Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens. Mišela Bērkbija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Holmss atzinīgi izsakās par viņas saprātu. Un viņa ir labsirdīga. Sirsnīga pret visiem. Un tik mierīga! Pat bīstamākajos mirkļos, stājoties pretī slepkavām, ļaundariem un nāvei, viņa neatkāpās, kaut gan noteikti baidījās. Viņa tikai iztaisnoja muguru kā pieredzējusi karotāja. Un kad viņa smaida… – Džons piekala skatienu tējas tasei sev priekšā.

      – Liekas, it kā sirds uz brīdi apstātos, – es pabeidzu viņa iesākto teikumu. Džons palūkojās uz mani, piepeši apjautis, ka es viņu saprotu. – Jā es atceros šo sajūtu, kad Hektors… Hadsona kungs… man uzsmaidīja. Viņš smaidīja reti, tikai tad, kad uzturējās kopā ar mani, un katru reizi šķita, ka es jūtu kaut ko sevī nodrebam. Toreiz es sapratu, ka viņu mīlu.

      Džons pasmaidīja un viegli piesarka. Tas bija ļoti aizkustinoši, it kā pieredzējušā karavīra krūtīs pukstētu skolnieka sirds.

      – Jā, – viņš atzina. – Es viņu mīlu. Noteikti mīlu, kā gan citādi? Ja jūs viņu pazītu…

      – Gan es viņu iepazīšu, – es sacīju un paņēmu tases. – Iepazīšu, kad viņa kļūs par Džona Vatsona sievu. – Viņš neatbildēja, un es pagriezos. Sārtums bija nozudis no Džona vaigiem, un viņš drūmi raudzījās uz priekšu. – Jūs taču viņu bildināsiet, vai ne? – es jautāju.

      – Kad atrisināsim lietu, viņa būs bagāta, – Džons atklāja, un viņa acis bija skumju pilnas. – Viņa saņems tēva novēlētos teiksmainos Agras dārgumus un neticamu bagātību, bet es esmu tik nabags, ka tik tikko velku dzīvību ar karavīra pensiju.

      – Ko jūs zināt par viņas sapņiem? – es saniknota jautāju. "Hm, ko gan es par tiem zināju? Ja man būtu jāizvēlas starp dārgumiem un tādu vīrieti kā Džons, es izvēlētos Džonu, bet… ko gan es zinu par Mēriju?" Tomēr es viņu aizstāvēju. Ja Džons Mēriju mīlēja, viņai jābūt šīs mīlestības vērtai. – Turklāt, ja viss būtu otrādi, ja jūs būtu bagāts un viņa nabaga, tam nebūtu nozīmes.

      – Vīrietim ir jārūpējas par sievieti, – Džons saudzīgi atgādināja. – Jāuztur sieva, nevis otrādi. Nabags, kurš apprecas ar bagātnieci… Tas izklausās un šķiet nicināmi.

      – Viņai tas būs vienaldzīgi! – es apgalvoju. – Ja viņa jūs mīl, nauda liksies mazsvarīga.

      – Es pat nezinu, vai viņa mani mīl, – Džons noteica, tuvodamies man. Viņš izskatījās nomaldījies un apjucis.

      – Ja viņa jūs pazīst, tad mīl, – es apņēmīgi paziņoju. – Citādi nemaz nevar būt.

      Lai Džons neredzētu manu seju, es novērsos. Nebiju radusi atklāt, cik tuvs viņš man ir un cik augstās domās par viņu esmu. Manas jūtas piederēja tikai man, un kopš sava Hektora nāves es par tām nerunāju ar citiem. Turklāt es nespēju paciest skumjas viņa acīs.

      – Mērija ir pārāk laba man, Hadsones kundze, – viņš sacīja. – Kad ielikšu dārgumus viņai rokās, viņa būs neaizsniedzama.

      Protams, viņa nebija neaizsniedzama.

      Viginss palika mazajā istabā pie virtuves. Viņš gribēja doties prom un atlabt savu zēnu pulkā, bet Billijs bargi paskaidroja, ka aizejot viņš mani sāpinātu un tas būtu nepieklājīgi, tāpēc Viginss piekrita palikt.

      Divas dienas vēlāk viņš pasniedza man nākamo pavedienu – brīdī, kad nesu viņam zupu. Billijs sēdēja uz gultas, un abi dedzīgi sačukstējās. Likās, ka sācies kaismīgs strīds, bet viņi pamanīja mani un apklusa.

      Es noliku paplāti Viginsam uz ceļgaliem, palūdzu neizliet šķidrumu un apēst visu uzreiz. Džons apgalvoja, ka Viginss strauji atlabst, un es zināju, ka tūlīt pēc sāpju pagaišanas zēns nozudīs ielās. Līdz tam es biju apņēmusies viņu pabarot, cik vien iespējams. Atmiņā vēl spilgti bija saglabājies viņa kalsnais torss, ko redzēju, kad Džons viņu izģērba.

      Viginss ēda zupu, un es tikmēr aplūkoju istabu. Redzēju grāmatu kaudzi un svaigos ziedus, ko atstājusi Mērija. Viginss ik pa brīdim pameta skatienu uz košajiem ziediem, it kā nekad mūžā nebūtu redzējis kaut ko tik skaistu, un tā droši vien bija. Nezinu, kur Viginss iemācījās lasīt – tas bija noticis pirms iepazīšanās ar Holmsa kungu –, bet viņš kāri lasīja visu, ko vien varēja dabūt. Billijs pavadīja katru brīvo mirkli pie drauga un aizrautīgi stāstīja par lietu, ko Holmsa kungs tobrīd šķetināja, un citiem atrisinātajiem sarežģījumiem. Spriežot pēc cigarešu pelniem uz grīdas, arī Holmsa kungs vairākas reizes bija te ciemojies.

      Billijs pamanīja, ka lūkojos uz pelniem.

      – Viginss neko nestāstīja Holmsa kungam par lietu, – viņš satraukts apliecināja. Neregulārās armijas vadonis paskatījās uz viņu. Billijs pamāja un ar lūpām izveidoja vārdus: "Viņa zina."

      – Itin neko, – Viginss sacīja. – Es runāju nopietni, kad solīju neko neteikt.

      – Vienalga, ko teiktu citi, – Billijs noņurdēja, un Viginss uzmeta viņam dumpīguma pilnu skatienu. Es minēju, ka abi kā jau zēni un vīrieši vispār ir kaismīgi strīdējušies par to, kas ir svarīgāk – rūpēties par manu drošību vai turēt solījumu. Šķita, ka Viginss ir uzvarējis. Es uzsmaidīju Billijam, lai viņu iedrošinātu. Viņš man pamāja – šis zēns, kurš drīz kļūs par vīrieti.

      – Jums ir kādi jaunumi, vai ne? – es minēju, abus vērodama. – Un jūs nezināt, vai gribat man tos atklāt.

      – Varbūt tas ir nieks, – Billijs sacīja.

      – Vai arī kaut kas ļoti nozīmīgs! – Viginss dedzīgi iebilda.

      – Viņa taču nekavējoties dosies uz Vaitčepelu! Vai gribi, lai viņa nokļūst Vaitčepelā? – Billijs skaļi attrauca.

      – Es negrasos melot, un kaut ko noklusēt ir tikpat slikti kā melot!

      Es apsēdos uz gultas, izlīdzināju palagus un pavēlēju: – Stāstiet!

      – Vaitčepelā ir kāda sieviete, – Viginss klusi iesāka. – Vaitčepelā ir daudz sieviešu, – es sausi noteicu. Pat tāda iesīkstējusi namsaimniece kā es zināja šo to par pasauli, it īpaši tāpēc, ka laiku pa laikam aizņēmos Holmsa kunga avīzi "Ilustrētie Policijas Jaunumi" un lasīju arī sludinājumus, ne tikai rakstus.

      – Nē, šī ir lēdija, – Viginss iebilda. – Un ne jau tāda kā pārējās cienījamās kundzes, kas viesojas Vaitčepelā, lūdz Dievu, šausminās un vaid, it kā mums nebūtu nekā labāka, ko darīt, un mēs alktu klausīties viņu centienos glābt mūsu dvēseli. It kā mums tāda būtu!

      – Kopš Uzšķērdēja laikiem, kundze, – Billijs bikli ieminējās, it kā negribētu, lai es dzirdu šo vārdu, – daudzas smalkas dāmas nodarbojas ar labdarību Vaitčepelā. Dibina baznīcas un cenšas glābt… kritušās sievietes.

      – Kā tu to visu zini? – es jautāju. Mani interesēja, ko Billijs dara savā brīvajā laikā.

      – Es par to lasīju, kundze, – viņš atbildēja, bet es nojautu, ka tā ir tikai СКАЧАТЬ