.

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ taču teicāt, ka viņi ir spiegi. Sasodīts, ko es atrodu, tas pieder man, vai ne, leitnant?

      Leitnants Džerviss raudzīja kliedēt saspīlējumu.

      – Lai puiši paņem pāris piemiņas lietu, – viņš sacīja.

      – Bet tā nav joka lieta, – Paks pretojās. – Par tādu nodarījumu tur liek aiz restēm. Ziemeļkorejā par to var piespriest nāvessodu.

      No stūres mājas iznāca cits jūrnieks – viņš savukārt bija noņēmis no sienas Kima Irsena portretu.

      – Es paķēru viņa brāli, – vīrietis paziņoja.

      Paks savēcināja rokas.

      – Pagaidiet! – viņš lūdzās. – Jūs nesaprotat. Jūs varat šos vīrus iegrūst kapā. Viņus vajag aizturēt un nopratināt, nevis nolemt nāvei.

      – Re, kas man tika! – iesaucās trešais jūrnieks, kurš no stūres mājas iznāca ar kapteiņa cepuri galvā. Negaidot otrais palīgs, spēris divus īsus soļus, zibenīgi izvilka haizivs nazi un piespieda jūrniekam pie kakla.

      Pusducis karavīru vienā acumirklī norāva šautenes no pleciem un gandrīz vienlaikus noklikstināja. Visi jūrnieki, kas stāvēja uz fregates klāja ar kafijas tasēm rokā, sastinga. Klusumā atskanēja pazīstamā takelāžas klaudzoņa, un no tvertnes ar dzīvajām garnelēm šļakstījās ūdens. Čundo juta, kā viļņi, atgrūžoties no fregates priekšgala, sašūpo “Čunmu”. Kapteinis pavisam rāmi uzsauca otrajam palīgam: – Tā ir tikai cepure, puis.

      – Nedrīkst taču braukāt pa pasauli un darīt visu, kas ienāk prātā, – otrais palīgs atbildēja kapteinim, ne uz brīdi nenovērsdams skatienu no jūrnieka. – Ir noteikumi, un tie ir jāievēro. Nedrīkst tā vienkārši iet un čiept svešas cepures.

      – Laid jūrnieku vaļā, – Čundo viņam lika.

      – Es zinu robežas, – otrais palīgs nerimās. – Es tās nepārkāpju. Viņi gan. Tam ir jādara gals. Kādam ir jāizdzen šādas domas viņiem no galvas.

      Džerviss bija izņēmis pistoli. – Pak! – viņš teica. – Lūdzu, pārtulkojiet, ka šo vīru var kuru katru brīdi nošaut.

      Čundo paspēra soli uz priekšu. Otrā palīga saltajās acīs pazibēja nedrošība, un amerikāņu jūrnieks paraudzījās uz Čundo ar lūdzošu skatienu. Piesardzīgi nocēlis cepuri jūrniekam no galvas, Čundo uzlika roku otrajam palīgam uz pleca. Tas izgrūda:

      – Ja kāds grasās darīt ko stulbu, viņš ir jāaptur. – Tad otrais palīgs paspēra soli atpakaļ un iesvieda nazi ūdenī.

      Pacēluši šautenes, jūrnieki vērsa skatienus pret Džervisu. Tas tuvojās Čundo.

      – Tencinu par to, ka palīdzējāt atturēt savu cilvēku, – viņš teica un, sarokojies ar Čundo, iespieda tam saujā savu virsnieka vizītkarti. – Ja kādreiz gadīsies nonākt brīvajā pasaulē, – viņš piebilda un vēl beidzamo reizi rūpīgi pārlūkoja “Čunmu”.

      – Te nekā nav, – leitnants secināja. – Kungi, sākam organizētu atkāpšanos.

      Vīri kustējās kā dejā – šautene nolaista, atkāpšanās, pārvietošanās, šautene pacelta. Astoņi amerikāņi atstāja “Čunmas” klāju tā, ka jebkurā mirklī pret apkalpi bija pavērstas septiņas šautenes, tomēr pēc dažiem īsiem, klusiem mirkļiem klājs bija tukšs un viņu laiva devusies prom.

      Stūrmanis bez kavēšanās steidzās uz savu darba vietu un grieza “Čunmu” apkārt. Fregates pelēkais korpuss jau sāka izgaist miglā. Čundo aizvēra acis, pūlēdamies ieskatīties pretinieku kuģī, iztēloties sakaru paneli un aparatūru – kā tā spēj uztvert visu, kā ar to var saklausīt visu, kas pasaulē sacīts. Viņš paskatījās uz kartīti, ko turēja rokā. Izrādījās, ka tā ir nevis fregate, bet gan pārtvērējs, ASV kuģis Fortitude. Pēkšņi viņš ievēroja, ka pāri viņa apaviem ložņā milzum daudz garneļu.

      Par spīti degvielas trūkumam kapteinis pavēlēja uzņemt kursu uz rietumiem, un apkalpe cerēja, ka viņš vēlas nokļūt drošajos Ziemeļkorejas ūdeņos, nevis kādā seklā līcī, kur nogremdēt apkaunoto “Čunmu”.

      Straujā gaitā kuģis šķēla viļņus. Zemei tuvojoties, bija dīvaini nedzirdēt karoga plīkstoņu mastā. Stūrmanis, stāvēdams pie stūres, bieži jo bieži uzlūkoja divus baltos taisnstūrus uz sienas, kur iepriekš karājās abu vadoņu portreti.

      Čundo, negulējis, izmocīts, dienas vidū slaucīja no klāja un notekām garneles, kuras bija izgāzis, un stūma pāri bortam ūdenī, atdodot tās pasaulei, kas bija tās radījusi. Taču šī uzkopšana bija neīsta, un līdzīga neīsta rosīšanās bija redzama pie garneļu tvertnes, kur atradās abi palīgi. Arī mašīnista darbošanās ap vinču izskatījās mākslota. Kapteinis meta lokus pa klāju un, spriežot pēc purpināšanas, skaitās aizvien vairāk. Lai arī neviens negribēja atrasties tuvumā, kad kuģa kapteinis atrodas šādā stāvoklī, neviens arī negribēja novērst no viņa skatienu.

      Kapteinis kārtējo reizi pagāja garām Čundo. Uz vecā vīra apsārtušās ādas melnie tetovējumi izskatījās kliedzoši.

      – Trīs mēneši, – viņš teica. – Trīs mēneši uz kuģa, un tu pat neproti izlikties par zvejnieku. Simtiem reižu tu esi redzējis, kā mēs iztukšojam tīklu uz klāja. Vai tad tu neēd no tiem pašiem šķīvjiem kā mēs un nekakā tajā pašā spainī?

      Padotie vēroja kapteini aizsoļojam līdz priekšgalam. Kad viņš atgriezās, palīgi meta izlikšanos pie malas. Arī stūrmanis iznāca no stūres mājas.

      – Tu sēdi tilpnē ar savām austiņām, grozi pogas un cauru nakti klabini uz rakstāmmašīnas. Kad tu uzkāpi uz borta, man teica, ka esi trenējies tekvondo un protot nogalināt cilvēku. Biju cerējis, ka izšķirošajā brīdī tu parādīsi savu spēku. Bet kas tu par izlūkdienesta virsnieku, ja pat nespēj izlikties par muļķa zemnieku, tādu kā mēs?

      – Es neesmu no izlūkdienesta, – Čundo taisnojās. – Mani tikai nosūtīja mācīties valodu skolā.

      Bet kapteinis viņā neklausījās. – Otrais palīgs izdarīja aplamību, taču viņš vismaz rīkojās. Viņš mūs aizstāvēja, nevis iegrūda briesmās. Bet tu? Tu stāvēji kā sālsstabs. Un tas mums var nozīmēt beigas.

      Pirmais palīgs dzīrās kaut ko sacīt, taču kapteinis pazibināja uz viņu niknu skatienu.

      – Tu varēji izlikties par žurnālistu, kas sadomājis rakstīt par nabaga zvejniekiem. Tu varēji stāstīt, ka esi no Kima Irsena universitātes un pēti garneles. Tas virsnieks tev netaisījās par draugu. Viņam par tev vispār nospļauties. – Kapteinis norādīja uz krasta pusi. – Un tie tur ir vēl ļaunāki, – viņš izmeta. – Viņiem cilvēki nenozīmē neko, pilnīgi neko. – Čundo nesatricināmi vērās kapteinim acīs, un kapteinis turpināja: – Vai tu apjēdz? – Čundo pamāja. – Tad atkārto.

      – Cilvēki viņiem neko nenozīmē, – Čundo sacīja.

      – Tieši СКАЧАТЬ