Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ nav tik viltīga, lai mūs atmaskotu. Mana māsīca akli uzticas citiem kā bērns, kaut gan nesaprotu, kāpēc tā notiek. Dzīve viņai sagādājusi neskaitāmus triecienus.

      Mātes nicinājums, vērsts pret manu mīlēto radinieci, iedzēla man sirdī.

      – Ko darīsim? – Tēvs uzlūkoja viņu kā suns, kurš gaida saimnieka norādījumus.

      Māte pasmaidīja. – Nodarbināsim viņu ar kaut ko un iegūsim laiku pārdomām.

      – Jums vajadzētu izturēties pret viņu labi, – es ieminējos. Vecāki satrūkās, it kā būtu mani aizmirsuši. – Kad karalis Edvards nomirs, viņa kļūs par karalieni. – Visiem bija zināms, ka mūsu radiniece Mērija ir troņmantniece līdz brīdim, kad brālēns Edvards apprecēsies un radīs bērnus. Ja viņš kuru katru dienu nomirs, tam nepietiks laika.

      – Troņa mantošana ir Dieva rokās. – Mātes balss likās salta kā ledus.

      – Vai arī Viņa Gaišības Nortamberlenda ziņā, – tēvs noņurdēja.

      Es paberzēju savu kupri; nojausma, ka mātes dusmas tūlīt sāks zibeņot, pieņēmās spēkā. Manu vecāku smaidi slēpa kaut ko baisu, un es nezināju, kas tas varētu būt. Mani piepeši pārmāca vēlme, kaut lēdija Mērija patlaban pamestu šo māju, nevis gaidītu hercogu lielajā zālē.

      – Meita, atgriezies bērnistabā! – tēvs pavēlēja. – Mums pietiek darba un nav laika pieskatīt bērnu.

      Māte palūkojās uz mani. Sakniebtajās lūpās jautās kaut kas draudīgs. – Mērija mums pievienosies, kad pieņemsim viņas radinieci.

      Es izbrīnīta samirkšķināju acis. – Vai tiešām? – Frānsisa, – tēvs ierunājās. – Es nedomāju…

      – Nemaz necentieties. Tas jādara. Māsīca Mērija vienmēr jutusi patiku pret mūsu meitu. Vai ne?

      Es jutos kā uzkāpusi uz satrunējušiem dēļiem, kas kuru katru mirkli sadrups. – Viņa ir ļoti labestīga.

      – Jā, un tu jūties ārkārtīgi noskumusi bez savām māsām, vai ne? Māsīca Mērija noteikti veltīs pūles tam, lai mazinātu tavu vientulību. Viņa jaunībā ilgi cieta no tās. Vai nesaskatāt risinājumu mūsu sarežģījumiem, Henrij? Ja tuvumā būs meitene, lēdija Mērija nevarēs pievērsties bīstamākiem jautājumiem.

      Tēvs noskūpstīja manu māti uz vaiga. – Jūs esat apbrīnojama, Frānsisa. Viltīga kā pats Makjavelli! Es kļuvu laimīgs dienā, kad ar jums apprecējos.

      Māte sakārtoja manu galvassegu, ar nagiem novelkot man gar deniņiem. Skrāpējumu vietas sāpēja. – Mērij, tu izskaties drausmīgi, bet es zinu, ka nespēj to mainīt, – viņa noteica, pūlēdamās nogludināt manas drānas. – Ja uzvedīsies labi, dabūsi kārumu. – Pārbaudījusi savas drēbes un uzlikusi tēvam galvā cepuri, viņa piegāja pie durvīm un pasauca sulaini. – Pēc piecpadsmit minūtēm šim kambarim jābūt tik tīram, it kā te nekas nebūtu noticis. Viss jānoliek īstajā vietā. Vai dzirdi?

      Sulainis paklanījās.

      – Mēs izturēsim, – tēvs solīja. Māte sniedza tēvam roku, un viņš to satvēra. – Pēc sešiem mēnešiem mēs smiesimies par savu šodienas satraukumu. Šī taču būs princeses pēdējā viesošanās.

      “Pēdējā? Ko tas nozīmē? Vai viņa vairs nebrauks uz Bredgeitu, kad būs kļuvusi par karalieni? Tas patiesi būtu skumji,” es prātoju.

      Mēs devāmies uz lielo zāli, lai sveiktu viešņu un viņas svītu, un manu vecāku smaidi kļuva tikpat glumi un salkani kā saulē pakusis sviests. Mātes māsīca Mērija stāvēja ēnā. Kastaņbrūnos matus sedza sudrabota, ametistiem rotāta galvassega, un mugurā bija samta tērps iecienītajā purpura krāsā. Zelta ķēdē viņai ap kaklu bija iekārts briljants manas dūres lielumā. Pirkstos mirdzēja spoži gredzeni, un rokas izskatījās pārāk smagas, lai tās varētu pacelt. Biju dzirdējusi māti apgalvojam Ketai, ka reiz princese bijusi skaista. To likās grūti iztēloties, jo tagad lēdijas Mērijas sejā bija ievilkušās skumju rievas. Keta apgalvoja, ka tās radušās pēc tam, kad princese atšķirta no mātes četrus ilgus gadus un pat nav drīkstējusi viņu apciemot, kad karaliene Katrīna gulēja uz nāves gultas. Protams, šajās ciešanās nebija vainojams karalis Henrijs. Visu paveica tā ragana Anna Boleina, karaliskā palaistuve, kas mēģināja aizsargāt savu nelikumīgi dzimušo meitu Elizabeti. Vismaz tā man apliecināja Keta.

      Lēdijas Mērijas klātbūtnē mans tēvs centās uzvesties tikpat jautri kā vienmēr, un tikai piesārtušie vaigi liecināja par viņa savādo noskaņojumu. Bet man pār muguru skrēja šermuļi, kad vēroju savu māti. Viņa steidzās satvert māsīcas Mērijas plaukstas tik sirsnīgi, it kā būtu līksmes pārņemta.

      – Beidzot jūs esat Bredgeitā, māsīc! – viņa iesaucās. – Kā jūs zinājāt, ka es ilgojos jūs satikt?

      – Arī es ilgojos redzēties ar jums. – Princeses balss tik tikko jaušami nodrebēja. Viņa šķita nedroša un vēl skumjāka nekā pēdējā reizē, kad es viņu redzēju. Princesei bija gaiši riekstbrūnas acis, pārāk lielas un tuvredzīgas, un viņas skatiens bija tik ciešs, ka cilvēki parasti satrūkušies atkāpās. – Ceru, ka neesmu jūs apgrūtinājusi, ierodoties negaidīti. – Viņa vārgi pasmaidīja. – Es sapratu, ka vairs nespēju vilcināties.

      – Mēs vienmēr priecājamies, māsīc. Lūk, arī mūsu Mērija ir sajūsmināta! – Māte mani satvēra un parāva uz priekšu.

      Princese uzlūkoja mani un atmaiga. Viņas rožu pumpuram līdzīgās lūpas savilkās izteiksmē, ko es nekad nebiju redzējusi savas mātes sejā, kaut gan abām bija karaļa Henrija mute. Princese notupās, sandalkoka smaržas apdvestajiem svārkiem nočaukstot, un noglāstīja švīku, ko manā ādā ievilkusi māte. Lēdijas Mērijas pirksti bija karsti, bet maigi. – Sveicināta, mana mazā draudzene. Redzu, ka esi ieguvusi jaunu lelli.

      Es ciešāk satvēru Dženetu, jo biju pārliecināta, ka māte tūlīt man lelli atņems, varbūt pat iemetīs ugunī, kā solīja izdarīt pēdējoreiz, kad es parādījos citiem ar rotaļlietu rokās.

      – Meita, nepiemirsti labas uzvedības noteikumus, – māte aizrādīja. – Paklanies lēdijai Mērijai un parādi savu lelli!

      – Mani ceļgali šķita ierūsējuši, un es nespēju tos saliekt. Vai tā bija kāda viltība? Es paslēpu Dženetu aiz muguras.

      – Mērij, – tēvs asi ierunājās, – klausi savai mātei!

      Princese steigšus iejaucās. – Nerājiet bērnu, Jūsu Gaišība. Mēs aplūkosim tavu lelli vēlāk, Mērij. Vai ne?

      Māte sāpīgi iebikstīja man mugurā, es pamāju un neveikli nolaidos reveransā. Es zināju, ka turpmāk Hetija pēc mātes pavēles liks man to izmēģināt, līdz locītavas pietūks. – Sēdieties pie galda pēc ilgā ceļojuma, māsīc, – mana māte aicināja.

      – Jā, lūdzu, – tēvs piebalsoja, bet viņa balss skanēja savādi. – Tiklīdz būsiet paēdusi, mēs izklaidēsimies briežu parkā. Būs patīkami pavadīt laiku ar vēl vienu dāmu, kurai medības patīk tāpat kā manai sievai! Pirms trim nedēļām, kamēr mēs bijām Londonā, viens СКАЧАТЬ