Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens. Mišela Bērkbija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ sejas āda bija svaiga un skaista, bet netīrais Londonas gaiss to vērtis pelēcīgi bālu. Mati vienmēr ir sakārtoti mezglā, drēbes ir pieticīgas un vienkāršas. Es esmu rāmas, tīrīgas mājsaimnieces iemiesojums un neesmu radīta tam, lai mani pamanītu, jo tas nav piedienīgi. Man ir virējas rokas, uz kurām vienmēr ir nelielas rētas un apdegumi no plīts un nažiem. Es ar to visu lepojos, un neko vairāk man nevajag.

      Vai redzat mūs? Mēs sēžam manā virtuvē dienā, kad viss sākas, malkojam tēju, mielojamies ar manis cepto kūku un pa ventilācijas lūku noklausāmies Šerloka Holmsa sarunu ar viešņu.

      Jā, pareizi! Ventilācijas lūka.

      Jāpaskaidro, ka britu celtnieki neizprot ventilācijas lūku nozīmi. Viņi tās iebūvē ļoti dīvainās vietās – starp istabām, paslēptas stūros, pievienotas caurulēm, kas nekur neved. Patiesībā ventilācijas lūkai nekad nevajadzētu savienot virtuvi ar otrā stāva dzīvojamo istabu, jo tajā ieplūstu ēdiena aromāti. Tomēr slikta plānojuma, pārbūves un citu dīvainību dēļ viena no ventilācijas lūkām šajā namā bija iestrādāta augstu Holmsa kunga dzīvojamās istabas – vienlaikus konsultāciju telpas, ēdamistabas, šautuves un ķīmijas laboratorijas – sienā un veda tieši uz virtuvi – starp diviem skapjiem virs marmora letes, uz kuras es gatavoju cepumus.

      Es to atklāju kādā vakarā ilgi pirms Holmsa kunga ievākšanās, kad rullēju mīklu un dzirdēju dziedāšanu. Sākumā es to uztvēru kā pirmo neprāta pazīmi, bet drīz sapratu, ka dzirdu jauno vīrieti otrajā stāvā. Viņš dungoja vulgāru mūzikhola dziesmu, un skaņa ieplūda šahtā.

      Parasti es turēju lūku aizvērtu, tomēr kopš dienas, kad istabas noīrēja Holmsa kungs, es to pavēru vaļā arvien biežāk, apsēdos pie virtuves galda un klausījos. Tas bija nelāgi. Es noklausījos. Rīkojos negodīgi. Tā nebija krietnas mājsaimnieces cienīga uzvedība. Mani satrieca pašas uzmācība un ielaušanās cita cilvēka dzīvē. Es sev to atgādināju ik reizi, kad atvēru lūku.

      Tomēr atbildiet atklāti: ja jums būtu iespēja atvērt lūku un noklausīties Šerloka Holmsa sarunas, vai jūs to nedarītu?

      Protams, darītu, un tāpēc jūs lasāt šos stāstus.

      Todien Holmsa kungam bija iepriekš neredzēta apmeklētāja. Es pati viņu uzvedu augšā, jo mūsu pāžs Billijs tobrīd pildīja kādu citu uzdevumu, un rūpīgi nopētīju klienti. Viņa bija jauna, bikla, neliela auguma sieviete ar riekstbrūnām acīm, bāla un ļoti izbijusies, un nemitīgi lūkojās pār plecu, it kā baidītos, ka viņu kāds novēro. Es aizvedu viņu līdz Holmsa kunga istabai un steidzos uz virtuvi, kur atklāju, ka Mērija jau atvērusi lūku. Mēs iekārtojāmies ērti, lai varētu klausīties. Ko šāda nervoza pelīte varētu gribēt no diženā detektīva?

      Diemžēl Holmsa kungam nebija labs noskaņojums, bet doktors Vatsons bija devies steidzamā izsaukumā. Holmsa kungs apgalvoja, ka nicina sievietes (tomēr ne tik kvēli, kā pats uzskatīja). Viņš tās dēvēja par vājām, pārāk jūtelīgām, histēriskām būtnēm, kas novērš vīrieša uzmanību un neļauj spriest saprātīgi.

      Tomēr bija sievietes, kas detektīvam patika par spīti visam. Šīs sievietes bija stipras, gudras un neatkarīgas. Trausli, bailīgi ziediņi viņu kaitināja, un šī nabaga sieviete bija tieši tāda. Viņš jautāja, kas noticis, un nabadzīte izdvesa: "Šantāža?" Bet viņa neteica, kas viņu šantažē un par ko, kādas ir prasības, neatklāja pat savu vārdu. Uz katru jautājumu viņa tik tikko dzirdami atbildēja, ka nedrīkst to teikt.

      Holmsa kungs vienmēr pieprasīja no saviem klientiem pilnīgu atklātību, un šādā noskaņojumā viņš negrasījās būt iecietīgs. Viņš aizsūtīja meiteni prom, strikti paziņojot: – Ja jūs nerunājat, es nevaru palīdzēt.

      Ardievu.

      Es izskrēju vestibilā un ieraudzīju, ka viņa trīcēdama lēni kāpj lejā pa kāpnēm.

      – Vai vēlaties tasi tējas? – es jautāju. Un viņa piepeši izplūda asarās.

      Mēs ar Mēriju apsēdinājām viņu virtuvē, pasniedzām kūku un karstu, saldu tēju. Pēc brīža šņuksti pierima.

      – Nezinu, kāpēc atnācu. Es neuzdrošinos viņam stāstīt, – meitene tik tikko dzirdami atzinās. – Nespēju. Ja nu detektīvs uzrunās manu vīru? Viņš nedrīkst…

      nedrīkst uzzināt… – Un viņa atkal sāka raudāt.

      – Atvainojiet, – es saudzīgi ieminējos, – ko tieši jūs esat izdarījusi?

      – Tieši tā! – viņa iesaucās, savādi iežagojusies. Tā cilvēki žagojas, kad izraudājuši visas asaras. – Es neko neesmu izdarījusi!

      – Ja tā, kāpēc kāds jūs var šantažēt? – es jautāju.

      – Viņš melo! – meitene skaļi iesaucās, un es nobijos, ka Holmsa kungs viņu sadzirdēs. Es negrasījos sūtīt šo jauno sievieti atpakaļ pie detektīva; viņš bija izturējies neiejūtīgi vai pat nežēlīgi, un es uz viņu dusmojos. Viņš bija pelnījis zaudēt šo klienti; varbūt pret nākamo sievieti, kas mirks asarās, viņš būs laipnāks. Es pieliku pirkstu pie lūpām.

      – Viņš melo, riebīgi melo!

      – Tādā gadījumā… kāpēc lai jūsu vīrs tam noticētu? – Mērija jautāja.

      – Mans vīrs uzskata, ka nav dūmu bez uguns, – sieviete sacīja, žņaudzīdama rokās cimdus. – Viņš apgalvo, ka sievietes labā slava ir dārgāka par rubīniem, ka tas ir viņas lielākais dārgums un nekas to nedrīkst aptraipīt, pat baumas.

      Mēs ar Mēriju saskatījāmies. Tātad viens no tiem vīriem! Es būtu ar mieru saderēt, ka viņa paša dvēsele nebūt nav spodra.

      – Pērn mēs dzirdējām ļoti neglītus stāstus par divām pazīstamām sievietēm. Nekas netika pierādīts, neko neteica skaļi, bet cilvēki sačukstējās, – meitene turpināja. – Vīrs man aizliedza ar šīm sievietēm tikties. Es pretojos… Zinu, ka nedrīkst iebilst vīram, bet man viņas patika, jo bija visnotaļ jaukas sarunbiedres. Uz iebildumu par pierādījumu trūkumu viņš apgalvoja, ka pietiek ar baumām. Ja sieviete uzvedas pieklājīgi, viņas labā slava nevar krist par upuri šādai nomelnošanai. Viņš teica, ka pat meliem ir kāds pamats patiesībā, un… – Meitene apklusa.

      – …un viņas noteikti kaut ko ir izdarījušas, citādi baumas neparādītos, – Mērija pabeidza teikumu viņas vietā. – Šis nepamatotais apgalvojums iznīcinājis ne vienu vien sievieti. – Es jutu, ka Mērija ir saniknota, bet to neizrāda.

      – Varbūt sākumā viņš man noticētu, ka viss ir meli, – svešiniece turpināja. – Bet viņš mani vērotu un prātotu, un pēc laika, ja baumas izplatītos…

      – Viņš sāktu ticēt, – Mērija noteica. – Pat tad, ja viņš neticētu, citi to uzskatītu par patiesību, un ar to pietiktu, lai jūsu labā slava tiktu aptraipīta un jūsu laulība beigtos. Mūsu sabiedrība ir ļoti nežēlīga, it īpaši pret sievietēm.

      – Mans vīrs to neizturētu. Un tieši tas bija teikts tajā vēstulē, kas sākumā… ko es… – sieviete čukstēja. Viņa pat nespēja izrunāt vārdus.

      – Vai СКАЧАТЬ