.
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу - страница 13
– Tātad pirmajā aploksnē…
Žozefīne atbalstās uz elkoņa.
– … bija kupons Big Mac iegādei jebkurā McDonald’s restorānā…
– Un?
– Un to otro tev vajadzēs atrast pašai!
– Es to nemūžam neatradīšu, tagad es visu nakti vairs nevarēšu aizmigt un rīt pludmalē sākšu krākt!
Viņš sajūt, ka Žozefīne tumsā pasmaida, maigi uzpūš elpu viņa vaigam un viegli pieskaras tam ar lūpām.
– Cik burvīgi! Vēl!
– Tad pasaki…
– Tur bija rūtainas čības!
– Nē!
Viņš apvalda smieklus. Visās aploksnēs ir bijis ielikts viens un tas pats piedāvājums: divu mīlētāju ceļojums uz Mikēnām maijā.
– Ceru, ka tu neesi atvērusi abas pārējās aploksnes? – viņš noprasa, saraukdams pieri.
– Nē taču… Tu teici, ka nedrīkst!
– Tāpēc jau es tevi tā mīlu, Žozefīne, tu esi tik godīga!
– Vai tikai tu negribēji teikt “muļķīte”?
– Nekādā gadījumā, – viņš iebilst. Un tad pārvērstā balsī paziņo: – Es tevi tūlīt apēdīšu.
Viņa smiedamās atraujas. Viņš draudīgi iepleš rokas un uzgāžas viņai virsū. Viņa noslēpjas zem segas. Viņš strauji pastiepj roku, lai to norautu. Viņa izvairās no uzbrukuma, saukdama “palīgā!”.
Viņa nodomā: ir tik jauki apzināties, ka es varu tā justies, jo man ir vīrietis, kurš soļo man blakus un saņem manu roku, vīrietis, kurš man patīk un ar kuru kopā es varu būt mazliet neprātīga, priecāties bez jebkāda iemesla, uzvesties bērnišķīgi. Just, kā manī uzbango prieks, vēlēties atdot viņam sevi visu.
Viņa ieelpo nakts mitro gaisu, paskatās uz mēnesi, ieelpo dārza ziedu un pludmales gliemeņu smaržu.
Viņa Filipam neko nejautā.
Tas nemaz nav vajadzīgs.
Kādā vakarā viņa saņem no Šērlijas elektroniskā pasta vēstuli.
Žo…
Es zinu. Man vajadzēja to izdarīt, taču es neizdarīju. Man vajadzēja Tev pateikt, kādā neprātā esmu iekritusi.
Tu jau esi to nopratusi, jo Tava sirds ir tik plaša, ka tajā pietiek vietas arī visiem apkārtējiem.
Es esmu iemīlējusies Filipā un tagad zinu, ka ne jau viņā esmu iemīlējusies, bet gan pašā situācijā: Filips ir man nepieejams. Ja Filips būtu brīvs, es viņu neiekārotu. Man sagādā prieku tikai tie ceļi, kuriem priekšā aizvilktas dzeloņstieples.
Šobrīd esmu Ņujorkā. Gerijs profesionālas publikas priekšā ir kļuvis par īstu zvaigzni. Skolas zālē es dzirdēju to, ko man sacīja klavieres un ko man nekad nav teicis pats Gerijs. Un man ir kauns, Žo, man patiešām ir kauns.
Es dzirdēju, kā kliedz mans bērns. Mans dēls, kuru es vēl pavisam maziņu nosēdināju dārgu viesnīcu vestibilos, jo kādā numurā mani gaidīja vīrietis. Vīrietis, kurš skaitīja katru nokavēto minūti un lika man par to samaksāt. Es skrēju augšā pa kāpnēm, metos aizslēgtajās durvīs, klauvēju, lūdzu, lai man atļauj ienākt.
Es lūdzu, lai pret mani izturas varmācīgi.
Un viņš tā arī darīja.
To esmu tev jau stāstījusi. Tomēr to varētu atkārtot simtiem, tūkstošiem reižu. Jo tas nekad nebeigsies. Ar vīriešiem vienmēr notiek viens un tas pats. Es metos aizslēgtās durvīs.
Atvērtas durvis mani neinteresē.
Mīlestībai taču vajadzētu padarīt cilvēku laimīgu, vai ne? Mīlot Tevi, es jūtos laimīga. Bet kāpēc, mīlot vīrieti, es nekad neizjūtu tādu pašu laimi?
Kad man ar vīrieti melnā viss bija beidzies, es aizgāju apkaunota, aptraipīta. Es uzmeklēju savu mazo puiku viesnīcas vestibilā, nometos viņa priekšā uz ceļiem un lūdzu viņam piedošanu.
Šovakar es lūdzu piedošanu tev.
Koncerta laikā es sapratu, ka esmu bijusi īsta briesmone. Ka es nedrīkstu likt citiem maksāt par manu neprātu. Mana dēla žēlabas ir iekļuvušas manā sirdī. Es gribu palikt vienā augstumā ar viņu, es vairs nevēlos krist, es vairs negribu darīt pāri tiem, ko mīlu. Tagad es došos uz Mustiku un visu pārdomāšu. Viena. Kā jau vienmēr, kad man ir slikti. Tā nebūs pirmā reize.
Tu un Gerijs – jūs abi esat labākais, kas ar mani noticis. Es nevēlos jūs iznīcināt. Tad jau labāk mirt. Es Tevi skūpstu, Žo. Tikpat stipri, cik mīlu. Un sacīdama, ka mīlu Tevi, es nemeloju.
P. S. Filips nekad neko nav zinājis. Viņš domā, ka mēs esam tikai ļoti labi draugi. Lai attaisnotu savu prombūtni Marijgrovā, man vajadzēs izdomāt kādu aizbildinājumu. Un, kad atgriezīšos, ja tas kādu dienu notiks, tad ceru, ka būšu atkal izdziedinājusies.
Žozefīne bija vairākas reizes pārlasījusi Šērlijas vēstuli. Viņa bija uzrakstījusi pavisam vienkāršu atbildi: “Es Tevi mīlu.” Nekā cita, ko piebilst, vairs nebija. Šērlijai pašai vajadzēja atrast savu laimi. Laime ir dvēseles stāvoklis. Ar to katram jātiek galā pašam. Takeo tā arī nebija izdevies atrast savu laimi. Agrā rītā, izlasījis avīzi, viņš bija padarījis sev galu.
Viņš bija atstājis zīmīti: “Tālāk es vairs neiešu.”
Un ielēcis aizā.
Nākamajā rītā pie brokastu galda Filips klusēdams izdzer kafiju, klusēdams apēd vēršaci ar sieru un desiņu, noliek tasi uz galda, un viņa sejai atkal pārlaižas melns mākonis. Žozefīne izliekas, ka neko nav pamanījusi, un lauž gabaliņos savu ar sviestu apziesto grauzdiņu. Viņa vēro zāles pārzini Aleksiju, kura ik rītu ierāda vietas viesnīcas viesiem. Aleksijai ir ļoti īsa, balta kleita. Spēcīgās, iedegušās kājas ieautas kurpēs ar ļoti augstiem papēžiem. Viņas seju rotā nedziestošs, plats smaids, un viņas acis nemitīgi smejas. Viņai piemīt senu kapeņu cienīga atmiņa: viņa patur prātā katra klienta vārdu un kaut ko pasaka viņa valodā. Varbūt aizbraucot katrs viesis no viņas izpelnās pa skūpstam?
Varbūt kādu dienu melnais mākonis vairs neatgriezīsies?
– Kādā vakarā, – Filips saka, izklaidīgi raudzīdamies tukšumā, – viņš mani aizveda uz restorānu kopā ar divām savām klientēm. Tas notika īsi pirms manas aizbraukšanas, pēc sarunas ar tevi. Manuprāt, tā bija pirmā reize mana ceļojuma laikā, СКАЧАТЬ