Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ piepeši pārņēma žēlums pret Džeinu. – Es baidos, ka tu nekad neredzēsi brīnumu – pat tad, ja tas būs tev deguna galā.

      Šķiet, šī saruna norisinājās pirms veselas mūžības. Vakarā, kad tēvs mani iepazīstināja ar Henriju, es apskāvu Džeinu un pateicu, ka viņa var atmest savas bažas. Es negrasījos kā Trojas Helena izraisīt jukas mīlestības dēļ un nevēlējos skriet nekur citur kā vien Henrija Hērberta skavās.

      Patiesībā šī pirmskāzu diena liktos nevainojama, ja vien man nebūtu jāskatās uz drūmo māsu, kas posās svētku drānās otrā istabas pusē. Džeinas skumjas bija kā ledus kārta, kas stindzināja manu prieku. Tomēr man nebija laika izvilināt viņu no šīm bēdām un nodrošināt labāku rītdienu. Ja tā turpināsies, svinības būs sabojātas, vismaz man.

      – Džeina, vai tu kaut vienu dienu nevari uzvesties pielaidīgāk? Tu precēsies ar Anglijas ietekmīgākā augstmaņa dēlu!

      Džeina tikai pacēla rokas, lai Elenas kundze varētu sasiet viņas sudraboto piedurkņu galus. – Varbūt vajadzētu pajautāt, kāda sazvērestība ir padomā viņa tēvam. Interesanti, vai viņš to zina.

      – Nav nekādu sazvērestību! Tu raizējies pavisam veltīgi. Vai atceries, cik bieži satraukuma dēļ esi mocījusies ar sāpēm vēderā un galvā? Un visbiežāk šīs bažas bija veltīgas. – Manā balsī ieskanējās lūgums. – Tava laulība ir liels pagodinājums. Ieradušies šīs valsts varenākie cilvēki, un karalis ļāva mums izmantot savu garderobi, atsūtīja mums sermuļādas, samtu un dārglietas. Es pat nenojautu, ka Anglijā ir tik daudz dārglietu! Mēs savā mūžā nekad vairs nepiedzīvosim tādu dienu, kad būsim svarīgākās dāmas šajā zemē.

      – Mūsu radiniece Mērija ir svarīgāka, – mazā māsa iejaucās. – Viņa būs karaliene, ja karalis nesagādās dēlu. Turklāt tev patīk tavs vīrs, Keta. Džeinai savējais nepatīk.

      – Jo Džeina nedomā prātīgi! Viņai jājūtas pateicīgai, ka mūsu tēvs neizdeva viņu pie kāda savecējuša atraitņa ar izpuvušiem zobiem. Tādi bija pirmie trīs Ketrīnas Parras vīri.

      Džeinas acīs uzdzirkstīja sašutums. – Viņas Majestātes sirdi salauza ceturtais vīrs, tas izskatīgais. Karaliene nomira viņa dēļ.

      – Tēvs apgalvo, ka cilvēki nemirst mīlestības dēļ. – Mani iztrūcināja Džeinas dusmas.

      – Es to visu redzēju, Keta. – Džeinas sejā parādījās skumjas. – Ja Viņas Majestātes kvēlā mīlestība beidzās šādi, uz ko es varu cerēt laulībā ar Gilfordu Dadliju?

      Mani pārņēma arvien spēcīgākas bažas par Džeinas bēdām. Es būtu gatava uz visu, lai kaut reizi redzētu viņu laimīgu, bez skumju ēnas acīs. – Tev nebūs nekādu cerību, ja turpināsi šo laulību tāpat, kā to iesāki. Nevienam nepatīk saņemt atraidījumu no savas līgavas, arī no karaliskās dzimtas princeses. – Džeinas pleci saspringa, un mana līdzjūtība pagaisa. Tās vietā parādījās nepacietība. – Kāpēc tu vienmēr gribi visu sarežģīt?

      – Dzīve ir tāda, kāda tā ir.

      – Turpretī tēvs apgalvo, ka dzīvi veidojam mēs paši. Ja tu papūlētos un uzvestos pielaidīgāk, tev klātos daudz labāk.

      – Man nepiemīt tavas spējas smaidīt neatkarīgi no tā, kas notiek.

      – Tavās lūpās tas izklausās pēc apmāna.

      – Tā ir.

      Pakrūtē iedzēla aizvainojuma pilnas sāpes. Es pacēlu kucēnu, kurš bija iekodies mana tērpa apmalē. Piekļāvusi silto augumiņu sev klāt, es nožēloju, ka nevaru tikpat viegli nocelt māsas no briesmu pilnā ceļa. Bet māsas nav iespējams paslēpt slēgtā nožogojumā, lai neļautu iekļūt nepatikšanās, pat zinot, ka tas viņām nāktu par labu. Bija grūti vērot, kā viņas pieļauj kļūdas, par kurām noteikti vajadzēs samaksāt.

      – Es nevēlos strīdēties, Džeina, – es noteicu un noliku sunīti zemē. – Šī ir pēdējā diena, ko pavadīsim kopā, un pēc tam droši vien ļoti ilgi netiksimies. Rīt mēs vairs nebūsim tikai māsas. Mēs būsim sievas, kas dzīvo tālu viena no otras. Nemaz nezinu, kad atkal redzēsimies.

      Mērijas sejā pavīdēja skumjas, un es pamanīju, ka viņa iespiedusi elkoņa izliekumā lelli. Aiz durvīm atskanēja soļi un balsis.

      – Džeina, tu neizbēgsi no šīs laulības. Lūdzu, atliec savas skumjas manis dēļ, izbaudi šo dienu! Es nevēlos saglabāt tevi atmiņā nelaimīgu.

      – Es esmu nelaimīga.

      Man izdevās satvert Džeinu aiz rokas, kad istabā strauji ienāca divas sievietes – mūsu māte, Safolkas hercogiene, izrotājusi savus rudos Tjūdores matus ar karaliskajiem smaragdiem, un Nortamberlendas hercogiene Džeina Dadlija. Tomēr mans mēģinājums māsu brīdināt bija veltīgs. Viņas sejā, kā vienmēr, jautās izmisums.

      Džeina Dadlija palūkojās uz topošo vedeklu no augšas uz leju, it kā būtu saskatījusi zeltu zem mēslu kaudzes un paustu savu nepatiku par nepieciešamību izrakt vērtīgo. – Kāds jums ir iemesls būt nelaimīgai? – Viņa ar riebuma pilnu skatienu nopētīja Džeinas pietūkušās acis un slimīgi bālo seju. – Vīrs mani jau brīdināja, ka esat drūma un ietiepīga meitene.

      – Visi Tjūdori ir stūrgalvīgi, – mana māte noteica. – Vainojamas mūsu karaliskās asinis, un tieši to dēļ jūs galu galā vēlaties izprecināt manu meitu savam dēlam. Pēc laulībām viņa būs pārāk aizņemta ar savu pienākumu pildīšanu, lai ļautos muļķībām. – Māte tik spēcīgi ieknieba meitai, ka man līdzjūtības dēļ iesāpējās roka. – Līdz tam lēdija Džeina nesarūgtinās Nortamberlendas hercogieni un neapkaunos ne mani, ne savu tēvu, ļaujot vaļu šīm nepieklājīgajām izjūtām.

      Istabā ietraucās Besa Hārdvika, sārtajam satīna tērpam noplīvojot. Skaistā galma dāma bija pietvīkusi. – Viņa Gaišība Nortamberlendas hercogs vēlas, lai pasteidzaties. Viņš lika atgādināt, ka šodien jāsvin trīs kāzas.

      Es izbrīnīta atminējos trešo ceremoniju. Vienai no Nortamberlenda meitām vajadzēja apprecēties ar lorda Hantingdona dēlu. Mērija dzirdēja Elenas kundzi un Hetiju Epljardu sačukstamies par to, cik reti sagadās tā, ka vienā dienā tiek nostiprinātas trīs savienības starp Anglijas ietekmīgākajām ģimenēm. Viss tiešām notika ārkārtīgi strauji, tomēr nevienam neradās aizdomas par nepiedienīgu steigu. Lepnie Safolki un mūsu radinieks karalis Edvards parūpējās, lai mūsu kāzas būtu karaliski krāšņas un svinīgas.

      Iekodusies apakšlūpā, es centos atvairīt nemieru, kas iedzēla sirdī. Man negribējās aplipināties ar Džeinas raizēm vai izraisīt mātes dusmas. Toties Mēriju tas šķita nesatraucam. Mana mazā māsa aizlavījās garām hercogienei un slepus pasniedza Džeinai nelielu, zelta rakstiem izrotātu grāmatu.

      – Mērij! – māte uzsauca. – Nekāp uz māsas tērpa apmales! Un… kas tev rokā?

      – Džeinas lūgšanu grāmata, – Mērija atbildēja. – Viņa negrib kaut kur iet bez tās.

      Māsa teica patiesību. Mūsu vecāki godāja evaņģēliskos norādījumus, it īpaši to, kas lika izdalīt baznīcas īpašumus uzticamajiem galminiekiem, bet Džeina bija СКАЧАТЬ