Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vienlaikus skaudība un kauns. Nebiju iedomājusies, ka varētu kaut ko uzdāvināt mazajai māsiņai. Žēl, ka Džeina man neko nepateica; mēs abas būtu pasniegušas lelli Mērijai.

      – Tūlīt pat met to prom, Mērija! – māte pavēlēja. – Tu esi pārāk liela meitene, lai staipītu līdzi rotaļlietu visu karaļa slepeno padomnieku acu priekšā.

      Mērija izstiepa apakšlūpu. – Es gribu parādīt lelli mūsu radiniecei Mērijai. Viņa ir veca, bet jūsmo par lellēm. Tā viņa teica pērnajos Ziemassvētkos, kad ciemojāmies pie viņas.

      Es zināju, ka Mērija Tjūdore vienmēr bijusi laipna pret manu māsu. Varbūt tāpēc, ka arī karaļa Henrija vecākā meita bija daudz cietusi un viņai bija tikpat biedējošs skatiens kā mūsu māsai, turklāt dobjā, vīrišķīgā balss satrūcināja visus, kas to pirmo reizi dzirdēja.

      – Lēdija Mērija nepiedalīsies kāzās, un arī lēdijas Elizabetes nebūs, – māte paziņoja.

      – Kāpēc? – Džeina jautāja, bažīgi saraucot pieri. Es jutu, ka arī man saspringst pleci. – Cerams, viņas nav saslimušas.

      – Kāpēc tevi interesē iemesls? – es jautāju. – Tev viņas nemaz nepatīk.

      – Viņas ir mūsu radinieces. Mēs pavadījām Ziemassvētkus pie lēdijas Mērijas un bieži viņu apciemojām. Nesaprotu, kāpēc viņas neieradīsies mūsu kāzās.

      Māte novērsās, kaut gan parasti mēdza lūkoties visiem tieši acīs. – Mēs viņas neuzaicinājām.

      – Kā, lūdzu? – Es redzēju, ka māsas ir tikpat satriektas kā es.

      Džeina kļuva vēl nedaudz bālāka. – Es neko nesaprotu.

      Bija maz draugu, kurus māte uzskatīja par savas laipnības vērtiem, bet viņa vienmēr centās iegūt lēdijas Mērijas labvēlību. Vairīšanās no lēdijas Elizabetes neko nenozīmēja, jo māte izturējās pret Annas Boleinas ārlaulības meitu ar vāji slēptu nicinājumu. Toties lēdija Mērija bija mātes rotaļu biedrene, piedalījusies neskaitāmās kopīgās medībās un naktī ilgi sēdējusi pie spēļu galdiem kopā ar augstmaņiem, kas drūzmējās Bredgeitholā. Viņa pat bija mūsu mazās Mērijas krustmāte. Es jutu, ka Džeinas prātā mostas aizdomas. Par ko?

      Es papurināju galvu, aizgaiņādama nepatīkamās nojausmas. Tas bija tikai vēl viens sīkums, kas aptumšos kāzu dienu.

      It kā nolasījusi manas domas, māte atguva pierasto kareivīgumu. – Džeina, tu vienmēr sāc ķildas! Tevi neinteresē ne tērps, ne citi kāzu plāni, un tagad tu iebilsti pret viesu sarakstu.

      – Man tikai šķiet dīvaini, ka nav ielūgtas manas karaliskās radinieces.

      – Lēdija Mērija nav aicināta tieši tevis dēļ. Pēc tava uzveduma Ņūholā viņa vairs nelolo pret tevi tik maigas jūtas kā iepriekš.

      – Kāda uzveduma? – Nortamberlendas hercogiene painteresējās.

      – Viena no lēdijas Mērijas galma dāmām garāmejot paklanījās hostijai, un Džeina sāka runāt par teoloģiju un apgalvot, ka dievmaizīte ir tikai simbols, nevis Kristus miesa.

      Džeinas vaigos ieplūda sārtums, un acis kaismīgi iezibējās. – Jūs zināt, ka es teicu taisnību, māt. Pāvesta reliģija māna cilvēkus. Tā nav loģiska…

      – Vienalga, patiesa vai nē, tomēr nav prātīgi strīdēties ar savu māsīcu par reliģijas jautājumiem. Kopš šī izvirduma viņas jūtas pret tevi ir mainījušās, un ir muļķīgi iegūt karaļa meitas naidu. Un mēs viņu neielūdzām kāzās tāpēc, ka lēdija Mērija vieš citos nemieru, jo neatkāpjas no katoļticības.

      – Lēdija Elizabete nav katoliete. – Mērija paberzēja degunu.

      Māte nicīgi saknieba lūpas. – Nebūtu piedienīgi aicināt piegulētājas paklīdeni uz Daremas namu un pamest novārtā Aragonas Katrīnas meitu.

      – Parlaments pasludināja arī lēdiju Mēriju par dzimušu ārlaulībā, – mana māsa neatkāpās. – Tā teica mans skolotājs.

      Šāda mātes nepatika bija tikpat biedējoša kā vecā karaļa Henrija dusmas. – Uzmācīgais bērns! Vai redzi, ko esi panākusi, Džeina? Aplipināji māsu ar savu ķildīgo dabu! – Māte pievērsās Mērijai, izslējusies pāri pundurītei. – Es nevaru sodīt tavu māsu par tavas sliktās uzvedības veicināšanu, tāpēc nāksies pārmācīt tevi. Neuzdod vairs nekādus jautājumus, citādi pavadīsi kāzu dienu, ieslēgta savā istabā. Ja vēlreiz kļūsi par nastu, es pat neļaušu tev slēpties kapelas dziļumā.

      Džeina jau grasījās nostāties starp viņām, bet plānā, sudrabotā tērpa apmale aiz kaut kā aizķērās. – Lūdzu, nepadzeniet Mēriju. Lūdzu!

      Māte veltīja Mērijai skatienu, kas man vienmēr lika padoties, bet Mērija pat nesarāvās. – Un es nevēlos visu nakti redzēt tev rokās šo lelli. Vai saproti, ko es no tevis gaidu?

      – Jūs negribat mani redzēt, māt.

      Es zināju, ka tā ir patiesība, bet vairs ne mirkli nespēju izturēt Mērijas radīto spriedzi istabā. – Mērij, kāpēc tu neklausi mūsu mātei? Ieliec to muļķīgo rotaļlietu savā Zagles lādē kopā ar pārējiem sazagtajiem sīkumiem!

      – Zagles lādē? – Nortamberlendas hercogiene skarbi iejautājās. – Lēdija Safolka, mana ģimene nav radusi uzturēties blakus zagļiem.

      Es redzēju, ka māte ir apvainota, bet viņa nepaguva atbildēt, jo iejaucās Mērija. – Neviens nav zaglis, ja paņem mantas, kas citam nav vajadzīgas, Jūsu Gaišība.

      Nortamberlendas hercogiene sarauca degunu. – Lai nu kā, es ceru, ka neredzēšu tevi šovakar kaut ko piesavināmies.

      – Neraizējieties, Jūsu Gaišība. – Mērija nolaidās reveransā, un viņas sejā pavīdēja kaut kas līdzīgs augstprātībai. – Jūs mani vispār neredzēsiet.

      Es vēroju māsu aizklibojam un zināju, ka viņa dodas pie apskrambātās koka lādes, kurā slēpa savus dārgumus jau kopš piecu gadu vecuma.

      Es viņai sekoju un priecājos, ka varu pamest nelaipno sievieti pie Džeinas. – Mērij! – es uzsaucu, panākusi māsu pie loga, ko rotāja Dadliju ģerbonis.

      Viņa apstājās, satvērusi lelli tik cieši, it kā baidītos, ka es to atņemšu. – Man to uzdāvināja Džeina.

      – Neviebies tā! – es pavēlēju. – Man ir vienalga, ka Džeina tev kaut ko uzdāvināja. Lelles domātas mazuļiem, un tēvs man nopirka daudz kāzu tērpu.

      – Ko tad tu vēlies?

      – Gribēju tev kaut ko pajautāt. – Man iekvēlojās vaigi. – Īsti nesaprotu, kā pateikt. Tu zini, ka es tevi mīlu, un… un mēs ar Džeinu… Tēva namā visi ir pieraduši pie taviem dīvainajiem skatieniem un neapdomātajiem vārdiem. Bet Henrijs nav pieradis. Lūdzu, nevajag… nevajag viņu kaitināt un…

      Mērijas sejā kaut kas pazibēja, un es apjukusi vilcinājos, jo nevēlējos aizvainot māsu, tomēr doma par pazemojumu līgavaiņa priekšā СКАЧАТЬ