Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

      – Vai tu domā par vecmāmiņu?

      Viņš ierauj galvu jakas apkaklē un turpina darboties ar mutes harmonikām.

      – Labs ir, – viņa padodas, – es vairs neko neteikšu.

      Viņa ieslēdz labo pagrieziena rādītāju un iegriežas ceļā, kas ved uz skolu. Tālumā parādās lielā skolas ēka. Pa ceļa malu soļo Toma klasesbiedri astronautu ietērpos, nesdami padusēs pasistas lielas salātu bļodas.

      – Ko viņi tur dara? Tagad taču nav Visu svēto diena! – Skolotāja mums tā lika. Mums ir jāiet uz mēģinājumu ludziņai par astronautiem, gada beigās būs izrāde. Vajag baltu kombinezonu un salātu bļodu, lai iznāktu ķivere.

      – Bet tu taču man neko neesi teicis!

      – Esmu gan. Divas reizes. Tu jau neklausies, – viņš atbild, ierāvis galvu apkaklē.

      – Tā nav taisnība, Tom, tā nav taisnība! Es kaut ko tādu būtu dzirdējusi.

      – Tevis tik un tā nekad nav mājās!

      Viņš izkāpj un neatvadījies aizcērt automašīnas durvis.

      Stella metas viņam pakaļ. Satver aiz rokas, ar varu pagriež pret sevi.

      – Vispirms tu pateiksi: “Uz redzēšanos, paldies, ka atvedi mani uz skolu.” Es tev neesmu ne aukle, ne šoferis, un tad…

      Viņa nodreb, ieraudzījusi Toma skarbo, salto skatienu. – Nolādēts, Tom! Ja es nedzirdēju, ko tu teici, tā vēl nav nekāda drāma!

      – Citas mātes gan dzird. Citiem puikām ir pašiem savs dators un mobilais telefons, viņi var spēlēties cits ar citu. Man jāspēlējas vienam pašam vai ar diviem večiem!

      – Man nav naudas tādām lietām, Tom. Vispār.

      – Zinu.

      Viņš parausta plecus, it kā šāds arguments būtu bezjēdzīgs.

      – Paklau, vai jau ir par vēlu meklēt to astronauta kostīmu? – Stella noprasa.

      Viņš ar asu kustību izraujas.

      – Man tā skolas luga tik un tā ir pie vienas vietas.

      Un viņš, uzmetis kūkumu, iesoļo skolas pagalmā, iesperdams pa zemes pikuci, kas aizveļas gabaliņu tālāk.

      Stella izslejas un ar skatienu uzmeklē skolotāju. Viņa stāv uz lieveņa, uzmetusi sev uz pleciem tumši zilu žaketi un cieši ietinusies tajā. Viņai vienmēr ir auksti. Pat vasarā viņa ģērbjas tā, it kā staigātu pa ledus lauku.

      Stella pienāk viņai klāt un sasveicinās.

      – Labdien! Kā jums klājas?

      – Esmu nogurusi. Kaut nu šis gads ātrāk beigtos. Bērni kļūst aizvien grūtāk valdāmi.

      – Sakiet… kad man ir jāsagādā Tomam masku tērps? – Līdz pirmdienai. Šodien mums ir pirmais mēģinājums. Viņiem jāiemācās staigāt ar salātu bļodu uz galvas, es pat nezinu, vai šī ideja vispār ir tik laba…

      – Ir gan! Tā ir ļoti oriģināla.

      – Ak… jums tā šķiet? Es ilgi lauzīju galvu, lai apvienotu izklaidi ar zināšanām. Un tad atradu kāda amerikāņa uzrakstītu lugu.

      Viņa uzlūko Stellu ar nemiera pilnām acīm. Mēģinādama viņu nomierināt, Stella klusi saka:

      – Toms būs sagatavojies, neuztraucieties par to. Un viss noteikti izskatīsies lieliski.

      Ejot garām dēlam, viņa pat neapstādamās izmet:

      – Tu dabūsi savu masku tērpu. Es tev to apsolu.

      Viņš parausta plecus un norūc:

      – Varētu domāt, ka tas mani uztrauc!