Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ skaistuli. Gilfords žēlojās, ka Džeina ir nogurdinoša svētule, bet viņiem ar Henriju vismaz nevajagot ievilkt gultā karalisko krupi. – Mērijas acīs pazibēja sāpes, un es piepeši skaudri izjutu atšķirību starp mums abām. Viņas sejas kauli bija lieli un greizi, bet manējie smalki un glīti. – Vai Gilfords runāja par mani, Keta?

      Mani pārņēma nepatika pret Džeinas līgavaini. – Iespējams, bet tā nevajadzēja! Dadliju asinis nekad nebūs tik dižciltīgas kā tavējās.

      “Kāda būtu sajūta, ja cilvēki nodrebinātos, kad es tuvojos? Apmainītos dzēlīgiem jokiem par mani? Nicinātu mani par kaut ko tādu, kas nav mana vaina?” Ne jau savas gribas dēļ Mērija bija tik atšķirīga.

      – Mērij, arī es tev esmu kaut ko sagatavojusi. Atvadu dāvanu.

      Bērns atplauka. – Vai tiešām?

      – Protams, – es atbildēju. Tikai pagaidām nebiju pārliecināta, kāda šī dāvana būs.

*

      Pat tad, ja sasniegšu simt gadu vecumu, es neaizmirsīšu šo dienu. Mani pārņēma patīkamas trīsas. Ketrīnas Grejas vairs nebija; es kļuvu par lēdiju Ketrīnu Hērbertu, sievu jauneklim, kurš sēdēja man blakus uz paaugstinājuma. Viņš ar augšstilbu saburzīja manu kāzu tērpu, piekļaudamies iespējami ciešāk. Mana jaunā vīra plakstiņi slīga lejup, bet viņš nebija piedzēries kā Gilfords Dadlijs, kurš sēdēja blakus Džeinai un kura platie pleci šķita sagumuši pēc neskaitāmajiem tostiem, ko viņš uzsaucis kopā ar saviem nepieklājīgajiem draugiem. Henrija acis kaismīgi mirdzēja, un mēs abi zagšus apmainījāmies skūpstiem, kamēr pārējie aplaudēja. Mērija lūkojās no savas paslēptuves aiz pīlāra, izmēģinot skūpstīdama savas plaukstas virspusi.

      – Laiks sūtīt lordu un lēdiju Hērbertus uz kāzu gultu, Safolk! – kāds no mana tēva draugiem medniekiem uzsauca. – Jaunais vīrs ir tik nepacietīgs, ka nav baudījis nevienu kumosu no šī gardā mielasta, ko jūs mums sarūpējāt!

      – Maniem znotiem diemžēl nāksies apbruņoties ar pacietību, – tēvs atbildēja. – Mēs ar Viņa Gaišību Nortamberlendas hercogu nolēmām, ka jauniešiem vispirms labāk jāiepazīstas un tikai tad viņi drīkstēs gulēt kopā.

      – Kā, lūdzu? – Es sastingu, pacēlusi pie mutes mandeļu kūciņu, un medus pilēja man uz pirkstiem.

      Henrijs satvēra manu plaukstas locītavu un nolaizīja lipīgās, zeltainās lāses. – Neraizējieties, sieva. Jūsu tēvs joko. Visi ķircina jaunlaulātos. Hercog, nejokojiet tā! Mēs ar Gilfordu aizrautīgi gaidījām kāzu nakti. Pacietība nedāvās jums mazdēlus. Vai tiešām esat tik nežēlīgs, ka ļaujat mums tikai nogaršot saldumus un tūdaļ atraujat šķīvi?

      Bet Gilfords Dadlijs izskatījās tikpat garlaikots kā vienmēr, un Džeina… Es palūkojos uz māsu. Viņas sejā staroja tāds atvieglojums, it kā viņa būtu apžēlota pie karātavām.

      – Gilford, pasakiet mūsu jaunajam sievastēvam, kā mēs alkstam pildīt savu pienākumu! – Henrijs zem galda iespēra draugam.

      Dadlijs izsūca smadzenes no pāva kaula, ko tanī brīdī ēda, un nometa to uz grīdas. – Es esmu gatavs pakļauties sava sievastēva viedajam lēmumam.

      Nortamberlendas hercogiene strauji pavēcināja savu gredzeniem rotāto plaukstu. – Gilfords ir visskaistākais, vispaklausīgākais jauneklis pasaulē! Mans pastarītis, mūža nogales bērns. Jums ir paveicies, lēdija Džeina. Gilfords ir pietiekami gudrs, lai uzklausītu vecāku cilvēku norādījumus visos jautājumos.

      Henrijs pieliecās un iečukstēja man ausī: – Varbūt lēdija Dadlija novēros savu lolojumu guļamistabā un paslavēs viņu par uzcītību gultā.

      Es apslāpēju smieklus, un Henrijs mīļi pieskārās manai mugurai. – Toties mums, mīļā, šādus uzmundrinājumus nevajadzēs. Mēs paši atradīsim ceļu, vai ne?

      Man kvēloja vaigi, tomēr es smaidīju. – Tagad jūs esat mans kungs un pavēlnieks.

      Tomēr mans tēvs piecēlās un, piesoļojis pie mums ar Henriju, apskāva mūs abus. – Vai dzirdējāt, ko teica šī mazā skaistule? Ketrīna līdzinās man vairāk nekā abas pārējās meitas. Viņa ir karstasinīga un gatava laulības priekiem. Lordam Hērbertam paveicies, iegūstot tik kaislīgu sievu. – Viņš pievērsās Henrijam. – Viņu ir vērts gaidīt, jaunekli. Jums aizliegts tikai pēdējais solis. Līdz tam varat izklaidēties citos veidos.

      Henrijs vairs nesmaidīja un šķita apjucis. – Vai jūs runājat nopietni, Jūsu Gaišība?

      – Nortamberlendas hercogs uzskata, ka tā vajag. Neesiet tik drūmi, bērni. Jūs neesat pirmie, kam jānogaida, pirms piepildīt savu laulību.

      – Nav nekāda iemesla vilcināties, – Henrijs iebilda. – Mēs neesam bērni, neslimojam un nejūtamies pārāk vārgi.

      – Un neesat arī pacietīgi, – tēvs noteica. – Šī būs laba mācība, jaunekli. Uzsauksim vēl vienu tostu par godu lieliskajiem mazdēliem, ko man dāvāsiet, kad būs pienācis īstais laiks!

      Es satriekta vēroju, kā mans tēvs līgodamies atgriežas savā vietā un apsēžas blakus mātei. Viņš noskūpstīja savu sievu, un šajā žestā jautās pierastā kvēle, kaislība, kas viņu attiecībās nekad neizzuda.

      Samirkšķinājusi acis, lai slēptu asaras, es palūkojos uz laulības gredzenu, ko Henrijs pirms vairākām stundām bija uzvilcis man pirkstā. “Kāpēc mūsu tēvs uzstāj uz šādu kavēšanos? Jā, Džeina ir vainīga, ka es jūtos tik nelāgi.” Manu prātu jauca viņas iepriekš paustās aizdomas. Vēlme sastrīdēties ar māsu kļuva tik spēcīga, ka es ievedu Džeinu nišā zem ziedu vaļņa, kur neviens mūs nedzirdēja.

      – Nav taisnīgi! – es paziņoju. – Kāpēc tēvs mums liedz kāzu nakti?

      – Nezinu, bet tas mani mulsina vēl vairāk. – Džeinas riekstbrūnajās acīs jautās nemiers. – Trīs kāzas vienā dienā, saistot ietekmīgākās augstmaņu dzimtas. Izskatās, ka viņi noslēdz kaut kādu vienošanos.

      Manas dusmas pieņēmās spēkā, jo šīs dienas notikumi patiesi bija tik dīvaini, kā apgalvoja mana māsa. – Tikai tu vari izdomāt sazvērestības mūsu kāzu dienā! Gluži kā ļaunā likteņa feja, kas visu sabojā.

      Džeina nedaudz atmaiga un saspieda manu plaukstu. – Man ļoti žēl, ka esi vīlusies, Keta. Ja tādēļ jutīsies labāk, varu pateikt, ka tev, manuprāt, beigu beigās viss izvērtīsies labi.

      – Es pateicos Dievam, ka citi apsveikumi šodien bija daudz pacilājošāki.

      – Kaut gan mani māc bažas par mūsu tēva nodomiem, es nespēju atvairīt pārliecību, ka šajā jautājumā viņam ir taisnība. Labāk ir atlikt kopīgo nakti, ļaut mums pakāpeniski pierast vienam pie otra.

      – Tu runā tik drūmi, it kā laulības gulta būtu negaršīgas zāles, līdzīgas tām, ko mums deva Elenas kundze.

      – Kad es dzīvoju pie Katrīnas Parras, viņa teica, ka laulība ir kā cimds, ko iegādājas nepielaikojot. Iekams neesi līdz galam uzvilkusi, nevari zināt, vai tev tas derēs. Pēc viņas nāves mani mocīja murgi. Vai esi dzirdējusi stāstu par Francijas karalieni Katrīnu de Mediči?

СКАЧАТЬ