Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ palaistuves šķelmīgo acu skatienu un kuplās krūtis. Kā es justos, ja pieķertu savu Henriju ar citu sievieti? Vai nepacietības pārņemtais Henrijs šonakt meklēs kādu istabeni un remdēs alkas viņas skavās, ja viņam liegta sievas gulta?

      – Keta? – Džeinas balss atsauca mani īstenībā, lielajā zālē, kur drūzmējās cilvēki, mirdzēja dārgakmeņi, rotājās cukura saldumi un mandeļu kūciņu torņi. – Vai iespējams, ka mēs nupat iebāzām roku saindētā cimdā un nekad nevarēsim to novilkt?

      – Es kaut reizi gribētu māsu, kas jūt man līdzi un nesavērpj visu tā, ka kļūst vēl sliktāk! Labi, ka rīt došos uz Pembruka namu kopā ar Henriju. Vairs nevajadzēs klausīties par saindētiem cimdiem, ja es tikai vēlos būt laimīga!

      Džeina pieskārās manai rokai. – Lūdzu, piedod!

      – Nevajag. – Es nokratīju Džeinas plaukstu. – Un es būšu laimīgākā sieva pasaulē. Gan redzēsi, cik lieliska būs mana laulība! – Acīm kaistot, es sparīgi aizsoļoju atpakaļ pie sava vīra.

*

      Es nespēju zvilnēt milzīgajā gultā viena un soļiem mēroju guļamistabu, ko man bija piešķīris Nortamberlendas hercogs. Mani mocīja bezspēcības radītas dusmas un apjukums, sirds sāpīgi smeldza. Šķita, ka Džeinas noskaņojums izsaucis melnus mākoņus virs manas skaistās kāzu dienas, un nu beidzot sākusies vētra.

      Lai gan es biju kļuvusi par sievu un Henrijs bija mans vīrs Dieva priekšā, vecāki mūs aizsūtīja uz atsevišķām istabām kā bērnus. Turklāt mani pārņēma ilgas pēc māsām šajā svešajā namā. Man pietrūka Mērijas savādo pļāpu un Džeinas klusās klātbūtnes. Būtu citādi, ja es zaudētu visu pazīstamo, toties man blakus būtu Henrijs. Bet tagad, ieslodzīta šajā istabā viena pati tikai savu nemierpilno domu sabiedrībā, es jutos drausmīgi.

      Mērijas balss manā prātā saplūda ar Džeinas teikto: “Tev jāatzīst, ka tas ir dīvaini. Viņi pavēl jums gaidīt, kaut gan mūsu tēvs tā steidzās jūs salaulāt.”

      – Kavēšanos izdomājis Nortamberlends, – es drūmi noteicu. – Viņš izmanto savu varu tāpēc vien, ka tas ir iespējams. Vai arī nevēlas kaunēties viesu priekšā, ja mēs ar Henriju no rīta būsim laimīgi, kamēr viņa paša dēls un vedekla izskatīsies kā nākuši no karalauka, nevis kāzu gultas. – Es atcerējos, kādu redzēju Džeinu pēdējo reizi. Atbrīvojusies no greznā kāzu tērpa, viņa sēdēja uz soliņa pie kamīna un atkal lasīja kādu no savām mūžīgajām grāmatām. Visi muskuļi bija sasprindzināti, un bālās lūpas klusi veidoja vārdus grieķu, latīņu vai senebreju valodā. Es necentos saprast, kurā no šīm mēlēm viņa lasīja. Novilcinot kāzu nakti, Nortamberlends bija pasniedzis Džeinai brīnišķīgu dāvanu. Mani pārņēma vēlme uzmeklēt māsu un viņu kaitināt, lai mēs atkal sastrīdētos; tādējādi es atbrīvotos no spriedzes, kas mani mocīja.

      Es atcerējos neskaitāmās reizes, kad mēs slepus apmeklējām viena otras istabu, kad pārējie Bredgeitholā gulēja. Vai man tagad izdotos sameklēt Džeinas istabu, nejautājot ceļu kādam kalpotājam? Toties Mērija droši vien varētu pat uzzīmēt karti uz Džeinas apartamentiem. Es iztēlojos jaunākās māsas pašapmierinātību un apņēmos rīkoties.

      Nogludinājusi savu sudraba diegiem izšūto naktstērpu, es piegāju pie durvīm un klusi tās pagrūdu. Jau nākamajā brīdī durvis pret kaut ko atdūrās. Otrā pusē kāds klusi noņurdēja lāstu.

      Pārsteigumā es gandrīz iekliedzos, bet negaidītais viesis aizspieda man muti ar plaukstu. Mani pārņēma bailes, un es pretojos, līdz pazinu svešinieka tumšos, sabužinātos matus un šķelmīgi mirdzošās acis.

      – Klau, sieva! – Henrijs smaidīdams mani sveicināja. – Neesam precējušies pat vienu dienu, bet jūs jau cenšaties man uzsist zilu aci!

      – Henrij! – es izdvesu, tiklīdz viņš atrāva plaukstu no manām lūpām. – Kāpēc jūs esat šeit?

      – Atnācu iegūt savu jauno sievu. – Vedinādams mani atpakaļ istabā, viņš skūpstīja mani uz vaigiem un kakla.

      – Mans tēvs… viņš teica, ka nedrīkstam…

      – Tikai jūs varat liegt man savu gultu. – Henrijs atraisīja saites man pie kakla. – Vai vēlaties, lai aizeju, mīļā? – Viņš iegrūda roku aiz tērpa izgriezuma, skardams manu gludo, silto ādu.

      – Nē. Es vēlos, lai paliekat.

      – Tas nebūtu prātīgi. – Dobjā balss plūda no atvērtajām durvīm, un mēs ar Henriju spēji atrāvāmies viens no otra. – Mans pavēlnieks to aizliedza.

      – Kas, pie velna… – Henrijs iesaucās, redzot, ka no tumsas iznāk viens no Nortamberlendas hercoga kalpotājiem. Melnā livreja saplūda ar apkārtni. Viņš uzmanīgi vēroja mūs, sakrustojis rokas uz krūtīm. Henrijs sakustējās, gribēdams mani aizsegt, bet nokavēja. Es manīju, ka hercoga kalpotājs vēro manu saburzīto naktstērpu, un cieši satvēru tā malu pie kakla.

      – Nekavējoties pamet šo istabu! – Henrijs pavēlēja, bet es dzirdēju viņa balsi aizlūstam. – Mēs esam laulāti Dieva priekšā. Nav nekāda iemesla negulēt kopā.

      – Viņa Gaišībai būs kaut kas sakāms. Nāciet man līdzi. Viņš pirms dažām minūtēm atgriezās no kāda pienākuma veikšanas.

      – Pienākuma? Nakts vidū? – es nesavaldījusies painteresējos.

      Kalpotājs izrieza krūtis. – Viņa Gaišība ir ļoti ietekmīgs cilvēks. Karaļvalsts pārvalde neapstājas tikai tāpēc, ka apprecējusies kāda glīta meitiņa.

      Viņš pamāja, un mēs sekojām viņam pa skaisti iekārtotajām istabām līdz visgreznākajam kambarim. Man kaklā spriedās baiļu kamols, pazīstams pēc visām reizēm, kad mūs ar Džeinu veda pie mātes pēc kāda pārkāpuma. Bet Nortamberlendas hercogs bija daudz biedējošāks par bargo māti. Pat Henrijam svīda plaukstas.

      Kalpotājs pieklauvēja pie durvīm, un hercogs apslāpētā balsī pavēlēja ienākt. Es apstājos, cīnīdamās ar bērnišķīgu vēlmi aizbēgt. Tomēr Henrijs cieši turēja manu plaukstu un, kaut gan bija nobālējis, spītīgi atmeta galvu.

      – Hercoga kungs, – kalpotājs ierunājās, kad iegājām istabā. – Jūsu aizdomas apstiprinājās. Es pieķēru lordu Hērbertu, kad viņš ielavījās lēdijas Ketrīnas istabā.

      Mani pārņēma dusmas un mulsums, bet hercogs tikmēr nosvieda tumšu apmetni, kas šķita dīvaini vienkāršs apģērbs tik ietekmīgam vīram.

      – Pateicos par tavu modrību, – viņš sacīja kalpotājam. – Paredzēt pretinieka nākamo gājienu – tā ir noderīga māka. Šim pārim piemīt pārgalvība. Acīmredzot es rīkojos prātīgi, viņiem neuzticoties. – Hercogs drūmi uzlūkoja mūs, un es jutu vēderu sažņaudzamies.

      Henrijs nokremšļojās. – Jūsu Gaišība, lēdija ir mana sieva. – Pēc balss viņš izklausījās daudz jaunāks nekā parasti. – Mums ir tiesības…

      – Lord Hērbert, lūdzu, aiztaupiet man savus muļķīgos attaisnojumus. Jūs droši vien uzskatāt sevi par lepnāko gaili kūtī, bet jūsu pavada ir manās rokās, un es kuru katru brīdi varu apgriezt jums sprandu. Ja vēlreiz man nepakļausieties, СКАЧАТЬ