Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens. Mišela Bērkbija

Чтение книги онлайн.

      – Viņa nekad nepamet Vaitčepelu. Nekad, pat naktī vai svētdienās. Reizēm es redzu, ka viņa vēro citus cilvēkus aizejam, un šķiet, ka viņa labprāt dotos līdzi, bet nekad to nedara. Tomēr to grūti saprast, jo viņas seja ir aizsegta.

      – Aizsegta?

      – Vaitčepelas lēdija nēsā melnu plīvuru, kundze. Viņas seju nevar redzēt. Un viņa nevienam neatklāj savu vārdu. Viņai nav ne sejas, ne vārda.

      – Kā tu zini, ka viņa ir skumja? – es jautāju.

      – Vienmēr var sajust, ka cilvēks ir skumjš. Pat tad, ja smaida. Tāpat kā jūs reizēm. To nodod viņas gaita un stāja. Viņa iet lēni un smagnēji. Un balss… Pēc balss var noteikt, vai kāds smaida. Viņas tonī nekad nav jaušams smaids. – Viginss dedzīgi paliecās uz priekšu. Man nebija ne jausmas, ka viņš tik prasmīgi novēro cilvēkus. Es nezināju, ka viņš ir novērojis mani.

      – Vai esi runājis ar šo Vaitčepelas lēdiju?

      – Vienu reizi, – viņš atbildēja. – Es palīdzēju viņai izsniegt ēdienu cilvēkiem, kas nespēj aiziet līdz klīnikai. Dažreiz es tā daru, jo saņemu kādu nieku Neregulārās armijas zēniem. Spriežot pēc tā, kā lēdija tērēja naudu, viņai tās ir daudz. Es pajautāju, kāpēc viņa visu laiku pavada Vaitčepelā, nevis viesojas šeit kā citas lēdijas, un viņa atbildēja: "Kāda tikai nežēlīga cilvēka dēļ. Pasaulē nav cita, kurš būtu tik nežēlīgs."

      – Mēs domājām, ka viņa runā par mīļoto vai vīru, – Billijs piebilda. – Tomēr, kad vēroju Loru Šērliju, viņa man atgādināja Vaitčepelas lēdiju. Abām bija līdzīga gaita, it kā viņas visu laiku baidītos. Ik pa brīdim abas palūkojās pār plecu, vairījās no svešiniekiem un satrūkās, dzirdot kādu troksni. Un vēstules! Vaitčepelas lēdijai ļoti nepatīk saņemt vēstules. Domāju, ka runa ir par to. Viņa slēpjas no šī nežēlīgā cilvēka vienīgajā vietā, kur viņš lēdiju nemeklētu. Manuprāt, arī Vaitčepelas lēdija tika šantažēta.

      Nebija grūti sameklēt Vaitčepelas lēdiju. Visi zināja par šo labsirdīgo sievieti, kas slēpa seju zem plīvura un nekad nepieminēja ne Dievu, ne grēku izpirkšanu. Billijs veda mūs ar Mēriju pa Vaitčepelas ielām. Tā bija baisa vieta, pilna ar nelaimīgajiem, ar ļaundariem un baiļu pārņemtajiem, kas steidzās šurpu turpu. Smaidīja vienīgi iedzērušie. Es nevaru viņiem to pārmest. Arī es slīcinātu savu pasauli alkoholā, ja būtu spiesta tur dzīvot. Ielas sazarojās mazās, netīrās šķērsielās, kur klaiņoja žurkas un mētājās atkritumi. Pat tajos rakņājās izmisušie. Smārds bija tik spēcīgs, ka man bija grūti elpot. Vienīgā smarža plūda no sievietēm, kas tirgoja vijolītes. Pat dienas laikā es redzēju sievietes, kas pārliecināja un vilināja vīriešus uz kādu sānielu, pagalmu vai pat istabu, ja viņām veicās. Dažas izskatījās jaunas un svaigas, viņas runāja un spurdza. Vairākums bija nogurušas, nomocītas un gribēja tikai to, lai viss ātrāk beigtos un viņas varētu tērēt naudu dzirai, aizmirstot savas bēdas. Reiz viņām bija sapņi un cerības. Tādas lolo ikviens. Bet viņu sapņi nosmaka Vaitčepelas smirdīgajos dūmos jau pirms daudziem gadiem.

      Kopš Džeka Uzšķērdēja laikiem, kad noziegumi izcēla Vaitčepelas šausmas visu uzmanības centrā, bija darīts šis un tas, lai atvieglotu ciešanas, bet ar to nepietika. Augstākās sabiedrības dāmas bija sākušas pulcēties šajā apvidū, dalīt pārtiku un drēbes, bet pārsvarā apveltīja Vaitčepelas iedzīvotājus ar pavēlēm atteikties no grēcīgās dzīves un atgriezties Dieva azotē. Viņas izsniedza reliģiskus traktātus par to, cik daudz labāk ir mirt nabadzībā un badā nekā dzīvot netīrībā un grēkā. Traktātos nebija pieminēts, cik mokpilna ir bada nāve. Šīs sievietes domāja, ka palīdz cilvēkiem, bet tie viņas ienīda. Es sapratu iemeslu. Vaitčepelas ļaudis badojās. Viņi smaka. Asiņoja. Drebinājās. Mira. Kā viņiem varētu palīdzēt lūgšanas? Ko dod šķīsta dvēsele miesai, kas pamazām izirst? Viņi darīja visu, lai izdzīvotu, un es nespēju viņus par to nosodīt.

      Pat tagad es atceros Vaitčepelas smārdu – sabiezējušu, smacējušu, skābenu aromātu, kas iestrēga rīklē.

      Man gandrīz kļuva nelabi. Es alku pēc vēsa ūdens un tīra gaisa. Vienīgais ūdens, ko tur redzēju, tika iegūts no ielas sūkņiem un bija brūngans. Gaiss bija ceļojis garām piestātnēm, slimnīcām, kapsētām, miesniekiem, kurpniekiem, krāsotājiem; tas bija saindēts, pirms sasniedza mūs. Pat saules gaisma likās nespodra. Paceļot skatienu, es redzēju mazu zilu debesu laukumiņu augstu virs mājām, bet ielas ēnas atņēma stariem siltumu. Es drebinājos biezajā vilnas mētelī, bet man blakus bija cilvēki plānās skrandās, un šķita, ka viņi nemaz nezina, kas ir saules siltums. Mani satrieca viņu acis. Visiem bija nedzīvas acis, it kā dvēseles jau sen būtu mirušas, bet miesa vēl censtos elpot.

      Neviens mums neuzmācās un pat neko neuzsauca. Tas mani mulsināja, bet Mērija norādīja uz spēcīgu gara auguma zēnu, kurš mums sekoja.

      – Viens no Viginsa puišiem, – Billijs paskaidroja. – Viņš jūs aizsargās. Vai tiešām domājāt, ka viņš laidīs jūs šurp vienas?

      Viginss, mans mūžīgais bruņinieks netīrās bruņās. Billijs aizveda mūs līdz nelielam laukumam Vaitčepelas nomalē. No trim pusēm to ieskāva nami, kas reiz bijuši skaisti, bet tagad sienas puva un apkārt klīda žurkas. Laukuma centrā bija akmens plāksnēs iebruģēts ūdens sūknis. Virs durvīm ar baltu krāsu bija uzšņāpts vārds "Klīnika". Billijs veda mūs apkārt līdz kāpnēm sētas pusē. Billijs pamāja garajam zēnam, un tas attālinājās.

      – Viņa neatvērs durvis, ja tuvumā būs sveši vīrieši, – Billijs paskaidroja. – Gaidiet šeit, es pajautāšu, vai viņa jūs pieņems. Viņa mani pazīst, es esmu pildījis viņas uzdevumus pilsētas labākajos kvartālos, kur Viginsu un citus zēnus neielaiž. – Billijs uzskrēja augšā kā cilvēks, kurš zina ceļu, un es atkal prātoju par viņa dzīvi ārpus manas mājas sienām. Viņš nebija te dzimis, tomēr ieguvis vietu gan Vaitčepelā, gan Beikerstrītas namā. Viņš noskrēja lejā. – Lēdija jūs pieņems, – viņš aizelsies izdvesa. – Labprāt!