Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens. Mišela Bērkbija

Чтение книги онлайн.

      Mērija uzlūkoja mani, iepletusi zilās acis, un pasmaidīja.

      – Pateicos, – viņa klusi sacīja un atmeta galvu. Vēlāk sapratu, ka tas ir viņai raksturīgs žests. Jaunā sieviete dziļi ievilka elpu un kāpa augšā.

      Kad Mērija nāca lejā, es kavējos priekšnamā. Mani mudināja tikai dīka ziņkāre; nebija nekā noderīga, kas tur būtu jādara. Viņa mani pamanīja un apstājās kāpņu pakājē.

      – Pateicos, kundze…

      – Hadsones kundze, – es sacīju. Meitene šķita priecīgāka un gandrīz staroja. – Tātad viss noritēja labi?

      – Mani sauc Morstanas jaunkundze. Priecājos iepazīties. – Viņa sniedza man roku. Tas notika tik reti, ka es pat nezināju, ko darīt. Mēs sarokojāmies kā vīrieši, kas nolemj kļūt par draugiem. – Viss noritēja lieliski. Pateicos par mierinājumu, tas ļoti palīdzēja. Jums bija taisnība. Viņi izturējās laipni.

      Es gribēju just nepatiku pret Mēriju, kad viņa mainīja mūsu nevainojami sakārtoto saimniecību. Tomēr viņa kļuva par manu tuvāko draudzeni un saistīja mūsu četrotni vēl ciešāk. Viņa neviļus mainīja mūsu dzīvi. Mērija Morstana, pēc kāzām Vatsone, bija kļuvusi par Beikerstrītas 221B nama ģimenes daļu.

      Pēc Džona aiziešanas Viginss pavēra muti, bet Billijs pielika pirkstu pie lūpām un tuvojās durvīm.

      Mēs zinājām, ka Džons neatklās to mazumiņu, ko zināja vai nojauta, bet Holmsa kungs pārāk labi prata atklāt noslēpumu, izmantojot sīkumus. Pārliecinājusies, ka Džons ir augšā, es liku Billijam vest Viginsu uz nelielo guļamistabu pagrabstāvā un apguldīt. Domāju, ka Viginss nevēlas izrādīt vājumu un izģērbties manā vai Mērijas klātbūtnē. Kad abi vairs nevarēja mūs sadzirdēt, Mērija atvēra lūku.

      Džons bija augšā un tīrīja savus instrumentus. Droši vien Holmsa kungs bija painteresējies, kas notiek, jo Džons stāstīja, ka pārsējis brūces Viginsam, kurš savainojies kautiņā un atveseļosies.

      Pagaidām viss bija labi. Tomēr nākamajā mirklī Holmsa kungs pajautāja, kur ir Mērija. Džons atbildēja, ka sieva ir virtuvē un baro Viginsu ar kūku.

      – Vai kannā ir kafija? – Džons pajautāja.

      Brīdi vilcinājies, Holmsa kungs klusi sacīja: – Man ļoti žēl, ka tas jāsaka, bet viņai ir kaut kas padomā.

      Vatsones kundzei. Un varbūt arī Hadsones kundzei.

      – Iespējams, – Džons nevērīgi noteica. – Man parasti ir kaut kas padomā. Kāpēc gan viņai nevarētu būt? Kur ir saldais krējums? – Mērija pasmaidīja. Tas acīmredzot bija slepens laulātā pāra joks.

      – Viņa kaut ko slēpj, – Holmsa kungs brīdināja. Pēc tam kaut kas nograbēja; viņš laikam sniedza Džonam saldo krējumu. – Vai tevi tas neinteresē?

      – Protams, interesē. Tomēr ar laiku viņa man visu pastāstīs, tāpat kā es pateikšu, ko visu dienu darīju kopā ar tevi. – Džonam noteikti bija grūti laipot starp sievu un labāko draugu, tomēr viņa balss pat nenodrebēja. Holmsa kungs nekļūdījās; Džonam bija tērauda mugurkauls. – Es laikam dodu priekšroku tējai, – Džons nevērīgi noteica.

      – Džon, – Holmsa kungs iesāka, un es aizturēju elpu. Viņš draugu uzrunāja vārdā tik reti, ka noteikti gatavojās teikt kaut ko svarīgu, bet Džons viņu pārtrauca.

      – Paskaties uz manu cepuri, Holms! No tās ir notraukti putekļi. Mani apavi ir tīri, apkaklīte izgludināta, es esmu pieņēmies svarā. Sieva mani vēl joprojām mīl, – viņš smiedamies paziņoja. – Holms, es mīlu savu sievu no visas sirds, un arī viņa mani mīl tikpat spēcīgi. – Mērija bija atbalstījusies pret sienu, lai labāk saklausītu balsis, un pasmaidīja. – Tomēr es pavadu lielāko daļu brīvā laika, skraidot apkārt un šķetinot mīklas kopā ar tevi, – Džons turpināja. – Man tas sagādā daudz prieka un ir palīdzējis atrast sievu. Viņa ne reizi nav iebildusi pret laiku, ko es veltīju tev. Tieši otrādi, viņa mani iedrošina. Viņa uzskata, ka es daru kaut ko šīs pasaules labā, un domā, ka ir tev parādā par mūsu laulību. Ja viņa savukārt vēlas pavadīt brīvo laiku kopā ar Hadsones kundzi un darīt kaut ko interesantāku, ne tikai šūdināt kreklus un cept kūkas, man nav iebildumu.

      – Labi, ja tā vēlies, – Holmss neapmierināts noteica. – Vai tas, ar ko viņas nodarbojas, nav bīstami? Viginss ir smagi ievainots, spriežot pēc izmantoto apsēju daudzuma.

      – Es esmu pārliecināts, ka viņām nekas nedraud, – Džons noteica. Viņa balss piepeši kļuva skaļāka, it kā viņš atrastos tieši blakus lūkai. – Viņas apsolīja.

      Atskanēja skaļš troksnis; Džons aizcirta ventilācijas lūku.

      Mērija satrūkusies atkāpās no sienas.

      – Viņš aizvēra lūku! – viņa iesaucās, dusmās un kaunā piesarkusi. – Džons pieminēja mūsu solījumu un aizvēra lūku. Vai viņš to darīja tīšām?

      – Lūka ir augstu sienā un ļoti grūti aizverama, – es atgādināju. – Jā, domāju, ka viņš to darīja tīšām.

      Brīdi mēs stāvējām, šausmu pārņemtas. Kāds atklājums! "Džons zina, ka mēs noklausāmies. Cik ilgi viņš to jau zinājis? Vai no paša sākuma?" Es atvēru lūku un klausījos tikai brīžos, kad virtuvē valdīja klusums. Man nebija ne jausmas, ka viņš mani dzird. Holmsa kungs ne reizi nebija devis kādu mājienu.

      Mums neizdevās savaldīties, un mēs sākām smieties. Mēs smējāmies kā divas nerātnas skolnieces, kas pieķertas ēdam saldumus gultā.

      Kad bijām aprimušas, es devos uz istabu, kur Billijs bija iekārtojis Viginsu. Viņš rūpīgi apsedza draugu, rūpējoties, lai rokas paliktu virs segas. Viginss šoreiz izskatījās pēc maza, nelaimīga zēna, kam nepieciešama palīdzība, bet acīs dega tāda pati liesma kā vienmēr. Es apsēdos uz gultas malas, un Mērija nostājās man aiz muguras.

      – Stāsti mums visu, – es lūdzu.

      Viginss ievilka elpu un saudzīgi satvēra sastiepto roku. Es jau gribēju doties prom un ļaut, lai jauneklis visu pastāsta vēlāk, tomēr zināju, ka viņš nespēs iemigt. Viginss bija apzinīgs.

      – Es sekoju dāmas vīram. Billijs bija kopā ar mani, jo es mācīju viņam dažas viltības. Šērlijam bija parasta diena. Viņš gāja uz darbu, vienos devās pusdienās uz to pašu lēto restorānu, kur ēd vienmēr. Tomēr pēc tam viņš neatgriezās darbā un pastaigājās gar upi līdz piestātnei. Tieši bīstamajā nostūrī. Tieši tur, kur viņam kāds varētu uzklupt vai nogalināt, lai nozagtu mutautu, un neviens nepalīdzētu, kaut gan bija gaiša diena. Un viņš to apzinājās. Izskatījās… Kā tu teici, Billij?

      – Baiļpilns, – Billijs sacīja. – Viņš bija nobālis, un rokas drebēja. Es nedomāju, ka viņš gribēja tur būt.

      – Nepavisam, – Viginss apstiprināja. – Es arī negribētu, jo piestātne ir nelāga vieta. Tur nolaupa zēnus.

СКАЧАТЬ