Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ reliņiem un vērās ūdenī. Samiedzis acis, viņš pašūpoja galvu.

      – Bet tā ir dziļvaga, – viņš noteica. – Tādā dzelmē neviens nevar uzturēties.

      Pirmais palīgs piegāja klāt. – Jūs taču dzirdat. Viņi tur, lejā, spēlē šahu.

      Čundo atgāza galvu un lūkojās uz otro palīgu, kurš, uztrausies pa kārti, centās atāķēt virzienmaiņas antenu.

      – Esi uzmanīgs ar kabeli! – viņš uzsauca un ieskatījās pulkstenī. Pārraide ilga gandrīz divas minūtes. Pēc brīža viņam šķita, ka dzird ēterā iejaucamies korejieti, kādu cilvēku apspriežam eksperimentus vai kaut ko tamlīdzīgu. Viņš pietraucās pie aparāta, lai noregulētu signālu un izstumtu otru pārraidi, taču nevarēja tikt no tās vaļā. Ja tie nebija traucējumi… Viņš centās aizgaiņāt no prāta iespēju, ka dzelmē atrodas arī kāds korejietis.

      – Ko amerikāņi saka? – taujāja kapteinis.

      Čundo rimās darboties un tulkoja: – “Tie stulbie bandinieki visu laiku ceļas gaisā.”

      Kapteinis atkal paraudzījās ūdenī. – Ko viņi tur dara?

      Beidzot otrais palīgs bija noņēmis virzienmaiņas antenu no kārts un pavērsis pret dzelmi. Visi apklusa un nolūkojās, kā viņš lēni virza antenu, cerēdams noteikt raidītāja izcelsmes vietu, taču neko nedzirdēja.

      – Kaut kas nav kārtībā, – Čundo viņam teica. – Tu noteikti esi atvienojis vadu.

      Un tad viņš ieraudzīja kādu roku paslejamies pret debesīm. Tur kapteinis rādīja uz gaišu punktiņu, kas traucās starp zvaigznēm.

      – Tur augšā, puis, – kapteinis sacīja.

      Kad otrais palīgs pacēla antenu un pavērsa to pret gaišo loku debesīs, skaļrunī atskanēja spalgs kauciens. Piepeši šķita, ka amerikāņu, krievu un japāņu balsis skan turpat uz klāja.

      Čundo tulkoja: – Krievs tikko sacīja: “Šahs un mats!” Un amerikānis saka: “Muļķības! Kauliņi aizlidoja, tas neskaitās.

      Sāksim partiju no jauna!” Tagad krievs saka amerikānim: “Atdod man dēlīti! Varbūt pirms nākamās orbītas pagūsim sarīkot revanša maču – Maskava pret Seulu.”

      Visi vēroja otro palīgu virzām antenu līdzi gaišajam punktiņam līdz pat apvārsnim. Kad gaismas punkts nozuda aiz zemeslodes izliekuma, skaļrunis apklusa. Apkalpe joprojām skatījās uz otro palīgu, un tas nenovērsa skatienu no debesīm. Visbeidzot viņš paraudzījās lejup uz klāju.

      – Viņi ir kopā kosmosā, – palīgs sacīja. – Viņi esot mūsu ienaidnieki, bet tur smejas un ākstās. – Jauneklis nolaida antenu un paskatījās uz Čundo. – Tev nebija taisnība, – viņš sacīja. – Tev nebija taisnība. Nolādēta būšana, viņi tomēr to dara miera un brālības vārdā.

      Čundo pamodās tumsā. Paslējies uz rokām, viņš apsēdās gultā un klusi ausījās. Bet – ko viņš gribēja dzirdēt? Viņš juta, kā elpas garaiņi aizpilda telpu. Gaismas bija pietiekami, lai redzētu vizam ūdens kārtiņu, kas, kuģim šūpojoties, slīdēja pa grīdu. Zivju eļļa, kas parasti sūcās pa starpsienu šuvju kniedēm kā melni mirdzoša masa, tagad aukstumā bija sabiezējusi pienbalta. Čundo radās aizdomas, ka viena no ēnām šai šaurajā telpā ir cilvēks, kas stāv, sastindzis kā sālsstabs, un teju neelpo. Viņš pats uz brīdi aizturēja elpu.

      Neilgi pirms ausmas Čundo pamodās vēlreiz un saklausīja īsu, klusu šņākoņu. Miegā pagriezies pret korpusa pusi, lai varētu aiz tērauda sienas iztēloties atklāto jūru tās vistumšākajā laikā īsi pirms saullēkta, viņš piespieda pieri metālam, ieklausījās un ar ādu juta vieglu būkšķi, it kā sitienu pa kuģa korpusu.

      Uz klāja zēģelēja auksts, stiprs vējš. Čundo bija spiests samiegt acis. Stūres māja bija tukša. Pēc tam Čundo ieraudzīja kuģa aizmugurē izplešamies kaut ko lielu – viļņos šūpojās dzeltenpelēka masa. Brīdi uz to skatījies, viņš piepeši aptvēra, ka tā ir glābšanas laiva no krievu lidmašīnas. Vietā, kur tā bija piesieta pie kuģa, pie reliņiem sakrautas stāvēja vairākas konservu kārbas. Čundo pietupās un kā šaubīdamies satvēra virvi.

      No laivas galvu pabāza otrais palīgs, lai paķertu pēdējās kārbas.

      – Ā-ā, – viņš novilka, ieraudzījis Čundo. Tad dziļi ieelpoja, saņēmās un palūdza: – Padod man tos konservus.

      Čundo pasniedza viņam kārbas.

      – Es esmu pieredzējis, kā cilvēks pārbēg, – viņš teica otrajam palīgam. – Un es arī redzēju, kas ar šo cilvēku notika pēc tam, kad viņu atveda atpakaļ.

      – Ja gribi, brauc līdzi, – otrais palīgs piedāvāja. – Neviens mūs neatradīs. Šajos ūdeņos straumes lielākoties plūst dienvidu virzienā. Neviens mūs neatvedīs atpakaļ.

      – Un tava sieva?

      – Viņa ir izlēmusi, un nekas nepiespiedīs viņu mainīt domas, – jauneklis paskaidroja. – Tagad padod man virvi.

      – Bet kapteinis? Mēs visi?

      Otrais palīgs pasniedzās un pats atraisīja virvi. Tad atstūma laivu. Attālinādamies jūrā, viņš izmeta:

      – Patiesību sakot, okeāna dibenā atrodamies mēs paši. Tu palīdzēji man to saskatīt.

      No rīta spīdēja spoža saule, izplatīdama vienmērīgi spožu gaismu. Kad apkalpe izkāpa uz klāja mazgāt veļu, otro palīgu nekur neredzēja. Visi stāvēja pie tukšās jūrnieka lādes, pūlēdamies pārlūkot apvārsni, taču no viļņu galotnēm kā no tūkstoš spoguļiem krita gaismas lauskas. Kapteinis lika mašīnistam pārbaudīt kajīti, taču atklājās, ka pazudis nav gandrīz nekas, vienīgi glābšanas laiva. Jautāts par iespējamo otrā palīga kursu, stūrmanis paraustīja plecus un norādīja uz austrumiem, uz saules pusi. Tā nu viņi stāvēja visi līdzās, skatoties un vienlaikus neskatoties uz to, kas bija noticis.

      – Viņa nabaga sieva, – ierunājās mašīnists.

      – Viņu pavisam droši nosūtīs uz nometni, – pirmais palīgs sacīja.

      – Mūs visus var aizsūtīt, – mašīnists attrauca. – Gan mūsu sievas, gan mūsu bērnus.

      – Paklausieties! Teiksim, ka viņš pārkrita pāri bortam, – Čundo piedāvāja. – Viņu jūrā ieskaloja milzīgs vilnis.

      Kapteinis visu šo laiku bija klusējis. – Pirmajā braucienā ar glābšanas laivu?

      – Pateiksim, ka arī laivu aizskaloja vilnis. – Čundo norādīja uz tīkliem un bojām. – Arī to visu pārsviedīsim pāri bortam.

      Kapteinis norāva sev cepuri un kreklu un neskatīdamies aizsvieda sāņus, tad apsēdās klāja vidū un saņēma galvu rokās. Tikai tajā mirklī vīrus patiešām pārņēma īsts izbīlis.

      – Es nevaru vēlreiz to visu pārdzīvot, – viņš СКАЧАТЬ