Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens. Mišela Bērkbija

Чтение книги онлайн.

      – Viņa aizgāja raudādama, – es atcirtu, runājot mazliet skarbāk, nekā biju iecerējusi. Holmss laikam uztvēra manu toni, jo pārsteigts pagriezās.

      – Es tikai gribēju, lai viņa teiktu patiesību. Man bija jāzina viss. Domāju, ka viņa samierināsies un atgriezīsies, pastāstot visu, kas man vajadzīgs. Es biju gatavs viņai palīdzēt, bet man nepieciešami fakti! – viņš asi paziņoja un paņēma tējas tasi. Šķita, ka viņš aizstāvas. – Biju pārliecināts, ka viņa atnāks. Kāpēc lai būtu citādi?

      – Varbūt viņa atrada kādu citu, kas palīdzēs, – es klusi ieminējos, paņemot paplāti.

      Holmsa kungs sašutis izslējās. – Kurš gan cits varētu viņai palīdzēt? – viņš jautāja. – Kurš Londonā ir uz to spējīgs? – Viņš atgriezās pie loga un turpināja vērot.

      – Tiešām – kurš? – es piekritu. – Visā Londonā noteikti nav neviena piemērota cilvēka! – Un es devos prom.

      ČETRU LOKS

      Mēs ilgi sadzīvojām trijatā. Šerloks Holmss, diženais detektīvs, kura slava pieņēmās spēkā līdz ar katru nākamo dienu. Džons Vatsons, ārsts, Holmsa kunga uzticīgais pavadonis un izcilais hronists. Un Hadsones kundze, nama saimniece, kas nes tēju šurpu turpu un saprot, ka šiem vīriem nekad nebūs vienmuļš dienas ritms un parasti apmeklētāji. Nemaz nerunājot par dīvainajiem Holmsa kunga lūgumiem, kas tika saņemti visās diennakts stundās. "Hadsones kundze, man vajag šādu ķīmisko vielu. Hadsones kundze, vai zināt, kur Londonas centrā varu dabūt pēddzini? Hadsones kundze, lieciet uz šķīvja nevis brokastis, bet gan šo papīra rulli."

      Tas bija aizraujošākais laiks manā dzīvē – kopš dienas, kad sastapu Hektoru. Reizēm, kad vēroju viņus metamies kaut kam pa pēdām, mani pārņēma vēlme pievienoties. Es apslāpēju šīs izjūtas. Man nebija paredzēts medīt ļaundarus, meklēt pavedienus un glābt upurus. Mans uzdevums bija klusi gaidīt mājās un rūpēties par īrniekiem, kad tie atgriezās. Es biju savā vietā un jutos pārliecināta, ka tas ir mans mūža pienākums. Un tādējādi mēs trīs bijām laimīgi.

      Pienāca diena, kad parādījās Mērija Morstana – sieviete ar staltu stāju, skaistām acīm un stūrgalves raksturu. Mērija, kas labprātāk augstu paceltu galvu un dotos tieši ellē nekā nodarītu ļaunu kādam no mums. Mērija, kas mūs visus mīlēja. Mērija, kas reiz saplosīs mūsu sirdi sīkos gabaliņos. Bet šis gadījums paredzēts citai dienai, ja man reiz pietiks spēka par to stāstīt.

      Nākamajā rītā pēc dienas, kad mēs ar Mēriju dzērām šampanieti un nolēmām kļūt par detektīvēm, es apsēdos savā istabā un paziņoju pati sev, ka esmu muļķa sieviete.

      Mana guļamistaba bija virs Holmsa kunga dzīvojamās istabas, un es bieži naktīs klausījos, kā viņš staigā šurpu turpu un klusi sarunājas pats ar sevi, šķetinot lietu, kas iedzinusi strupceļā Skotlendjardu. Kas lika man domāt, ka es būtu spējīga uz kaut ko tādu? Es apsēdos uz lielās, kārtīgi saklātās gultas ar dzelzs rāmi un ielūkojos spogulī, kur ieraudzīju sievieti, kas augumā bija nedaudz mazāka par vidusmēru. Viņa izskatījās vecāka nekā patiesībā; arī es pati reizēm aizmirsu savu īsto vecumu. Seja bija vienkārša, bet patīkama, un augums bija nedaudz izplūdis, tādējādi apliecinot, ka viņai pārāk garšo pašas ceptās kūkas. Brūnie mati bija sākuši sirmot, un viņa tos nēsāja, cieši savilktus mezglā uz pakauša. Viņai mugurā bija cienījama piegriezuma melna kleita, ap kaklu aplikta gara, šaura zelta ķēdīte, bet pie tās piestiprināts pulkstenis, kas aizsprausts aiz jostas.

      Aizdomājusies es nopūtos. Prātā vēl joprojām biju slaidā, glītā, jautrā meitene, kas piesaistīja Hektora uzmanību. Pēc tam es ielūkojos spogulī un redzēju, novecojušu sievieti, kas nav atkārtota skatiena vērta. "Kas ar mani noticis?" Reizēm es jutos neredzama, tikai viena no daudzajām cienījamajām vecākām sievietēm Londonā, kas vienmēr ģērbusies melnā, vienmēr rīkojas pienācīgi un vienmēr klusē.

      Tad es palūkojos uz garderobi. Tajā bija divas kleitas, ko nopirku, ļaujoties piepešam untumam. Viena bija tumši zaļa kā zirgkastaņas lapas ēnā. Otra bija tumši rūsgani sarkana.

      Hektoram zaļā kleita ļoti patiktu. Manas acis bija brūnas, bet tajās lāsumoja zaļas un zilas dzirkstis, kas vienmēr izcēlās, ja man mugurā bija šīs krāsas drēbes. Hektors bija sajūsmā, kad nēsāju zaļas drānas. Viņš apgalvoja, ka manas acis kļūst apburošas. Tomēr tagad es biju gandrīz sirma atraitne, vienkārša namsaimniece, kam neklājas ne valkāt zaļas kleitas, ne zibināt apburošas acis. Un sarkanais vispār nebija pieļaujams!

      Es atkal ieskatījos spogulī. "Varbūt uz kādu laiku piebiedrošos Mērijai. Mēģināšu nodarbināt prātu. Aizgaiņāšu nelāgās domas, kas mani reizēm māc." Es devos uz virtuvi. Guļamistaba bija paredzēta tikai miegam. Virtuve bija mana valstība, mans patvērums, manas mājas. Es mīlēju šo telpu, un tajā mani pārņēma miers.

      Mērija jau bija ieradusies – viņa bieži apciemoja mani no rīta – un sēdēja, grozīdama rokās Šērlijas kundzes vēstuli. Tikai Mērijai bija ļauts sēdēt virtuvē, kad manis tur nebija, un tikai viņa drīkstēja vārīt tēju manā tējkannā, tikai viņa drīkstēja reizēm kaut ko pagatavot. Tomēr tas neattiecās uz tortēm un kūciņām.

      Savā virtuvē ar to nodarbojos tikai es.

      – Vai drīkstu izlasīt? – es jautāju.

      – Vēstule ir ļauna, – Mērija brīdināja, tomēr pasniedza to man.

      – Saprotu, – es piekritu, paņemot papīra lapu.

      Tā patiesi izrādījās ļauna. Lora bija apsūdzēta pretdabiskā rīcībā ar neskaitāmiem vīriešiem, viss bija sīki, baudkāri aprakstīts. Es jutos aptraipīta, šos vārdus lasot. Būtu muļķīgi domāt, ka klusā, sīciņā sieviete ir uz kaut ko tādu spējīga. Manuprāt, viņa pat nezināja par pusi šo grēku. Tomēr vēstule likās sacerēta gudri. Bija daži sīkumi, kas šķita patiesi. Vēstules tonis nebija histērisks. Ar to pietiktu, lai raisītu šaubas tāda vīrieša prātā, kurš patiesi tic, ka nevainīgas sievietes labo slavu nekas nedrīkst aizskart. Krietnu sieviešu dzīve bija iznīcināta arī ar pieticīgākām baumām.

      Mērija sēdēja pie galda, grozīdama pirkstos savu atdzisušās tējas tasi, un lūkojās tālumā.

      – Ar ko sākt? Tas ir galvenais jautājums, – viņa klusi noteica.

      – Protams, ar vēstuli, – es sacīju, apsēžoties viņai pretī. – Holmsa kungs vienmēr sāk ar pierādījumiem.

      – Domāju, ka no vēstules mēs esam izlobījušas visu iespējamo, – Mērija nožēlas pilnā balsī atzina. – Holmsa kungs noteikti atrastu kādu norādi tintes iespiedumos vai leņķī, kādā saules gaisma krīt uz papīra, bet manas prasmes nav tik visaptverošas.

      Mēs brīdi klusējām, līdz es ieminējos: – Ar upuri. Sāksim ar upuri. – Mērija jautājoši uzlūkoja mani, gaidīdama paskaidrojumus. Es nesteidzīgi turpināju: – Tā nav nejauša rīcība. – Šis brīdis, tas, ko es šobrīd darīju… tas bija aizraujoši. Gadiem ilgi es biju jutusies kā pusmūža sieviete, kas nedara neko tādu, kam nepieciešams prāts, un tagad es beidzot domāju. СКАЧАТЬ