Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari - Katrīna Pankola страница 7
Название: Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari
Автор: Katrīna Pankola
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежные любовные романы
Серия: jauna franču līnija
isbn: 978-9984-35-786-7
isbn:
– Es nesaprotu, Tom. Paskaidro! Man nekas nav skaidrs. Vai tu gadījumā neesi pielicis mazliet par daudz rīvētā siera?
– Paklau, es nojaušu, ka ir noticis kaut kas nelāgs, es nezinu, kas tas ir, un man ir bail. Ja es visu zināšu, tad varēšu būt gatavs.
– Kam tu gribi būt gatavs?
– Nelaimei. Un, kad tā ieradīsies, man vairs nebūs bail.
Stella viņam noglāstīja galvu un pateica, ka viņš ir kaut ko sajaucis. Tad viņa izslējās un labu brīdi skatījās savā šķīvī uz makaroniem, it kā tas būtu astotais pasaules brīnums. Viņam būtu labāk paticis, ja viņa paņemtu vēl mazliet makaronu. Kādu dienu viņiem noteikti vajadzēs parunāties. Šī nebija īstā diena.
Viņš gaidīja. Ja Stella tik ilgi klusēja, viņai noteikti bija grūti runāt. Tad viņa pacēla galvu un noprasīja:
– Tev šķiet, ka es tev pārāk daudz meloju?
Viņš bija ieskatījies viņai tieši acīs un pateicis: jā. Viņš būtu varējis atbildēt arī noliedzoši, lai viņu nomierinātu, lai sagādātu viņai prieku, taču tā nebūtu patiesība. Un tad vajadzētu turpināt ceļu pa to pašu naidīgo, draudīgo vietu, kurā viņš pastāvīgi dzīvoja. Pateikdams “jā”, viņš bija nonācis nezināmā vietā un godīgi pateicis: tu man melo, es to jūtu, un man tas nepatīk.
– Ir daudz kā tāda, ko es tev nevaru stāstīt, – Stella turpināja. – Tu vēl esi pārāk mazs. Bērni ir bērni, un pieaugušie ir pieaugušie. Katram ir sava vieta.
– Es gribu vienīgi to, lai tu man vairs nemelo, ja vien spēj.
– Un kāds tev no tā būs labums?
Un tad viņa piebilda:
– Es negribu, lai arī tev būtu jācieš.
– Bet tas taču ir vēl sliktāk, Stella! Es skaidri jūtu – kaut kas nav lāgā, es tikai nezinu, kāpēc. Tas nedod man mieru.
Viņa pavilka augstāk džempera piedurknes un sāka tās uzlocīt.
– Skolā es skaidri jūtu, ka neesmu tāds kā citi. Kāpēc es nedrīkstu runāt par tēti? Kāpēc viņš nāk pie mums slepus un tumsā? Kāpēc Rejs ir mans vectēvs, bet es ar viņu nekad nesatiekos? Un, vēl ļaunāk: kāpēc visi no viņa baidās? Un visvairāk tieši tu?
Viņa neatbildēja uzreiz. Izlemt nebija viegli.
– Un kāds tev būs labums no tā, ja es tev pateikšu patiesību?
– Tad es sapratīšu, ka tu mani neuzskati par mazu bērnu. Man tas ir svarīgi.
Viņa caur asarām pasmaidīja. Viņš nesaprata, par ko viņa raud. Dziļi viņā atradās vesela krātuve ar neizraudātām asarām un neizjustu laimi.
– Es pamēģināšu, – Stella nopūtās, – taču nesolu, ka man tas vienmēr izdosies.
Viņam uznāca vēlēšanās no pateicības piespiesties viņai klāt. Viņš svārstījās. Viņš gribēja kļūt par vīrieti. Vīrieši nespiedās klāt pie savām mātēm.
Lai nu kā, taču tovakar viņš bija uzvarējis. Par to varēja pateikties vienīgi Džimijam Lodem. Džimijs Lode viņam bija iemācījis neteikt “jā” tikai tāpēc, lai kādam sagādātu prieku. Mātei, tēvam, Žoržam, Suzonai.
Lai izrādītu atzinību par šādu godīgumu, viņš bija labprātīgi atzinies, ka ir mazliet aizrāvies ar rīvēto sieru. Lielos grijēra siera gabalus bija tik grūti rīvēt.
Viņš ieslēdz naktslampiņu, noliek to starp sevi un istabas balto sienu. Tā ir maza lampiņa, ko Stella ir nopirkusi Ikea veikalā. Patiesībā viņa ir nopirkusi divas. Vienu, ko turēt mājās, un otru, ko aiznest pie Suzonas un Žorža, lai tad, kad viņam te jānakšņo, viņš varētu justies mierīgāk. Stella mēdz parūpēties par tādām niansēm, un šie nelielie uzmanības apliecinājumi ir tik aizkustinoši. Turklāt lampa ir skaista, tās tirkīza zilais abažūrs turas uz metāla pamatnes, kas ir lokana kā dušai. To var pagriezt, lai pavērstu gaismu vajadzīgajā virzienā. Iegrozot lokano pamatni, viņš ir iemācījies atveidot uz sienas dažādas ēnas. Tēvs viņam ir ierādījis dažas figūras: suni, pīli, kamieli, sikspārni, gliemezi, putnu. Viņš mācās tās atdarināt, un kādu vakaru, paslējies, lai paņemtu zīmuli, viņš aizliecas priekšā gaismas staram un nejauši atdarina uz sienas Džimija Lodes apveidu.
Tāds pats zēns kā viņš, tikai daudz lielāks, lampas mestā ēna uz baltās sienas. Ar tādām pašām izspūrušām cirtām galvvidū un mazu, uzrautu degunu.
– Ei, – viņš noprasa, – kā tevi sauc?
Džimijs nosauca savu vārdu. Pareizāk sakot, Toms to viņam izdomāja pats. Un, tā kā zēns uz baltās sienas izskatījās pēc īsta dumpinieka, viņš paziņoja: “Lode. Džimijs Lode, kurš spēj izvilkt ieroci ātrāk par paša ēnu.”
Un tā nu viņi bija sākuši sarunāties.
Viņš labi zināja, ka sarunājas pats ar sevi, taču, būdams aizrāvies, par to aizmirsa, un Džimijs kļuva pavisam īsts. Runāt ar Džimiju bija tik labi. Viņš bija atradis sev draugu. Labāko draugu, ar kuru varēja parunāt par savu tēvu, par pazemes alām un slēptuvēm, par Saldumiņu, Žorža bisi, Leonī un idiotu Reju. Viņš pastāstīja Džimijam par to, kā bija atradis Pusķirsi zem virtuves izlietnes, un arī par to, kā bija ielavījies dzīvoklī un pat slepus ielūkojies večas istabā. Tur viņš bija ieraudzījis Fernandi, kura krāca, atgāzusies spilvenos un nolikusi savu kājas stumbeni virs segām. Stumbenis ir tik neglīts, viņš bija skaidrojis, tas ir notīts ar baltiem apsējiem kā zīdainis, bet pašā galā tam rēgojas dzelteni un sarkani traipi. Pretīgi. Varbūt vēlāk viņai nogriezīs arī otru kāju, bet pēc tam arī rokas, un pāri paliks tikai rumpis! Turklāt tai istabā briesmīgi oda, jo viņa bija aptaisījusies, es pat aizspiedu degunu! Zini, ja man līdzi būtu bijusi Žorža bise, bang, bang! Es būtu varējis viņu nošaut, jo viņa ir īsta ragana. Viņa un arī viņas dēls Rejs. Kāds viens, tāds otrs. Es viņu nogalināšu, es viņu nošaušu un pēc tam tikšu galā arī ar Reju.
– Bet Rejs taču ir tavs vectēvs, – Džimijs iebilda.
– Var jau būt, taču vispirms viņš ir nelietis. Es nezinu, ko viņš ir nodarījis manai mātei, bet, kad viņa runā par Reju, viņas lūpas kļūst baltas.
Runādams ar Džimiju, viņš nekad neizsakās aplinkus. Džimijs visu saprot. Taču toreiz Džimijs iebilda, ka tā rīkoties nav bijis saprātīgi, ka viņam ir vajadzējis iepriekš sagatavoties. Ja nu veča būtu pamodusies? Viņa būtu sākusi aurot, saskrietu kaimiņi, un tu tiktu notverts. Lai kaut ko tādu darītu, viss iepriekš ir rūpīgi jāizplāno!
– Jā, tev taisnība, – viņš bija atzinis.
Šovakar Džimijs Lode uzzina, ka izcēlusies kārtējā drāma. Ka viņam ir bail skatīties, kā Suzona raud. Stella nekad neraud, tomēr tas ir viens un tas pats. Viņa asaras uzkrāj sevī un tāpēc vienmēr ir tik bāla, bet viņas acis izskatās sarkanas. Bet Suzona, tādā vecumā! Viņa СКАЧАТЬ