Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ jautāja, izraujot mani no pārdomām. – Tu aizsūtīji prom visus pārējos.

      Es tik tikko jaušami pasmaidīju. – Man šķita, ka vēlos pabūt viena, bet priecājos par tavu klātbūtni. Lūdzu, paliec.

      – Kad tu aizbrauksi, neviens mani nelūgs palikt. Šī būs mana pēdējā iespēja.

      – Pēdējā iespēja kam, Mērij?

      – Nebūt vienai.

      Protams, es zināju, ko par šo ilgpilno paziņojumu teiktu Keta. “Safolku namā cilvēki čum un mudž. Turklāt tu drīz pametīsi Londonu un atgriezīsies Bredgeitholā. Tur tu sastapsi daudzus.” Bet neviens nepriecāsies, redzot šo savādo bērnu, kas saskata citu slēptos grēkus.

      Šī doma palīdzēja man pieņemt lēmumu. – Mērij, es tev kaut ko sagatavoju. Grasījos to pasniegt rīt.

      – Man nav nekādas dāvanas tev.

      – Nekas. Man pietiek ar apziņu, ka tu labprāt palīdzētu man izvairīties no šīs laulības, ja spētu. – Es ar kurpes purngalu pabikstīju niedres, kas bija izkaisītas pa grīdu. – Kad ienāci, es paslēpu tavu dāvanu zem soliņa. Bet tagad nekur to neredzu.

      – Lūk! – Mērija nokrita ceļos un paķēra lupatu lelli. – Kāda galvassega! Tu pašuvi viņai tērpu no tā zaļā auduma, kas iepatikās Ketai.

      Viņa atglauda vizošo audumu no lelles sejas. Rūsganie dzīparu mati bija samudžinājušies pēc kritiena. Es pamanīju, ka esmu piešuvusi lelles acis šķībi.

      – Viņai ir tādas pašas acis kā man, – Mērija klusi ierunājās. Es nesapratu, vai šī atklāsme meiteni iepriecina vai apbēdina.

      – Ja vēlies, varu pārgriezt diegus un piešūt krellītes taisnāk, – es ierosināju. – Tam nepieciešams tikai mirklis. Ak! Un es aizmirsu iešūt viņai muti.

      – Man lelle patīk šāda, – Mērija atbildēja. Es viņu iecēlu lielajā gultā, kur biju pavadījusi daudzas nomoda naktis. – Nosaukšu viņu par Dženetu. Mana lēdija būs līdzīga tev, Džeina.

      Es tik tikko jaušami pasmaidīju. – Man ir mute, Mērij. Ja vien tā nav pazudusi.

      – Tev trūkst vārdu. To skarbo vārdu, kas sagādā sāpes. Tu nekad tos nesaki skaļi, tāpēc visas skumjas krājas tev acīs.

      – Mūsu māte teiktu, ka es pārāk bieži runāju kaut ko nepatīkamu.

      – Tu runā par Martinu Luteru, par pāvestu un to, vai Aristotelis bija gudrāks par Sokratu. Nekas no tā nevar ievainot sirdi. Bet mūsu mātei ir daudz asu šķautņu. Kad viņa tevi tīšām ievaino, tu neko nesaki.

      – Mans pienākums ir viņai pakļauties. Tā vēstī Dieva baušļi.

      – Es neciešu pienākumus. – Mērija piespieda lelli pie krūtīm. – Es labprātāk aizbēgtu.

      “Vai Mērija jebkad sapratīs, cik kvēli es vēlējos to pašu?” Tomēr rītausma pamazām ārdīja nakts melno audumu, un līdz ar to nostiprinājās mana apņēmība. Drīz tālumā atskanēja tik tikko dzirdama grabināšanās, kas vēstīja, ka pamodušies kalpotāji. Pēc brīža viņi klauvēs pie manas guļamistabas durvīm, un tad es došos ceļā uz Daremas namu Londonā. Tur es kļūšu par upuri uz godkāres altāra, kas iededzis baismīgo spīdumu manu vecāku acīs. Un pēc tam? Es lūkojos uz lelli, ko Mērija turēja elkoņa izliekumā. Pēc tam man nāksies rast spēku, lai pildītu savu pienākumu. Klusēt kāzu laikā un vēlāk… kaut gan iekšēji es kliegšu.

      Trešā nodaļa

Ketrīna12 gadi Daremas nams, Londona, 1553. gada 25. maijs

      Daremas nams mirdzēja kā Lanselota pils torņi. Gobelēni bija tik jauni, ka to krāsas vēl bija košas kā dārgakmeņi, un viss zeltījums bija nopulēts un spožs kā saules apspīdēts ezers. Un tas viss – sākot no ziedu kalniem, kas rotāja lielo zāli, un gardajiem ēdieniem virtuvē, beidzot ar paredzētajiem turnīriem nupat pabeigtajā cīņu laukumā – bija rīkots par godu man. Lēdijai Ketrīnai Grejai, Safolkas hercoga iemīļotajai meitai, kas tūlīt apprecēsies ar Anglijas pievilcīgāko bruņinieku Henriju, lordu Hērbertu, Pembrukas grāfa dēlu.

      Protams, es viņu pazinu tikai dažas nedēļas, un viņš bija tikpat jauns kā es. Bet Henrijam piemita spars, un es gaidīju laulības priekiem pilnu kāzu nakti, par kādu spurgdamas sarunājās kalpones.

      Kā Henrijs vilcinājās, skūpstot manu roku! – Es vienmēr jutīšos pateicību parādā savam tēvam, kurš man sameklējis šādu līgavu, – viņš teica. – Nekad es neesmu redzējis tik daiļu jaunavu. Vai jums ir tikpat daudz cerību saistībā ar mūsu pirmo nakti kā man?

      To dzirdot, es rīkojos kā pieklājīga meitene un nolaidu skatienu, bet tas netīšām pievērsās Henrija bikšupriekšas izspīlētajam samtam.

      Man patika domāt par brīdi, kad kļūšu pieaugusi sieviete. Protams, es ilgošos pēc māsām un tēva, kurš mēdza iekniebt man zodā un dēvēja mani par skaistāko meiču visā Anglijā. Tomēr mani gaidīja interesanta nākotne. Vairs nevajadzēs paciest garlaicīgās stundas mācību istabā, kur Džeina mani vienmēr pārspēs. Mani nenomāks Mērijas centieni visu padarīt nepatīkamu. Māte nevarēs mani aizvainot, kaut gan Mērija apgalvoja, ka “hercogiene” savas dusmas pār mani izgāž retāk nekā pār citiem.

      Diemžēl kāzas bija divkāršas, jo precējās arī Gilfords un Džeina, bet pēc svinībām es būšu pilnvērtīga sieva sava vīra namā. Es drīkstēšu izvēlēties tērpu pat tad, ja tas būs zeltains kā pāvesta ģērbs, un manas drānas būs greznākas nekā tās, ko Džeina uzskatīja par piemērotām protestantu ticības sievietei. Turklāt es uzzināšu visus vīrieša auguma noslēpumus, ko jaunava nemaz nespēj iedomāties. Es iztēlojos savu uzvaras pilno prieku pēc jaunavības zaudēšanas, kad lepni stāstīšu savām pavadonēm, ka viņas neko nezina par to, ko esmu piedzīvojusi. Es nekad nebūtu atzinusi, ka nedaudz baidījos, jo nesapratu, kas gaidāms un kas jādara, lai izpatiktu vīram, tomēr es cerēju, ka viņam iepatikšos. Tēvs smietos par manām šaubām.

      – Mana skaistā Keta! – viņš mani ķircināja, kad māte bija skaļi paziņojusi par manu pirmo asiņošanu. – Tev nederēs neviens vīrs no parasto ļaužu vidus. Man jāsameklē tevis cienīgs vīrietis, lai tu netēlotu Trojas Helenu un neaizbēgtu ar kādu glītu Paridu.

      Dzirdot šo izteicienu, Džeina sadrūma un paziņoja, ka negribētu tikt pielīdzināta Helenai. Māte viņu norāja par skaudību, bet Džeina paskaidroja: – Troja krita tāpēc, ka Helena pameta savu likumīgo vīru. – Vēlāk, kad Džeina pieķēra mani gremdējamies sapņos un lasām “Romānu par rozi”, nevis Cicerona darbu, viņa pieliecās un sakārtoja silto segu man ap kājām, bažīgi saraukusi pieri. – Keta, es zinu, ka tas izklausās vilinoši… stāsti par Trojas Helenu un Ginivjeru, un arī šis. – Viņa pieskārās manai iemīļotajai grāmatai. – Bet patiesībā būtu drausmīgi ļauties šādai kaislībai, sāpinot gan sevi, gan visus pārējos.

      Es sadusmota atspēru segu malā. – Vai tiešām es nedrīkstu mazliet izklaidēties? Tas ir tikai stāsts!

      – Jā, bet ir bīstami piepildīt prātu ar pārāk daudziem stāstiem. Gluži kā ēdot tik daudz СКАЧАТЬ