Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Bāreņu pavēlnieka dēls - Adams Džonsons страница 22

Название: Bāreņu pavēlnieka dēls

Автор: Adams Džonsons

Издательство: Apgāds KONTINENTS

Жанр: Зарубежная драматургия

Серия:

isbn: 978-9984-35-723-2

isbn:

СКАЧАТЬ Turklāt pārsteidzošā kārtā kapteinim izrādījās taisnība – žurnālists pat nebija pacenties noskaidrot viņa vārdu.

      Tonakt, kad elektrība tika atslēgta un debesīs pakāpās mēness, Čundo pilnīgā tumsā izlīda uz nama jumta un aiztaustījās līdz krāsns dūmvadam. Viņš cerēja pierīkot antenu, kas, paraujot aukliņu, paceltos no dūmvada. Tonakt viņš tikai gribēja izstiept kabeli, un pat tas bija jādara nakts aizsegā. Varēja dzirdēt šalcam okeānu, sejā uzvēdīja netālajai jūras malai raksturīgais gaiss. Tomēr, apsēdies uz jumta slīpuma, viņš nespēja neko saskatīt krasta pusē. Viņš bija redzējis jūru dienas gaismā, neskaitāmas reizes atradies jūrā – bet ja nebūtu? Ko cilvēks varētu nodomāt par to neaptveramo, grandiozo tumsu, kas plešas tam priekšā? Haizivis bez spurām vismaz bija redzējušas to, kas atradās okeāna dzelmē, un viņu mierinājums bija tāds, ka tās zina, kur nogrimst. Rītausmā iekaucās rūpnīcu trieciendarba svilpes – parasti tas Čundo vēstīja par gulētiešanas laiku. Ieslēdzās skaļrunis un ņēmās taurēt rīta paziņojumus.

      – Sveicināti, pilsoņi! – no tā atskanēja.

      Pie durvīm kāds pieklauvēja. Tās atvēris, Čundo ieraudzīja otro palīgu. Jauneklis bija krietni iereibis un, skaidri redzams, neganti izkāvies.

      – Vai dzirdēji jaunumus? – otrais palīgs jautāja. – Mani nosauca par Mūžīgās Revolūcijas Varoni. Tituls nāk komplektā ar visām medaļām un varoņa pensiju.

      Otrajam palīgam bija ieplēsta auss, un būs nepieciešams lūgt kapteini, lai uzliek dažas šuves lūpām. Puiša seja bija viscaur pietūkusi, ar dažām košām brūcēm. Pie krūtīm bija piesprausta medaļa – Tumšsarkanā Zvaigzne.

      – Vai atradīsies kāds čūskas šņabis? – viņš lūdza.

      – Mēs varētu samierināties ar alu, – atbildēja Čundo, atkorķēdams divas Ryoksong pudeles.

      – Tas man tevī patīk. Tu allaž esi gatavs iedzert no rīta. Kā tur bija tas tosts? “Jo garāka nakts, jo īsāks rīts.”

      Kamēr otrais palīgs dzēra, Čundo ievēroja, ka uz viņa pirkstu kauliņiem nav nobrāzumu. – Rādās, ka naktī esi ticis pie jauniem draugiem, – viņš sacīja.

      – Es teikšu, kā ir, – otrais palīgs atbildēja. – Varoņdarbus veikt ir viegli, bet kļūt par varoni gan ir čābiski.

      – Nu, tad iedzersim par varoņdarbiem.

      – Un to sagādātajiem labumiem, – otrais palīgs piemetināja. – Runājot par labumiem, tev ir jāredz mana sieva. Tad pats varēsi pamielot acis gar viņas skaistumu.

      – Es nepacietīgi gaidīšu šo brīdi, – Čundo viņam apliecināja.

      – Nē, nē, nē, – otrais palīgs neatlaidās un, piegājis pie loga, norādīja uz sievieti, kas viena pati stāvēja uz zivju ratiņu takas. – Paskaties uz viņu, – puisis teica. – Vai viņa nav vienreizēja? Pasaki, ka viņa nav vienreizēja!

      Čundo paraudzījās pa logu. Meitenei bija valgas, attāli novietotas acis. Čundo pazina šo sejas izteiksmi – it kā viņa izmisīgi kārotu, lai viņu adoptētu, taču negribētu tikt vecākiem, kuri tobrīd viesojas patversmē.

      – Nu, pasaki, ka viņa nav traki smuka, – otrais palīgs uzplijās. – Parādi man skaistāku sievieti!

      – Tev nenoliedzami taisnība, – Čundo atzina. – Bet viņa drīkst arī ienākt.

      – Piedod, nesanāks, – otrais palīgs teica un smagi atsēdās krēslā. – Viņa pat kāju nespers šai namā. Baidās no spokiem. Varbūt nākamgad es viņai sagādāšu bērnu, tad krūtis piebriedīs ar pienu. Varu palūgt, lai viņa pienāk tuvāk… ja gribi aplūkot labāk. Kazi, likšu uzdziedāt. Kad izdzirdēsi viņas balsi, izkritīsi pa logu.

      Čundo iemalkoja alu. – Liec, lai viņa uzdzied par patiesajiem varoņiem, kas atsakās no jebkādas atlīdzības.

      – Tev ir pavisam greiza humora izjūta, – otrais palīgs pārmeta, spiezdams auksto alus pudeli pie ribām. – Vai zināji, ka varoņu bērni iet sarkanā līmeņa skolās? Kazi, man bērnu būs vesels pulks un es dzīvošu līdzīgā namā. Varbūt pat šai pašā.

      – Vari droši to piesavināties, – Čundo sacīja. – Vienīgi nešķiet, ka sieva nāks tev līdzi.

      – Ai, viņa vēl ir bērns. – Sarunbiedrs atmeta ar roku. – Viņa darīs visu, ko likšu. Es nopietni saku… es piesaukšu viņu klāt. Tu redzēsi, es varu viņai visā pavēlēt.

      – Un pats tu no spokiem nebīsties? – Čundo pavaicāja.

      Otrais palīgs aplaida skatienu apkārt, it kā paraudzīdamies uz māju citām acīm. – Es negribētu pārāk aizdomāties par to, kāds gals piemeklēja konservu fabrikanta bērnus. – viņš atzinās. – Kur tas notika?

      – Otrajā stāvā.

      – Vannas istabā?

      – Tur ir bērnistaba.

      Otrais palīgs atgāza galvu un paskatījās uz griestiem. Tad aizvēra acis. Vienu mirkli Čundo jau nosprieda, ka draugs aizmidzis, bet otrais palīgs ierunājās: – Bērni… – viņš noteica. – Tas ir pats galvenais, vai ne? Tā runā.

      – Tā runā, – Čundo atbalsoja. – Taču, lai izdzīvotu, cilvēki brīžiem pastrādā daudz ko. Un izdzīvojuši nespēj tikt pāri tam, ko pastrādājuši.

      Deviņdesmitajos gados otrais palīgs vēl bija mazulis, tādēļ viņam tie gadi pēc bada laikiem noteikti asociējās ar dižu pārpilnību. Viņš iesūca lielu malku alus.

      – Ja katrs, kurš ņēmis nelabu galu, pārvērstos par pirdienu, – viņš domīgi noteica, – visa pasaule pārvērstos par smirdošu jūru. Saproti, ko ar to gribu teikt?

      – Laikam jā.

      – Tāpēc es neticu spokiem, ja? Kādam nosprāgst kanārijputniņš. Izdzirdot tumsā čiepstienu, šis uzreiz domā, ka tas ir putniņa spoks. Bet, ja gribi zināt manas domas, spoks ir gluži pretēja parādība. To var sajust, par tā tuvumu zina, taču tas nav sataustāms. Nu, līdzīgi kā gadījās “Kvanli” kapteinim, kuram nācās amputēt roku. Es nezinu, vai esi to stāstu dzirdējis.

      – Neesmu, – Čundo sacīja.

      – Atguvies slimnīcā, viņš prašņāja: “Kur palika mana roka?” Dakteri atbild: “Piedod, to vajadzēja amputēt.” Kapteinis atzīst: “Es zinu, ka man rokas vairs nav. Bet kur tā palikusi?” Viņam to nesaka. Viņš apgalvo, ka varot to sajust – tā pati no sevis savelkoties dūrē. Iesēzdamies vannā, viņš ar nogriezto roku jūt karsto ūdeni. Bet kur tā palikusi? Izmesta atkritumos vai sadedzināta? Viņš zina, ka roka pastāv, viņš burtiski to sajūt, taču nevalda pār to.

      – Pēc manām domām, cilvēki nepareizi saprot spokus, uztverdami tos par mirušajiem, – Čundo sprieda. – Mana pieredze liecina, ka spoki ir vienīgi dzīvie СКАЧАТЬ