Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ rīta “Čunma” atkal kuģoja uz dienvidiem, tīkls bija pilns kā maks un, pildīts ar vieglajiem apaviem, stipri šūpojās. Uz klāja mētājās simtiem apavu, pirmais un otrais palīgs mēģināja noteikt pārus pēc izskata un sēja tos kopā. Virtenes karājās uz visiem šķērskokiem un žāvējās saulē. Drīz kļuva skaidrs, ka atrasti tikai daži pāri. Tomēr, pat nakti negulējuši, viņi bija pacilātā garastāvoklī.

      Pirmais palīgs atrada zili baltu apavu pāri un pabāza sev zem kojas. Stūrmanis aplūkoja piecpadsmitā izmēra kurpi, brīnīdamies, kādam cilvēkam tik liels izmērs būtu vajadzīgs. Viņš bija sakrāvis apavus augstā kaudzē ar nolūku likt sievai tos uzmērīt. Sudraba un sarkanas krāsas apavi ar spilgtām krāsām un atstarojošām strēmelēm, baltāki par baltu – šie apavi bija zelta vērtē, jo nozīmēja ēdienu, dāvanas, kukuļus un pakalpojumus. Uzvelkot tos, kājas joprojām šķita basas. Tagad apkalpes zeķes likās pagalam draņķīgas un uz apavu košo krāsu fona kājas izskatījās raibas un iedegušas. Otrais palīgs pārcilāja visas kurpes, līdz atrada savu pāri, ko nodēvēja par “Amerikas kurpēm”. Tās bija sieviešu kurpes. Viena sarkanbalta, otra zila. Vecās kurpes viņš aizlingoja pāri bortam un maršēja pa klāju ar atšķirīgām Nike kurpēm katrā kājā.

      Austrumos bija samilzusi liela mākoņu fronte, un tās priekšgalā riņķoja jūras putnu vērpete. Šāda grēda izveidojās, aukstajam dziļvagas ūdenim ceļoties augšup un atdzesējot gaisu. Šādā dzelmē medī kašaloti un mājo sešžaunu haizivis. Līdz ar augšupejošo vilni virspusē parādījās arī melnās tinteszivis, kalmāri un dziļūdens garneles – baltas un aklas. Runāja, ka šādas garneles ar lielajām, aizvērtajām acīm iecienījis pats Mīļotais Vadonis, kurš tās, nobārstītas ar kaviāru, notiesāja dzīvas.

      Paņēmis binokli, kapteinis pārlaida skatienu apkārtnei un tad paraustīja zvana auklu, un visa apkalpe pietrūkās stāvus ar savām jaunajām kurpēm kājās.

      – Aidā, puiši! – kapteinis uzsauca. – Būsim revolūcijas varoņi!

      Kapteinis uzņēmās tīklu iemešanu, bet Čundo tikām devās talkā mašīnistam no divām lietus ūdens mucām un balasta sūkņa sameistarot tvertni dzīvajām zivīm. Taču notikuma vietā ierasties iznāca grūtāk nekā domāts. Migliņa pēc dažiem kilometriem pārvērtās mākoņu frontē. Viļņi brāzās no neparedzamām pusēm, vīriem bija grūti saglabāt līdzsvaru, un līdz ar viļņu galotnēm šurp strauji traucās miglas saliņas. Garām aizšāvās te necaurredzami miglas biezokņi, te caurspīdīgi gaisa klajumi.

      Pirmais iemetiens izrādījās veiksmīgs. Garneles ūdenī likās caurspīdīgas, baltas, kad izcēla tīklu, un tad tās tapa atkal bezkrāsainas, kad šūpojās tvertnē, garajām taustekļu antenām te atritinoties, te ievelkoties. Kad kapteinis vēlreiz pavēlēja nolaist tīklus, putni bija pazuduši, un stūrmanis virzīja kuģi cauri miglai, tos meklēdams.

      Pēc ūdens vien nevarēja noteikt kuģa kursu, taču apkalpe gatavoja tīklus un liecās līdz ar jūras šūpām. Zem ūdens virsmas piepeši izcēlās tracis.

      – Tunči būs tās atraduši, – uzsauca kapteinis, un pirmais palīgs lika atkal izmest tīklus. Stūrmanis pagrieza stūri un sāka mest loku, un smagie tīkli gandrīz gāza kuģi apkārt. Te saskrējās divi viļņi, izveidojot divas ieplakas, un “Čunma” salēcās. Nepiesietie apavi aizlidoja pāri bortam, tomēr loms tika saglabāts. Kad mašīnists ar vinču izcēla tīklu no ūdens, tas zibsnīja vien – it kā viņi zvejotu greznas lustras. Tad tvertnē peldošās garneles, it kā slepeni sazinājušās ar savām ciltsmāsām, līdzjūtīgi iemirguļojās.

      Visai apkalpei bija jāatrodas pie tvertnes un jāpalīdz nolaist lomu, kurš, izcelts uz klāja, varēja aizšūpoties neparedzamā virzienā. Mašīnists darbināja vinču, bet pēdējā mirklī kapteinis uzsauca, lai aptur. Tīklā joprojām kaut kas spēcīgi plaiksnīja. Stāvēdams pie margapmales, kapteinis cieši vērās miglā. Arī pārējie sastinga, raudzīdamies kaut kur tukšumā, un šāds vispārējs rāmums, kuģa valstīšanās un tīkla grozīšanās viesa nemieru. Kapteinis deva zīmi stūrmanim pūst miglas tauri, un visi uzmanīgi ausījās, vai nedzirdēs no tumsas atskanam atbildi.

      – Nokāp lejā, – kapteinis uzrunāja Čundo, – un pastāsti, ko dzirdi.

      Taču jau bija par vēlu. Pēc brīža migla pašķīrās un parādījās nesatricināms amerikāņu fregates priekšgals. “Čunma” griezās, cik vien ātri spēja, taču amerikāņu kuģis gandrīz vai nepakustējās. Pie tā margām rindojās vīri ar binokļiem. Pēc īsa mirkļa piebrauca piepūšamā laiva, amerikāņi izmeta tauvas. Te nu bija vīri, kas valkā piecpadsmitā izmēra apavus.

      Pirmajās minūtēs amerikāņi izturējās pavisam lietišķi un ievēroja kārtību – melnās šautenes straujām, precīzām kustībām pacēla augšup un notēmēja. Viņi izstaigāja stūres māju un arī kambīzi zemāk. Uz klāja varēja dzirdēt viņus virzāmies cauri kuģim, ik uz soļa saucot: “Tīrs! Tīrs! Tīrs!”

      Kopā ar amerikāņiem ieradās Dienvidkorejas kara flotes virsnieks, kurš palika uz klāja, kamēr karavīri pārlūkoja kuģi. Virsniekam mugurā bija balta, iestērķelēta uniforma, un viņu sauca Paks. Ķivere viņam bija balta ar melnām un gaiši zilām svītrām un spožu sudraba apmali. Viņš pieprasīja kuģa kravas sarakstu, reģistrācijas un pieraksta dokumentus un kapteiņa licenci, un nekā tāda viņi uzrādīt nevarēja. Paks arī gribēja zināt, kur palicis kuģa karogs un kāpēc viņi neesot atsaukušies radiosignālam.

      Garneļu tīkls šūpojās. Kapteinis norīkoja pirmo palīgu to izbērt tvertnē.

      – Nē! – Paks iejaucās un norādīja uz Čundo. – Lai to izdara viņš.

      Čundo paskatījās uz kapteini. Tas pamāja. Čundo piegāja pie tīkla un mēģināja noturēt taisni, bet kuģa šūpošanās to neļāva. Lai gan Čundo bija daudzreiz redzējis zvejniekus atveram tīklu, pats to viņš nebija darījis, tādēļ noskaidroja, kā atvērt tīklu. Viņš centās notvert brīdi, kad tīkls atradīsies tieši virs tvertnes. Kad viņš pavilka auklu, garneles straumē ieplūda mucā, tomēr, tīklam sasveroties, daļa izšķīda pa klāju, apmalēm un arī paša apaviem.

      – Tu neizskaties pēc zvejnieka, – sacīja Paks. – Palūk, kāda tev āda, kādas tev plaukstas. Novelc kreklu! – viņš pieprasīja.

      – Šeit pavēlu es, – iejaucās kapteinis.

      – Novelc kreklu, spiegs, citādi likšu amerikāņiem, lai viņi tev to novelk.

      Čundo paguva atpogāt vien pāris pogu, un Paks redzēja, ka viņa krūtis nav notetovētas.

      – Es neesmu precējies, – Čundo paskaidroja.

      – Tu neesi precējies, – Paks atkārtoja.

      – Viņš saka, ka nav precējies, – atbalsoja kapteinis.

      – Ziemeļkorejieši nemūžam neizlaistu tevi jūrā, ja tu nebūtu precējies. Ko tad iesviestu cietumā, ja tu pārbēgtu pie ienaidnieka?

      – Paklau, mēs esam zvejnieki un dodamies atpakaļ uz ostu, – ierunājās stūrmanis. – Nekas cits te neslēpjas.

      Paks pagriezās pret otro palīgu.

      – Kā СКАЧАТЬ