Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

      Stella pieceļas pussešos. Grīda ir salta kā ledus, viņas kombinezons ir auksts. Viņa iziet ārā, ar basām kājām pastaigā pa rasu, lai sakārtotu domas, pavēro saullēktu, pabaro lopus, ar suku notīra Merlinu, kurš priecīgi īd. Tad viņa ielej sev kafiju, nomazgājas dušā, sabužina matus, klusi pasaka sev spogulī kaut ko uzmundrinošu. Nezaudē drosmi, tev viss izdosies, un, pats galvenais, nebaidies, labi? Skatīdamās uz sevi spogulī, viņa saliek pirkstus kā ieroča stobru un tēlo, ka izšauj pati uz sevi.

      Tad viņa noliek malā ģitāru un mutes harmonikas, pamodina Tomu. Viegli parausta viņu aiz matu šķipsnas, iekož auss ļipiņā. Pavelk augstāk krekla lencīti uz viņa siltās ādas. Viegli iekož Tomam otrā auss ļipiņā, lai neļautu viņam no jauna iemigt.

      – Es jau sapratu, – viņš noņurd, paslēpdamies zem spilvena. – Es ceļos.

      – Es tevi gaidu virtuvē. Man vēl jāaplaista salāti un redīsi.

      Estragona krūmiņš ir krietni saņēmies, gluži tāpat kā maurloki un koriandrs. Gaisā vēdī laimīgas zemes, svaigu salātu, piparmētru un liliju smarža. Lilijas ir Suzonas ziedi. Viņa tās uzmana gluži kā svēto Grālu. Ūdens šļūtene uz zemes veido kabalistikas zīmes. Ļaunu vēstošas zīmes. Stella iesper šļūtenei ar papēdi, tam vienreiz jāizbeidzas, tas vairs nevar turpināties. Šonakt viņa nav ne acu aizvērusi. Iepriekšējā vakarā ir izdevies izvairīties no visļaunākā, taču šovakar viss atkal var atsākties. Vai arī nākamajā dienā.

      Viņa aizies uz policijas komisariātu un uzrakstīs iesniegumu. Vēstuli ģenerālprokuroram. Lai vairs nebūtu jācīnās vienai pašai.

      Viņa pavērš ūdens strūklu pret savu sakņu dārziņu. Panākas tuvāk salātiem, noliecas pār pirmo stādu rindiņu, kas vēl vakar bija slējušies lepni un stalti. Tagad dobē ir paviesojušies gliemeži, un nu tur rēgojas tikai apgrauzti stumbenīši. Viņa nomet šļūteni zemē, noliecas, aplūko augus. Dienas laikā nelietīgie gliemeži nerādās ārā. Savus ļaunos darbus tie sāk līdz ar tumsas iestāšanos. Viņa ir izkaisījusi pelnus, lai aizkavētu gliemežu nepielūdzamo pārvietošanos, taču naktī ir lijis, pelni ir izšķīduši, un gliemeži ir devušies uzbrukumā. Viņa ir izmēģinājusi visu: olu čaumalas, īpašu pulveri pret gliemežiem, taču nekas nelīdz. Žoržs ir ieteicis izmēģināt alu. Gliemežiem tas ļoti garšo, viņi salien trauciņā un noslīkst. Drīzumā vajadzēs pamēģināt. Ja nekas neizdosies, es paņemšu Žorža bisi, nostāšos sardzē pie dobes un nobliezīšu gliemežus ar skrotīm. Tas ir vienīgais veids, kā tikt vaļā no šiem kaitēkļiem. Ja iegadās brīvs brīdis, viņa tos salasa, saliek plastmasas pudelē un iemet upē. Tā ir visnesāpīgāk.

      Viņa apsēžas uz akmens mūra. Stiprinieks un Duksis apguļas viņai pie kājām. Abi žāvājas, staipās, luncina asti, priecādamies par jaunas dienas sākumu.

      Viņa piezvana Aminai, lai apvaicātos, vai ir noticis kas jauns.

      – Šorīt viņa pamodās agri. Iedevu viņai doliprānu un mazliet stiprākas pretsāpju zāles. Viņa atkal palūdza metronomu, un es atstāju viņu Mišlēnas uzraudzībā. Tā ir mana kolēģe, kurai viņa ļoti patīk. Es tagad nevaru ar tevi runāt, man jādodas uz operāciju zāli.

      – Aizvedīšu Tomu uz skolu un iegriezīšos pie tevis. Vai tev tur būs ilgi?

      – Nē. Tikai stundu. Šorīt Dirē viņu apskatīja un uzrakstīja slēdzienu. Nekad jau nevar zināt, varbūt tas reiz noderēs…

      – Es gribu iet uz policiju.

      – Tad jau tas slēdziens lieti noderēs.

      – Tu gribi teikt – ja vien nebūs par vēlu?

      – Nerunā muļķības. Vai tev izdevās pagulēt?

      Stella nopūšas.

      – Visu nakti neesmu ne acu aizvērusi.

      Viņa jūt, ka aiz muguras kāds stāv. Viņai pakausī urbjas skatiens. Toms ir atbalstījies pret sienu, viņš ir visu dzirdējis.

      – Vai tu jau paēdi brokastis? – viņa noprasa.

      – Ar ko tu runāji?

      – Ar Aminu.

      – Par vecmāmiņu?

      – Jā.

      – Ko tu tagad darīsi?

      – Nezinu. Bet ar tevi es to neapspriedīšu.

      – Ar ko tad?

      – Ne jau ar tevi, un tas ir viss. Ej tīrīt zobus, mums jābrauc.

      – Kā vēlies.

      Viņš runā salti, nekaunīgi, gandrīz augstprātīgi.

      It kā vēlēdamies pasvītrot viņas pilnīgo bezspēcību, sievišķīgo vājumu. Viņa saspurojas un iesaucas:

      – Nerunā ar mani tādā tonī!

      – Kā tad lai es ar tevi runāju?

      – Tā, kā pieklājas zēnam tavā vecumā.

      – Un kā tas ir?

      – Ar cieņu. Es gribu, lai man izrāda cieņu.

      – Vai Tirkē tevi ciena?

      Stellai trūkst vārdu. Viņa smagi nopūšas, padauza zābakus vienu pret otru, sabāž dūres kabatās.

      – Vai tu dusmojies? – Toms noprasa.

      – Jā. Es ļoti dusmojos.

      – Tāpēc, ka neko nevari izdarīt?

      – Gan СКАЧАТЬ