Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens. Mišela Bērkbija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Akmens pakāpieniem, – Viginss aizsmacis izdvesa.

      – Nokriti? – Džons neticēdams jautāja. – Billijs teica, ka tevi pagrūda, un izskatās, ka tas tika darīts ar spēku.

      – Nē, es nokritu, – Viginss ietiepīgi atkārtoja.

      Tobrīd es jau biju gatava visā atzīties. Gribēju pastāstīt Džonam par vēstulēm un Šērlijas kundzi. Viņš runātu ar Holmsa kungu, un nasta tiktu noņemta no maniem pleciem. Tomēr Viginss uzmeta man skatienu, kas bija nepārprotams. Viņš zināja mūsu noslēpumu, bija cietis tā dēļ vairāk nekā mēs un negribēja, lai to atklājam. Es padevos un klusēdama apsēdos. Biju gatava izpildīt viņa vēlmi, jo jutos viņam parādā. Varu apzvērēt, ka tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es klusēju.

      – Daži zilumi ir vecāki, – Džons ieminējās, pētot dzeltenīgos, violetos un melnos laukumus uz Viginsa torsa.

      – Protams, es daudz kāvos uz ielas, – Viginss sacīja un sakoda zobus. Acīmredzot pat Džona saudzīgie pieskārieni sagādāja sāpes, tomēr zēns to neizrādīja, pat neievilka elpu. Es biju tā, kas vaid, saraujas un raud.

      – Viņš vienmēr uzvar, – Billijs lepni paziņoja, bet viņa balsī jautās arī bažas. Es pamanīju, kā viņš paraudzījās uz Viginsu. "Cik bieži Billijs glābis Viginsu no kautiņiem? Cik daudz zilumu ir viņam? Vai viņš baidās, ka reiz Viginss neuzvarēs?" Man apkārt norisinājās tik daudzi notikumi, par kuriem es zināju tikai dažu bezvārdu mājienu un noklausītu sarunu dēļ. Es nebiju tiesīga pieprasīt patiesību, tomēr mācēju novērot, sadzirdēt un izprast to, ko cilvēki nemūžam nepateiktu.

      Pārsējis Viginsa brūci un saudzīgi uzklājis ziedi uz viņa zilumiem, Džons pievērsās rokai, kas pietūkusi nokarājās jauneklim gar sānu.

      – Roka ir sastiepta, nevis lauzta, tomēr kādu laiku ļoti sāpēs, – Džons paziņoja saitēdams. – Es zinu, ka tu gribi ātrāk doties prom, bet tev vismaz dažas dienas jāatpūšas.

      Viginss uzmeta viņam dumpiniecisku skatienu, bet Mērija pieskārās zēna plecam.

      – Lūdzu, Vigins, – viņa klusi noteica. – Dod mums iespēju izpirkt savu nodarījumu.

      Viginss aprima, un man šķita, ka viņš klusībā jūtas pateicīgs. Viņš atslīga krēslā. Džons piecēlās, aizvēra somu un palūkojās uz mani.

      – Hadsones kundze… – viņš ierunājās.

      – Lūdzu, nestāstiet Holmsa kungam! – es viņu pārtraucu.

      – Vai tiešām domājat, ka Holmss nepamanīs Viginsa asinis un zilumus? – viņš iesaucās. Nekad es vēl nebiju redzējusi viņu tik tuvu dusmām.

      – Džon, – Mērija klusi ieminējās, un viņš pievērsās sievai, nespējot apslāpēt mīlestību skatienā. – Mēs nevaram atklāt ne tev, ne Šerlokam, kā Viginss tika savainots. Lūdzu, uzticies mums!

      – Dieva dēļ, šī māja ir īsts noslēpumu perēklis! – viņš sašutis iesaucās.

      – Šie noslēpumi nepieder mums. Arī tev ir noslēpumi, kurus tu nevari man atklāt, – Mērija atgādināja.

      – Tie pieder Holmsam, – viņš saudzīgi noteica, nevēlēdamies strīdēties.

      – Tieši tā. Citu cilvēku noslēpumi, – Mērija nočukstēja. Viņš palūkojās uz sievu, viņa pacēla galvu, un abi līdzinājās man un Hektoram, kad bijām jauni un iemīlējušies, un nemaz nevajadzēja runāt, lai sarunātos. Tādos gadījumos mēs lūkojāmies viens uz otru un lasījām domas. Es vēroju Džonu un Mēriju Vatsonus, un man iesmeldzās sirds ilgās pēc nelaiķa vīra un zaudētās jaunības, tāpēc es biju spiesta novērsties.

      – Neraizējieties tā, – Džons klusi noteica. Es atskārtu, ka viņš uzlūko mani. – Turklāt es tik un tā neko nevaru Holmsam atklāt, jo jūs man neko nepateicāt.

      – Un tu neko neesi secinājis? – Mērija viņu saudzīgi paķircināja.

      – Es esmu nevis detektīvs, mīļotā, bet tikai ārsts. – Viņš pieliecās un noskūpstīja sievu uz vaiga. Mērija un Billijs pievērsās Viginsam, gatavojoties pārvietot viņu uz citu telpu aiz pieliekamā, iecelt gultā, apsegt un citādi viņu kaitināt, izliekoties, ka rūpējas par viņa ērtībām. Toties Džons pirms aiziešanas pagriezās pret mani un klusi jautāja: – Vai viņš kaut ko darīja jūsu uzdevumā?

      – Kaut ko vienkāršu, – es sacīju, vainīgi lauzot rokas. – Nezināju, ka tas būs tik bīstami.

      – Ar to vienmēr viss sākas, – Džons drūmi noteica. – Ar kaut ko vienkāršu. Pēc tam parādās briesmas, ieroči, cīņas un ievainotie. Kas jums padomā?

      Es iekodu lūpā. Mana dzīve bija īsts solījumu mudžeklis. "Kurus no tiem es turēšu?" Bet es neuzdrošinājos runāt.

      – Noslēpumi, – Džons klusi sacīja un pamāja. – Tie ir man visapkārt. Ja runāju atklāti… – Viņš palūkojās uz Mēriju, kas rūpējās par Viginsu. – Arī es esmu vainīgs to glabāšanā. Tikai nekļūstiet par upuri, labi?

      – Mērijai nedraudēs nekādas briesmas. Apsolu, – es tikpat klusi noteicu.

      Džons nicīgi iespurdzās. – Nezinu, kā jūs apturētu Mēriju, kad viņa sākusi kaut kam sekot, lai cik bīstami tas būtu! – viņš sacīja pietiekami skaļi, lai Mērija to dzirdētu. Atkal pieklusinājis balsi, viņš satvēra mani aiz rokas un izveda priekšnamā. – Ja ar Mēriju kaut kas notiktu, tas man sagādātu mežonīgas sāpes, un viņa to apzinās. Viņas drošība ir gan mana, gan viņas atbildība, un viņa spēj parūpēties par mums abiem, – Džons čukstus piebilda. – Es runāju par jums, Hadsones kundze. Neiekļūstiet nepatikšanās! Tas salauztu mums abiem sirdi.

      – Jums ar Mēriju… – es ierunājos.

      – Ne jau mums ar Mēriju! Mums ar Holmsu! – viņš mani pārtrauca. Laikam manās acīs parādījās šaubas, jo Džons piebilda: – Viņam ir sirds krūtīs. Viņš to izmanto reti, tomēr tā ir. Un jūs esat ieguvusi vietu tajā. – Džons noskūpstīja mani uz vaiga kā dēls, kurš skūpsta māti. – Un jums ir vieta arī manā sirdī. Neaizmirstiet to.

      NĀVE PIESTĀTNĒ

      Vēl joprojām es atceros pirmo reizi, kad ieraudzīju Mēriju Morstanu. Kādu rītu es atvēru durvis, un tur jau viņa stāvēja – vienkāršā, tīrā, gaiši brūnā, nedaudz pabalējušā kleitā. Viņa bija gara auguma sieviete, kuras gaitā jautās pārliecība par sevi. Mērija bija pievilcīga, kaut gan neatbilda ierastajiem priekšstatiem par daili. Viņai bija izsmalcināti, izteiksmīgi vaibsti, zilas acis un biezi, zeltaini mati. Meitenei rokā bija papīru žūksnis, un viņa bija apņēmīgi sakniebusi lūpas. Kad atvēru durvis, viņa man veltīja skaistāko smaidu, kādu es jebkad biju redzējusi.

      – Labrīt! Es meklēju Šerloku Holmsa kungu, – viņa klusā, labi nostādītā balsī sacīja. Es saklausīju tik tikko jaušamu skotu akcentu. Tā kā mana māte un vīrs nāca no Skotijas, СКАЧАТЬ