Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kvēlo skatienu un nežēlības apdvesto seju. Varbūt Mērijai bija taisnība, nodēvējot viņu par sātanisko hercogu, jo viņš likās neuzveicams. Kaut gan māte apgalvoja pretējo, es baidījos, ka jau esmu piedzīvojusi to, ko viņš spēj nodarīt saviem ienaidniekiem.

      – Es pieņemšu lordu Gilfordu. – Labāk runāt ar lauvas mazuli nekā pašu lauvu. – Kādu uzdevumu Nortamberlendas hercogs viņam uzticējis?

      Elenas kundze satraukta papurināja galvu. – Nezinu, bet jūsu vīra sejas izteiksme vēsta, ka tas būs nepatīkams, un viņš dzer daudz vīna.

      Mežonīgās bailēs man sažņaudzās pakrūte. Gribējās bēgt uz gultu, ierakties zem segām un izlikties, ka atgriezies drudzis. Ja Gilfords baidītos aplipināties ar manu slimību, tad vairītos no abatijas un manis. Tomēr es atmetu galvu; rūgta pieredze man bija mācījusi, ka nepatīkamas ziņas labāk uztvert mierīgi, kaut vai izliekoties. Iegājusi zālē, es redzēju Gilfordu zvilnam ozolkoka krēslā. Zobens un siksna bija nosviesta uz galda. Viņš bija iedūris nazi lielā maizes klaipā, kas nolikts uz skapīša blakus. Vīna krūka bija apgāzta, un Gilfords drūmi pētīja savu tukšo kausu.

      Sejas vaibsti, ko Keta nodēvētu par izskatīgiem, man tādi nepavisam nešķita. Salmu krāsas mati krita pār pieri, zaļais samta kamzolis bija noputējis un saburzīts. Man bija grūti noticēt, ka šis cilvēks ir mans vīrs. Es viņu gandrīz nepazinu, un man viņš nepatika.

      Tomēr es piespiedu sevi viņam tuvoties. – Cik negaidīts apciemojums, milord! – es sacīju, nolaidusies reveransā.

      – Tu to nesauc par patīkamu. Nav nozīmes melot, vai ne, Džeina?

      Es izgāju gaismā, kas ieplūda pa logu, un sajutu brīdi, kad viņa skatiens beidzot pievērsās man. – Tu esi vēl bālāka nekā mūsu kāzās.

      Man iekvēlojās vaigi. Es stingi vēroju kroni, kas bija iegravēts koka panelī viņam aiz galvas. Tas bija paveikts pēc tam, kad karalis Henrijs piesavinājās abatijas. – Es ilgi slimoju.

      – Jā, tēvs kaut ko tamlīdzīgu teica. Nekad neesmu viņu redzējis tik saniknotu.

      – Jo es nenomiru? – Man gribējās piebilst: “No indes, ko viņš man iebaroja.”

      – Nē. Viņu aizkaitināja doma, ka es tik ātri kļūšu atraitnis.

      Tam nebūtu jēgas, ja viņš patiesi censtos mani nogalināt. Deniņi sāpēs pulsēja, kad es centos atminēt šo mīklu.

      – Tomēr Viņa Gaišība apgalvoja, ka tev vairs nedraud briesmas, – Gilfords turpināja.

      – Ja Dievs dos.

      – Šobrīd mani vairāk satrauc tēva domas. Viņš lika mums izpildīt pienākumu un piekodināja nekavēties.

      Jutu vēderu sažņaudzamies, jo zināju, kas ir šis pienākums, un aizvēru acis, klusībā lūgdama Dievu, kaut es kļūdītos.

      – Mums jādala gulta, sieva, – Gilfords paziņoja. – Kaut gan tava sejas izteiksme liecina, ka tev šī doma riebjas tāpat kā man. Tiksim ar to galā uzreiz. – Viņš nejauki iesmējās.

      Mani vaigi kvēloja. – Kas te ir tik smieklīgs?

      – Es tikai iedomājos… Ja mēs ar Henriju Hērbertu kāzu dienā sacentāmies, nav nekādu šaubu par to, kurš uzvarēja. Ja tēvs atslēdzis arī viņu guļamistabas durvis, ne tikai mūsējās, tava daiļā māsa priekā dej.

      Vai tiešām hercogs tā rīkojies? Keta tiešām līksmotu, ja Nortamberlends ļautu viņai gulēt ar vīru. Viņai piesaistītais jauneklis uzlūkoja manu māsu tādas apbrīnas pilnām acīm, it kā viņa būtu nokrāsojusi debesis zilas, bet mans vīrs šķita mokāmies nelabumā, kad es viņam tuvojos.

      – Hērberts un tava māsa mēģināja ielavīties kopīgā gultā jau Daremas namā, kaut gan mans tēvs to aizliedza.

      Es atcerējos Ketas izbīli nākamajā rītā un čukstus izteiktos brīdinājuma vārdus. “Es redzēju, ka hercogam ir balts pulveris stikla pudelītē. Kad to saplēsu, viņš izturējās ārkārtīgi dīvaini. Apsēja drānu ap muti un saslaucīja pulveri ar pergamenta lapu, lai nevajadzētu tam pieskarties. Džeina, man šķiet, tā bija inde.” Kas gan cits?

      – Tava māsa ir dedzīga ķēvīte. – Gilforda balss atsauca mani īstenībā. – Gatava aplekšanai. Sasodītais Henrijs Hērberts! Tu nemaz viņai nelīdzinies. – Viņš nopētīja mani no galvas līdz kājām. Es jutu katru jēlās ādas laukumu un tumšos lokus zem drudža kveldētajām acīm. – Varu derēt, ka tu juties atvieglota, kad vajadzēja atlikt kāzu nakti. Bet otrreiz Dievs tevi neglābs. Viņš un mans tēvs pasludinājis, ka ir laiks piepildīt mūsu laulību. Mums tas jāpacieš, cik labi vien spējam. – Viņš piecēlās kājās.

      – Lūdzu, milord. Jūs redzat, ka es esmu pārāk vārga…

      – Tu nebūtu labāk piemērota gultas priekiem arī tad, ja gulētu simt gadus. Jācer, ka uzreiz kļūsi grūta. Tiklīdz laidīsi pasaulē dēlu, es varēšu meklēt izklaides labākās ostās, bet tu paliksi te kā neinteresanta mūķenīte.

      Dusmas iepludināja spēku manos vājajos locekļos. – Kā jūs uzdrošināties mani salīdzināt ar tām māņticīgajām katoļu…

      – Vienkārši nāc man līdzi uz guļamistabu un pakļaujies kā krietna sieva. Mums nepieciešami mantinieki ar Dadliju vārdu.

      – Kāpēc tieši šobrīd? Kāpēc nevaram pagaidīt līdz rītdienai?

      Viņa acīs pavīdēja salts mirdzums. – Es nevēlos gaidīt rītdienu. Mans tēvs nevēlas gaidīt rītdienu.

      – Milord, man… – Es centos izdomāt kādu atbildi, kādu iespēju gaisināt biedējošo izteiksmi viņa sejā.

      – Tavas vēlmes nevienu neinteresē, Džeina. Vai tavs mīļotais skolotājs tev to neiemācīja, un vai nekā nebija arī tavās sasodītajās grāmatās? – Viņš tuvojās un satvēra manu roku, ar varu vedot mani uz kambari, no kura nupat biju izgājusi. Kad tajā nokļuvām, viņš aizvēra durvis, noslēdzot man atkāpšanās ceļu.

      Es iekliedzos, kad Gilfords pierāva mani sev klāt un piespieda savas lūpas manējām tik spēcīgi, ka es jutu asiņu garšu. Viņš grūda mani, līdz es atdūros pret gultas malu un iestenējos, jo atsitos pret cieto koku. Gilfords nosvieda mani uz gultas un uzgūlās virsū, ar plaukstu taustoties pēc manas krūts. Mēģināju viņu atstumt, bet viņš satvēra mani aiz abām plaukstu locītavām un piespieda tās pie gultas.

      – Nekusties! Tu visu tikai sarežģī. Ja vajadzēs, es tevi piesiešu pie gultas stabiem.

      Šādu pazemojumu es nespētu pārciest, tāpēc aizvēru acis, kamēr viņš parāva augšup manu naktskreklu un iepleta manas kājas.

      Manī iedūrās kaut kas ciets un truls, plosot maigo ādu. Es centos nekliegt, bet mans izmisums uzkurināja Gilfordu. Viņš stenēdams ietriecās manī un ilgi kustējās. Man ļoti sāpēja. Pār vaigiem ritēja asaras, un es lūdzos, kaut mokas beigtos. Piepeši viņš veica pēdējo nežēlīgo grūdienu un atmeta galvu, skaļi rēcot. Pēc tam viņš sabruka uz manis, tik smags, ka es nevarēju ievilkt elpu.

      Es СКАЧАТЬ