Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

Чтение книги онлайн.

      – Labi, labi, – kapteinis paslavēja un pajautāja mašīnistam, kāda bijusi viņa loma.

      – Mēģinot glābt portretus, es apdedzināju rokas.

      – Kas izraisīja ugunsgrēku? – taujāja kapteinis. – Lēta ķīniešu degviela, – minēja otrais palīgs.

      – Labi, – kapteinis atzina.

      – Speciāli piesārņota Dienvidkorejas degviela, – ierosināja pirmais palīgs.

      – Vēl labāk, – kapteinis sacīja.

      – Un es nosvilināju sev matus, pūloties glābt karogu, – iejaucās stūrmanis.

      – Un tu, trešais palīg? – kapteinis prašņāja. – Kāda bija tava loma ugunsgrēka dzēšanā?

      Čundo mirkli padomāja.

      – Ē-ē-mm… Sacīsim, es lēju ūdeni no spaiņiem.

      Kapteinis uzmeta viņam pretīguma pilnu skatienu. Pacēlis no klāja kurpi, viņš aplūkoja zaļi dzelteno krāsojumu ar Brazīlijas nacionālo emblēmu romba veidā.

      – Apavus mēs nekādi nevarēsim izskaidrot, – viņš noteica un aizmeta kurpi pāri bortam. Pacēlis citu kurpi, baltu ar sudrabotu švīku, arī to viņš aizlidināja pāri bortam.

      – Pieticīgu zvejnieku komanda savā kuģī peldēja bagātīgajos Ziemeļkorejas ūdeņos, ar saviem pūliņiem spēcinot visdemokrātiskāko nāciju pasaulē. Noguruši un jau sen pārpildījuši revolucionārās normas, viņi zināja, ka tuvojas Diženā Vadoņa Kima Irsena dzimšanas diena un augstas amatpersonas no visas pasaules ieradīsies izrādīt viņam cieņu.

      Pirmais palīgs atrada noglabāto apavu pāri un, dziļi, mokpilni nopūties, iesvieda to jūrā.

      – Kā gan šie pieticīgie zvejnieki varētu godināt savu Dižo Vadoni? – viņš turpināja kapteiņa stāstu. – Viņi izlēma nozvejot gardas Ziemeļkorejas garneles, kuras apskauž visa pasaule.

      Stūrmanis iespēra kādu apavu jūrā. – Slavinādamas Dižo Vadoni, garneles pašas labprātīgi lēca no okeāna zvejas tīklos.

      Mašīnists sāka stumt apavu kaudzes pāri bortam. – Bet tur miglā kā gļēvuļi slēpās amerikāņi, – viņš turpināja, – milzu kuģī, kas nopirkts par kapitālisma asinsnaudu.

      Otrais palīgs uz mirkli aizvēra acis, pēc tam noāva kurpes un palika stāvam zeķēs. Skatiens vēstīja, ka tobrīd ar viņu notiek visbriesmīgākais, kas vien iedomājams. Tad apavi izslīdēja viņam no rokām un iekrita ūdenī. Viņš izlikās raugāmies tālumā, apvārsnī, lai neviens neredzētu viņa seju.

      Kapteinis pievērsās Čundo. – Un kādu lomu spēlēji tu, pilsoni, šajā stāstā par atklāto imperiālisma agresiju?

      – Es biju visa notiekošā liecinieks, – Čundo sacīja. – Jaunais otrais palīgs ir pārlieku kautrīgs un nestāsta par savu drošsirdību, bet es to redzēju. Es visu redzēju! Kā amerikāņi sarīkoja negaidītu, zaglīgu uzbrukumu, uzkāpa uz mūsu kuģa, kā Dienvidkorejas virsnieks vadāja amerikāņus apkārt kā suņus ķēdē. Es redzēju, kā viņi apvaino mūsu valsti un maršē apkārt ar mūsu karogu. Un brīdī, kad iebrucēji aizskāra mūsu Vadoņu portretus, otrais palīgs patiesas pašuzupurēšanās garā zibens ātrumā izvilka nazi un stājās pretī veselam vadam amerikāņu cūku. Pēc dažiem mirkļiem amerikāņi jau atkāpās, glābdami dzīvību. Tik liela bija otrā palīga drosme un revolucionārā dedzība.

      Kapteinis pienāca pie Čundo un uzsita viņam ar plaukstu pa muguru. Drīz vien jūrā nonāca visi Nike apavi, izņemot dažus. Viss nakts vākums nozuda jūrā dažu minūšu laikā. Pēc tam kapteinis lika atnest ugunsdzēšamo aparātu.

      Mašīnists pienesa to pie borta, un visi vēroja cilindru iekrītam ūdenī ar sprauslu pa priekšu. Sarkanajiem sāniem nozibot, aparāts iegrima dzelmē. Pēc tam pienāca laiks izmest glābšanas laivu. To uzcēla uz reliņiem un vēl pēdējo reizi aplūkoja pēcpusdienas saules dzeltenajos staros. Kad pirmais palīgs piegāja to pārgrūst pāri, kapteinis viņu atturēja.

      – Uzgaidiet! – kapteinis uzsauca un brīdi sakopoja drosmi. – Vismaz apskatīsim, kā tas darbojas.

      Viņš pavilka sarkano rokturi, un, kā solīts, laiva ar blīkšķi atvērās, iekams nokrita ūdenī. Tā bija jauna, tīra dubultriņķa laiva ar telti, kurā patverties no sliktiem laika apstākļiem, pietiekami liela, lai uzņemtu visu apkalpi. Tās galā mirgoja sarkana lampiņa. Visi vēroja, kā glābšanas laiva aizpeld jūrā bez viņiem.

      Līdz pēcpusdienai, kad kuģis iegāja Kindžji ostā, Čundo gulēja. Visa apkalpe piesprauda sarkanās partijas nozīmītes. Piestātnē to jau gaidīja liela cilvēku grupa – vairāki karavīri, jūrniecības ministrs no Čhondžinas, daži vietējie partijas darbinieki un reportieris no vietējās Rodong Sinmun – “Strādnieku Avīzes” – biroja7. Visi bija dzirdējuši par aizskarošajām amerikāņu radiopārraidēm, tomēr neviens negrasījās stāties pretī amerikāņu flotei, lai glābtu “Čunmu”.

      Čundo izklāstīja savu versiju reportierim un, taujāts pēc vārda, atteica, ka tam neesot nozīmes – viņš esot vienīgi pieticīgs dižākās pasaules nācijas pilsonis. Reportierim tas patika. Piestātnē atradās kāds pavecāks biedrs, kuru Čundo uzreiz nebija pamanījis, – pelēkā uzvalkā un īsi apcirptiem sirmiem matiem. Tomēr viņa rokas nevarēja neievērot – tās bijušas lauztas un slikti saaugušas. Patiesi, vīrieša rokas izskatījās kā reiz ierautas “Čunmas” vinčā. Kad visa jezga beidzās, šis biedrs kopā ar reportieri paveda otro palīgu sāņus, lai saņemtu stāsta apstiprinājumu un uzklausītu vēl kādu labu citātu.

      Iestājoties tumsai, Čundo devās lejup pa zivju ratiņu ceļiem, kas veda uz jauno konservu fabriku. Vecajai fabrikai reiz gadījās izlaist bojātu kārbu partiju, un toreiz botulisms paņēma daudzu pilsoņu dzīvības. Tā kā nelaimes sakni atklāt neizdevās, blakus vecajai fabrikai uzcēla jaunu. Viņš pagāja garām zvejas kuģiem un pietauvotajai “Čunmai”, kur vīri kreklos ar piepogātām apkaklītēm jau bija ķērušies pie izkraušanas darbiem. Ikreiz, kad Čhondžinas birokrāti neizrādīja pilnīgu bezierunu paklausību, viņus norīkoja svētceļojumā uz Vonsanu vai Kindžji, pāris nedēļu iesaistot revolucionārajos darbos, piemēram, ar rokām nakti un dienu izkraut zivis.

      Pagaidām Čundo bija apmeties konservu fabrikanta namā, lielā, skaistā ēkā, kurā, zinot fabrikanta un viņa ģimenes likteni, neviens negribēja dzīvot. Čundo aizņēma tikai vienu telpu – virtuvi, kurā atradās viss viņam nepieciešamais: gaisma, logs, galds, plīts un arī saliekamā gulta, kuru viņš tur bija ienesis. Viņš krastā atradās tikai pāris dienu mēnesī; ja arī mājā klīda kādi spoki, viņu tie nebija traucējuši.

      Galds bija nosēts ar būvējamā raidītāja detaļām. Sūtīdams signālus īsām kārtām – līdzīgi kā amerikāņi, raidīdami no jūras dibena, – viņš varētu to izmantot neatklāts. Taču, jo tuvāk nāca pabeigšanas brīdis, jo lēnāk viņš strādāja. Galu galā – ko lai viņš raida? Vai viņš stāstīs par karavīru, kurš piedāvāja “pīpot, pīpot”? СКАЧАТЬ