Название: Bāreņu pavēlnieka dēls
Автор: Adams Džonsons
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежная драматургия
isbn: 978-9984-35-723-2
isbn:
Atolā viens vienīgs kanāls līkumoja ap sastingušas lavas laukiem, kur pat uzplūdu laikā bija grūti iztrausties cauri. Drīz paisums strauji, teju sāniski viļādams, sāka vilkt kuģi cauri atola renei, un Čundo starmeša gaismā saredzēja tumšos jūras dibena apveidus.
Kapteinis šķita atdzīvojies, smaidīdams trakulīgi, pat bezbēdīgi. – Krievi šo ūdensceļu dēvē par fokstrotu, – viņš pavēstīja.
Gabaliņu tālāk viļņos Čundo pamanīja kuģi. Viņš uzsauca pirmajam palīgam, un abi vērsa pret to gaismas starus. Tas bija katastrofā cietis patruļas kuģis, atspiedies ar sānu pret austerēm nosētu klinti. Nekādu pazīšanās zīmju nemanīja, un acīmredzami tas jau tur bija atradies diezgan ilgi. Īsā spirālveida antena liecināja, ka radioaparatūru uz kuģa diez vai vērts pievākt.
– Nē, tas cietis avāriju citur, šurp to atvilcis paisums, – sprieda kapteinis.
Čundo par to nebija tik pārliecināts. Stūrmanis cieta klusu.
– Palūkojiet, vai neredzat glābšanas laivu, – kapteinis lika. Otrais palīgs īgņojās par to, ka viņam iedalīts postenis pie pretējā borta. – Gribat saskatīt, vai tur nav kāds palicis dzīvs?
– Tu tik turi savu gaismu, – stūrmanis viņu norāja.
– Vai ir kaut kas? – kapteinis jautāja.
Pirmais palīgs noraidoši papurināja galvu.
Pie cietušā kuģa pakaļgala Čundo redzēja piestiprinātu ugunsdzēšamo aparātu, tomēr turēja mēli aiz zobiem, lai arī vēlējās tādu aparātu uz “Čunmas” klāja. Kuģis vienā stiepienā patraucās garām vrakam, un drīz tas vairs nebija saskatāms.
– Jādomā, ka glābšanas laivas dēļ nogrimt nav vērts, – kapteinis pasūrojās.
Ugunsgrēku uz “Čunmas” apdzēsa, lejot ūdeni ar spaiņiem, tāpēc brīdis, kad būtu jāpamet kuģis – brīdis, kad jāpavēsta otrajam palīgam, ka uz kuģa nav glābšanas laivas, – tā arī nepienāca.
– Kam jums tā svešā glābšanas laiva? – otrais palīgs nerimās.
– Tu tik turi savu gaismu, – pavēlēja stūrmanis.
Kuģis izspraucās no piekrastes kanāla un te, it kā nosviedis važas, iekārtojās rāmākos ūdeņos. Visapkārt pletās salas klinšaini raupjais gredzens, un tā pavēnī beidzot redzēja platu lagūnu, kuras ūdeņi plūda ārpasaules straumju ietekmē. Tādā vietā varētu pulcēties garneles. Vispirms viņi izslēdza gaismas, tad dzinēju, un, inerces dzīts, kuģis iegāja lagūnā. Drīz tas lēni padeva atpakaļgaitā apļveida paisumā. Straume bija vienmērīga, mierīga, ūdens līmenis cēlās, bet tas acīmredzami nevienu nesatrauca arī tobrīd, kad korpuss pieskārās smilšainajam lagūnas dibenam.
Zem grumbuļainajām obsidiāna klintīm slējās stāva, melna krastmala, kuras stiklainais mirdzums ļāva noprast, ka uz akmeņiem var viegli sagriezt pēdas. Smiltīs bija ieauguši sīki, mezglaini kociņi, un zilajā gaismā varēja redzēt, ka vējš savērpis pat to skujas. Mēnessgaismā varēja saskatīt ūdenī skalojamies kuģu atlūzas, kuras straume atnesusi no šauruma.
Mašīnists izbīdīja kārtis pāri malai un nolaida tīklus ūdenī. Palīgi nostiprināja tauvas un blokus un pēc tam izcēla tīklus, lai paraudzītos, vai tajos iekļuvušas garneles. Dažas lēkāja zaļajā neilona tīklā, bet tur bija vēl kaut kas.
Viņi izgāza tīklus uz klāja un starp dažiem dučiem drebelīgu fosforescējošu garneļu ieraudzīja divas dažādas sporta kurpes.
– Tās ir amerikāņu kurpes, – mašīnists paziņoja.
Čundo izlasīja uz kurpes nosaukumu. – Nike.
Otrais palīgs paķēra vienu kurpi. Ielūkojies viņam acīs, Čundo saprata jaunekļa bažas.
– Neraizējies, – Čundo mierināja, – airētājas atrodas tālu no šejienes.
– Izlasi uzrakstu, – otrais palīgs lūdza. – Vai tās ir sieviešu kurpes?
Pienāca kapteinis un nopētīja kurpi. Viņš to paostīja un palocīja zoli, lai redzētu, cik ūdens izlīs.
– Nepūlieties velti, – viņš aizrādīja. – Tā nav valkāta.
Kapteinis lika stūrmanim ieslēgt prožektorus. Izrādījās, ka zaļpelēkajā ūdenī šūpojas simtiem sporta kurpju. Varbūt pat tūkstošiem.
Stūrmanis pārlaida skatienu ūdenim. – Es ceru, ka šajā dīķī nevalstās kuģa konteiners, to vien gaidīdams, lai varētu ietriekties mums dibenā.
Kapteinis pagriezās pret Čundo.
– Vai ir izskanējis kāds trauksmes signāls?
– Jūs pats zināt, kādas tādos gadījumos ir instrukcijas, – Čundo attrauca.
– Kādas ir instrukcijas gadījumos, kad atskan trauksmes signāls? – otrais palīgs interesējās.
– Es instrukcijas zinu, – kapteinis sacīja. – Es tikai vēlos noskaidrot, vai šurp netraucas vesels bars kuģu, atbildot uz palīgā saucienu.
– Neko tādu es neesmu dzirdējis, – Čundo atzina. – Bet mūslaikos palīgā saucienus vairs neraida pa radio. Tagad ir ārkārtas stāvokļa bākas, kas automātiski noraida GPS koordinātas satelītiem. To es uztvert nevaru. Stūrmanim taisnība – acīmredzot no klāja noslīdējis konteiners un ieskalots te.
– Vai mēs neatsaucamies uz trauksmes signāliem? – otrais palīgs jautāja.
– Kamēr viņš ir uz borta, tikmēr ne, – atteica kapteinis un iegrūda kurpi Čundo rokā. – Tā, zēni, iemērksim atkal tīklus. Mūs gaida ilgs nakts darbs.
Sameklējis parastu radiostaciju – skaļais un skaidrais signāls nāca no Vladivostokas –, Čundo to pieslēdza klāja skaļrunim. Skanēja Johana Štrausa mūzika. Zvejnieki slidināja tīklu pāri melnā ūdens virsmai, un pat nebija laika apbrīnot amerikāņu kurpes, kas krājās kaudzē uz kravas lūkām.
Kamēr apkalpe uz klāja zvejoja apavus, Čundo uzlika austiņas. Ēterā pīkstēja un sprakšķēja vien, taču kādam kaut kur tas sagādās daudz prieka. Ķīniešu grēksūdzes, kuras raidīja uzreiz pēc saulrieta, viņš bija nokavējis, taču nemaz par to nebēdāja, jo šīs balsis allaž izklausījās bezcerīgi skumjas un tādējādi, pēc viņa domām, vainīgas. Viņš gan paguva uztvert Okinavas ģimeņu lūgumus tēviem, kas klausījās uz saviem kuģiem, taču bija grūti just līdzi bērniem, kuriem ir mātes, brāļi un māsas. Turklāt gaviļpilnais sauklis “Adoptējiet mūs!” šķebināja. Kad krievu ģimenes raidīja tikai jūsmīgus vārdus saviem tēviem, kas atradās ieslodzījumā, tas bija ar nodomu СКАЧАТЬ