumu kārta. Pelnpelēkie mati bija pārāk gari un nekopti, bet acis zem smagnējiem plakstiņiem – tumšas, ļoti tumšas. Viņš bija ģērbies nesaderīgās brūnās skrandās, kas palīdzēja neizcelties uz ielas. Es zināju, ka viņam ir arī labākas drānas, jo pati biju tās iedevusi. Mērija to visu redzēja un saprata, uzlūkojot zēnu, kas stāvēja viņai pretī.

      – Viginsa kungs, – viņa pamājot sveicināja. Zēns pieklājīgi atņēma sveicienu.

      – Vienkārši Viginss, kundze, – viņš sacīja.

      – Vai cita vārda nav?

      – Tāds nekad nav bijis vajadzīgs, kundze.

      – Tātad Viginss, – viņa smaidot noteica. Zēns brīdi vilcinājās, bet atbildēja uz smaidu. Abi bija novērtējuši viens otru un nonākuši pie visnotaļ pieņemamiem secinājumiem. Viginss apsēdās pie galda, un es ielēju mums tēju.

      – Vai jums vajag palīdzību? – Viginss man jautāja.

      – Ziņu atstājāt jūs, nevis Holmsa kungs.

      – Jā. Man nedraud nepatikšanas, bet kaut kas ir noticis ar manu paziņu. Es solīju viņai palīdzēt, un tam esi vajadzīgs tu, – es paskaidroju un noliku viņam priekšā ļoti lielu kūkas gabalu. Tā bija viņa iecienītā ķimeņu kūka. Viginss uzmeta cienastam aizdomu pilnu skatienu, jo saprata, ka tas ir kukulis. – Un būtu labāk, ja Holmsa kungs neko neuzzinātu.

      Viginss pārmaiņus piesardzīgi uzlūkoja mūs abas. – Nestāstīt Holmsa kungam? – Jauneklim tas nepatika. Viņš bija padevīgs Holmsa kungam, turklāt juta pret detektīvu lielu cieņu. Zēns zināja, cik grūti būtu kaut ko noslēpt savam darba devējam.

      – Šī ir mūsu, nevis Holmsa kunga lieta, – Mērija sparīgi paziņoja.

      – Jūsu lieta? Vai jūs arī būsiet detektīves? – zēns jautāja, un viņa balsī skanēja gan neticība, gan uzjautrinājums.

      – Jā, – es rāmi noteicu, apsēžoties viņam pretī.

      – Kāpēc gan ne?

      Smaids pagaisa, kad Viginss saprata, ka es noteikti nejokoju.

      – Jūsu lieta, – viņš atkārtoja, vērojot mūs abas.

      – Mūsu lieta, – Mērija apstiprināja. – Mūsu kliente, kas jāsargā. Mūsu pienākums, kas jāizpilda.

      Kādu brīdi Viginss pētīja viņas sejas izteiksmi, līdz saprata, cik nopietni viņa to uztver. Zēns pamāja un nokoda milzīgu kūkas gabalu.

      – Labi, – viņš piekrita. – Tikai būs viens noteikums.

      – Kāds? – es jautāju.

      – Ja viena no jums iekļūs nepatikšanās vai cietīs, es tūlīt pat vērsīšos pie Holmsa kunga, – viņš paziņoja.

      – Protams, – Mērija steigšus piekrita. Mēs bijām drosmīgas, tomēr ne jau muļķes.

      – Tātad… kāds darbs jums ir padomā? – Viginss lietišķi painteresējās.

      – Ir jāseko diviem cilvēkiem, – Mērija sacīja, sniedzot viņam papīru. Viginss, kaut arī ielaspuika, prata lasīt un rakstīt. Nezinu, kur viņš to apguvis. Domāju, ka par to bija dārgi jāmaksā. Tomēr viņš bija apņēmies izmantot un paplašināt šīs zināšanas.

      – Lora Šērlija un viņas vīrs. Šeit uzrakstīta viņu adrese, vīra darbavieta un viss pārējais. Ikviens, kas apmeklē viņu namu, jebkādā veidā sazinās ar viņiem un tiekas… Mums nepieciešams viņu vārds un apraksts.

      Vienalga, cik nenozīmīgas ir šīs tikšanās.

      – Jūs gribat tādu nieku vien! – Viginss uzjautrināts noteica, lasot sarakstu.

      – Vai tu to visu spēsi? – es jautāju, vērojot zēnu.

      – Tas nav nekas tāds, ko desmitiem reižu neesmu darījis Holmsa kunga uzdevumā, – viņš nicīgi noteica, salocīja papīru un ielika to kabatā. – Vai novērot arī kalpotājus? – viņš СКАЧАТЬ