Название: Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari
Автор: Katrīna Pankola
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежные любовные романы
Серия: jauna franču līnija
isbn: 978-9984-35-786-7
isbn:
Tā visa atkal ir par daudz, viņa atceras savas bērnības naktis: asinis mātes matos, troksni, ar kādu mātes galva tiek sista pret grīdu, lamas, kliedzienus, to, kā māte lūdz piedošanu, saukdama, ka nekad vairs tā nedarīs. Tā visa atkal ir par daudz. Viņa aptur automašīnu un izslēdz motoru. Viņa ar dūrēm berzē acis, starp pirkstiem mirdz asaras, tās plūst pār viņas vaigiem.
Kad asaras ir izsīkušas, kad bēdas ir galā, atkal atgriežas niknums. Viņa izslejas, noslauka degunu mēteļa piedurknē, atstumj cepuri pakausī, ar abām rokām pakasa galvu, nokož gabalu no maizes un siera un piezvana Aminai.
Zilpelēkajā nakts tumsā pazib sikspārnis, un viņa atkal atceras kādu Toma izmestu joku. “Kā sauc peli ar spārniem?” – “Nav ne jausmas, Tom, tu taču labi zini, ka es nekad nevaru uzminēt!” – “Tas ir sikspārnis.” Viņš jutās apmierināts, jo viņa sāka skaļi smieties.
– Amina, tā esmu es. Kur tu esi? – viņa vaicā, izdzirdējusi Aminas balsi, kas skan tik klusi, ka to gandrīz nevar saklausīt.
– Tavas mātes palātā. Es negribu atstāt viņu vienu. Es gaidīju, kad tu man piezvanīsi.
– Esmu jau klāt.
– Viņa guļ. Es viņai iedevu miegazāles.
– Vai tas ir nopietni?
– Viņa guļ, – Amina klusi atkārto.
Amina gaida pie simt četrdesmit ceturtās palātas durvīm un māj, mudinot pasteigties. Viņa zaglīgi skatās te uz vienu, te uz otru pusi. Tad aizver palātas durvis un atbalsta krēslu pret rokturi.
– Tu domā, ka tas palīdzēs? – Stella noprasa.
– Nezinu, taču tā es jūtos mierīgāk. Goda vārds, tik ļoti es vēl nekad nebiju pārbijusies! Runā pavisam klusi! Es nedrīkstu te atrasties, šovakar man nav jādežurē.
– Vai tad Bubū, Husīns un Moriss nemaz nebija atnākuši? Kuram tad šodien bija kārta to darīt? Es taču brīdināju Kurtuā, ka nevarēšu te atrasties.
– Nē. Es nevienu neesmu redzējusi. Es gaidīju viņus, lai pati varētu doties prom.
– Un viņi pat nepiezvanīja?
– Nekā nebija, kad es tev saku. Nekā.
– Tas nav normāli…
Ir pusvienpadsmit. Parasti viņi ierodas astoņos vakarā, pēc darba. Plati smaidīdami. Vienmēr gatavi, vienmēr priecīgi pakalpot. Parasti Bubū un Husīns nāk abi reizē. Viņiem līdzi ir kārtis un alus, viņi pievelk tuvāk mazo televizora galdiņu un nododas spēlei. Laiku pa laikam viņi uzsmaida Leonī, uzmet viņai skatienu, uzbilst: jūs droši varat vērt acis ciet, mēs esam te. Viņa pasmaida un pasaka abiem paldies. Moriss viņai šķiet mazliet biedējošs. Viņš ir vecpuisis. Viņš lasa grāmatas par Napoleonu un pēta lielo kauju stratēģiju un armiju pārvietošanos, kuru rezultātā ienaidnieks nonāk spīlēs. Vai arī ne. Viņš pārskata Eilavas un Vaterlo kaujas. Viņam ļoti patīk viss, kas saistīts ar armiju, formastērpi, četrpadsmitā jūlija parāde. To viņš skatās pa televīziju. Reiz viņš ir aizbraucis uz Parīzi, lai visu redzētu “pa īstam”. Viņš izbrauc no mājām iepriekšējās dienas vakarā, apstaigā Zvaigžņu laukumu, lai noskatītos sagatavošanās darbos, pārnakšņo automašīnā un nākamajā rītā nostājas pirmajā rindā, lai neko nepalaistu garām. Mājās viņš atgriežas vīlies. “Pa televizoru izskatījās labāk.” Un vēl viņš piebilst: “Turklāt man nepatika tas pūlis. Parīzē ir pārāk daudz cilvēku. Un vēl tur nejauki ož, nav iespējams paelpot.”
Stella noliecas pār māti. Viņa mierīgi guļ. No pavērtajām lūpām ar vieglu gārdzienu plūst elpa.
– Izskatās, ka viņai ir labāk..
– Tāpēc, ka gaisma ir izslēgta. Ieskaties vērīgāk…
Stella noliecas vēlreiz un zem Leonī kreisās acs ierauga plāksteri. Viņa klusi iekliedzas, un Amina ar brīdinošu mājienu liek viņai klusēt.
Atbalstījušās pret palodzi, abas sāk pavisam klusi sarunāties.
– Varēja būt ap septiņiem, es aizgāju uz tualeti pačurāt un izdzirdēju, ka pa durvīm kāds ienāk. Tas noteikti bija Tirkē, es pazīstu viņa balsi. Nezinu, kāpēc, taču atslēga bija palikusi ārpusē. Vai arī kāds to bija tur atstājis, lai Tirkē varētu mani ieslēgt.
– Tātad šeit viņam ir kāds līdzdalībnieks…
– Būtu labi, ja tikai viens, – Amina nopūšas. – Lai kā arī būtu, viņš pagrieza atslēgu, un es vairs netiku ārā. “Tagad tā dakteriene man vairs nemaisīsies pa kājām,” viņš pateica tik skaļi, lai es to dzirdētu. Es no visa spēka situ pa durvīm, taču viņš vienā mierā piegāja pie tavas mātes. Es dzirdēju, kā viņš saka: “Celies, tev jānāk uz mājām!” Viņa lūdzās: “Neaiztiec mani!”, bet viņš ņirdza: “Tu domā, ka varēsi noturēties man pretī, stulbā maita! Celies, citādi dabūsi pa purnu!” Tad viņa noteikti parādīja viņam savu ģipsi, jo viņš paziņoja: “Kā ir, tā lēkāsi, un pasteidzies!” es dzirdēju sitienus, vaidus, sāku saukt palīgā, izkliedzu palātas numuru, kamēr vairs nespēju pakliegt! Beidzot gaitenī izcēlās troksnis, un viņš aizbēga. Bija ieradies Seržs, kopējs, viņš man pateica, ka ir redzējis, kā Tirkē aizbēg, tomēr nav pārliecināts, ka tas tiešām bijis viņš – kārtējais drosminieks! –, viņš atvēra durvis, un es ieraudzīju, ka Leonī guļ uz grīdas. Tas izskatījās nelāgi.
– Kas viņai ir nodarīts?
– Vēl trīs lauztas ribas labajā pusē – ceturtā, piektā un sestā. Viņa noteikti bija pagriezusies uz kreisā sāna un pacēlusi rokas, lai aizsargātos, un saņēmusi sitienus. Viņai visur ir zemādas asins izplūdumi: uz ķermeņa augšdaļas, uz sejas, uz labās rokas. Mēs ar Seržu viņu pacēlām, viņš pārliecinājās, ka, izņemot tās trīs ribas, viņai nekas nav lauzts, bet es tikmēr mēģināju atgūties. Seržs viņai iedeva nomierinošu līdzekli un doliprānu un atkal aizgāja. Rīt vajadzēs parunāt ar Dirē.
– Mana nabaga māmiņa, – Stella nopūšas, saņemdama mātes roku. – Viņi tevi nekad neliks mierā!
Stella viegli uzpūš elpu mātes sejai, ar pirkstu СКАЧАТЬ