Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tik dīvainas, mazliet stiklainas, un es noprasīju: “Vai tu slikti jūties, tēti?” Viņš pasmaidīja un klusi nočukstēja: “Es vienmēr jūtos labi, kad tu esi man līdzās.” Viņš noglāstīja man vaigu un viegli saviebās, it kā viņam kaut kas sāpētu, un tad ārā sākās uguņošana, es piecēlos, lai atnestu viņam lielu glāzi ūdens, un… un viņš nomira. Zini, viņš man bija tik svarīgs. Viņš mani slavēja par visu, ko es darīju. Viņš vienmēr bija manā pusē.

      – Vai tev ir kāda viņa fotogrāfija?

      – Nekā daudz man nav, māte saglabāja tikai dažas fotogrāfijas. Un, apprecējusies ar Marselu, viņa tās visas aizvāca. Dzīvoklī palika tikai viens vienīgs tēta fotoattēls.

      – Vai viņa jums nav stāstījusi par tēvu?

      – Ir gan. Viņa teica, ka tētim vispār nav bijis nekādas godkāres, ka viņiem nemūžam nebūtu vajadzējis precēties.

      – Kāpēc tad viņa to darīja?

      – Tas bija pārpratums. Viņš bija labi audzināts, brauca ar citrondzeltenu Panhard, viņam bija ļoti skaistas, zilas acis, skaisti, melni mati, labi piegriezts uzvalks, viņš bija galants, pieklājīgs, uzmanīgs…

      – Vai ar to pietiek, lai apprecētos?

      – Ar to pietiek, lai justos kā filmā. Viņa bija vadoša darbinieka sieva, citrondzeltenais Panhard pārvērtās par melnu kadiljaku, uzradās iespaidīgs birojs, sekretāre, pamatīga alga. Viņa gribēja skaisto princi, cinisku, bagātu un ietekmīgu. Viņai patika vīrieši, kuri teikuma beigās piebilda “un tagad pasteidzies!”. To dzirdot, viņu pārņēma trīsas.

      – Drīz vien viņa noteikti piedzīvoja vilšanos…

      – Viņa mums allaž stāstīja, ka, pārbraucot no kāzu ceļojuma, viņas nervi ir bijuši pagalam. Viņam bija pārāk daudz trūkumu: viņš bija pārāk labs, pārāk maigs, pārāk pieticīgs, turklāt pievērsās arī ar labdarībai. Tas viņai šķita neizturami! Viņš mīlēja savu māju un savas meitas, kopā ar mani spēlējās ar Lego klucīšiem, klausījās, kā Irisa skaita dzejoļus, risināja atjautības uzdevumus no avīzes France Soir, svētdienas pēcpusdienā kopā ar visu ģimeni gāja uz kino. Viss, kas viņu padarīja laimīgu, Anrietei šķita kaitinošs. Redzi, es vairāk atceros nevis to, ko darīja tētis, bet gan to, cik ļoti Anriete dusmojās.

      Viņa piekļaujas Filipam un nopūšas.

      – Man no tēta ir palikusi vēl kāda piemiņas lietiņa. Plīša lācītis, ko viņš man uzdāvināja neilgi pirms nāves. Viņš to bija nosaucis par Viņa Augstību Ķiploku. Viņš pastāstīja, ka šim lācim esot dvīņubrālis, kuru saucot par Pusķirsi. Tas esot sarkans un dzīvojot mazā pilsētiņā pie Sensas kādas ļoti jaukas dāmas mājās. Es teicu: “Tikai Sensa spēj šķirt dvīņus!”, un viņš smējās. Man bija izdevies viņu sasmīdināt! Viņš piebilda, ka Pusķirsis un Viņa Augstība Ķiploks ir personāži no kādas lugas, kura viņam ļoti patīk. Es tā arī nekad neesmu to redzējusi. Tolaik vēl biju maza, un Anrietei teātris nepatīk.

      – Kur šis lācītis ir palicis?

      – Tas sēdēja manā gultā kā tronī līdz pat brīdim, kad izgāju pie vīra. Pēc tam es to noglabāju pagrabā. Es rīkojos nepareizi, šķirdamās no šī lācīša!

      Viņa iesmejas un cieši jo cieši saspiež Filipa pirkstus, lai nesāktu raudāt.

      – Tieši tāpēc man ir bail zvanīt. Uzvēdī pārāk daudz atmiņu…

      Filips noskūpsta viņu un pajautā:

      – Kāpēc tu man nekad neesi stāstījusi par to vīrieti, kurš tev seko?

      – Nezinu.

      – Vai tev ir vēl kāds noslēpums?

      Viņa izvairīgi pasmaida.

      – Ne vairāk kā tev!

      – Man nav nekādu noslēpumu!

      – Kā tad.

      – Nu labi… Gan tu man vēl visu pastāstīsi! Un tad, atgriezdamies pie sava jautājuma:

      – Tev bija bail, ka es sākšu uztraukties?

      – Tu biji Japānā… Es negribēju tevi garlaikot. Vēlējos, lai tu izbaudi savu ceļojumu un tikšanos ar Takeo…

      Filips pēkšņi kļūst nopietns. Viņš paskatās pulkstenī, pieglauž matus, paziņo, ka ir rezervējis galdiņu restorānā, ka taksometrs jau noteikti ir atbraucis un tam taču nedrīkst likt gaidīt, varbūt iesim?

      Viņi vakariņo kādā krodziņā. Tā īpašnieks Janiss, nopietns, skarbs, raižpilns vīrs, maltītes beigās pienāk pie viņu galdiņa. Stāvēdams kājās, viņš dzer kafiju un ar pirkstiem bungo pa galdu, it kā viņam būtu kaut kur jāsteidzas. Salā viņam pieder divi restorāni, par otru gādā viņa sieva. Stāstīdams par situāciju savā valstī, viņš saka: “Es kaislīgi mīlu Grieķiju un nevaru ciest grieķus. Viņi ir krāpnieki, meli, pērkami ļaudis. Un tā tas ir bijis vienmēr.” Viņš izskatās tik bēdīgs, ka Žozefīnei gribas viņam apsolīt, ka drīz vien viss atkal būs labi.

      Atpakaļceļā viņa taksometrā saņem Filipa roku un klusi pavaicā:

      – Tu viņu ļoti mīlēji, vai ne?

      – Es kaut ko tādu nebiju gaidījis. Man viņa bija briesmīgi žēl.

      – Vai tad tu neko nenojauti?

      – Nē. Man ļoti patika mūsu kopīgās vakariņas, kopā pavadītie vakari, mūsu sarunas, viņa pārliecība, tas, ko mēs darījām kopā. Un, kad viss tik pēkšņi un negaidīti beidzās… es jutos satriekts. It kā tā būtu mana vaina.

      – Tā nav tava vaina, – Žozefīne noskalda, uzsvērdama katru zilbi.

      – Ir gan. Man vajadzēja to zināt. Man vajadzēja visu paredzēt. Draudzībā, tāpat kā mīlestībā, ir ļoti svarīgi neatstāt otru novārtā. Es nebiju viņam veltījis pietiekami daudz uzmanības.

      Žozefīne pieglaužas viņam pie pleca un sāk skatīties debesīs. Pilsētas ugunis paliek aiz muguras, nakts kļūst pavisam tumša, un smaidošais mēness līdzinās mīkstai lentītei. Tumsā pavīd migla, kas veido caurspīdīgu plīvuru. Nav vairs nekā, tikai dažas gaismiņas kaut kur tālumā un vecs sirtaki, kas skan no taksometra šofera radio.

      Daudz vēlāk, jau grasīdamās iemigt, Žozefīne pajautā:

      – Paklau, kas bija tajās pārējās aploksnēs?

      – Tas ir noslēpums.

      – Pastāsti.

      – Nē.

      – Pastāsti.

      Viņa pastiepj roku un paskrāpē Filipa plecu.

      – Es guļu, es neko nedzirdu.

      – Tu СКАЧАТЬ