Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Tieši tā es rakstīju jūsu mātei. Bet karalienes atraitnes dārzos jums kļūs labāk. Aizmirstiet savas raizes!

      Labsirdīgā, naivā Elenas kundze. Mana laulība ar Dadliju sekos man itin visur.

      Es notrīsēju, gaidot, kamēr Elenas kundze mani panāks. Ja man pietiktu spēka just ko citu, izņemot savas sāpes, es ļautos vainas apziņai. Nemitīgā modrība bija iegravējusi dziļas rievas aukles sejā. Apsārtušajās acīs vīdēja raizes un bezpalīdzība. Ja es nomirtu, Elenas kundze vismaz izgulētos.

      – Kundze, – viņa aizelsusies dvesa, – jūs tik dziļi iegrimāt domās! Es baidījos, ka iekritīsiet upē! Un neesat paņēmusi šalli. Es zinu, ka ir jūlijs, bet pie upes gaiss tik un tā ir vēss. Iesim prom, kamēr neesat saaukstējusies līdz nāvei. – Viņa ar vienu roku mani apskāva, it kā novēršot pretošanos, un veda mani uz dārzu.

      – Patiesībā es to neizdarītu, – es čukstēju.

      – Ko gan, bērns?

      Es ielūkojos viņai acīs. – Tas būtu nāves grēks.

      Viņa izlikās, ka mani pārprot. – Vai vēlaties kaut ko palasīt par nāves grēkiem? Apsēdieties zem šī koka, un es jums atnesīšu lūgšanu grāmatu. Apsoliet, ka nepametīsiet šo soliņu! Nebūtu labi dzīt mani meklējumos. Man sāp tulzna uz kājas.

      – Kur es varētu aiziet? – Un tā bija taisnība. Pasaulē man nebija patvēruma. Arī debesīs ne. Pirmo reizi mūžā svētie raksti man nesniedza atvieglojumu. Pat vācu mūks Martins Luters, kurš nosodīja katoļu baznīcas grēkus, apgalvoja, ka sievietēm sāpēs jālaiž pasaulē bērni līdz pat nāvei, jo mēs visas izpērkam Ievas pirmā grēka vainu.

      Pat labsirdīgākie cilvēki nenoliegtu, ka Gilfordam Dadlijam ir tiesības izmantot manu miesu, cik bieži viņš vēlas. Nāve bija mana vienīgā cerība uz glābiņu. Mana nāve… vai vīra nāve.

      Es atliecu galvu un pamanīju ozolu, kura stumbrā divi mezgli izspiedās kā acis. Plaisa mizā veidoja muti. Man iesmeldzās sirds, kad domāju par māsām. Atcerējos Mēriju dienā, kad viņa ozolus pie Bredgeitholas vārtu namiņa nosauca par Ahilleja mirmidoniem.

      – Varbūt tas ir kāds gars, – viņa aizrautīgi stāstīja mums ar Ketu. – Hetija man par tiem stāstīja, kad man sāpēja mugura un es nevarēju aizmigt. Kad Īrijai uzbruka ļaunie firbolgi, gari saplūda ar kokiem, upēm un pakalniem, lai ienaidnieki tos neatrastu. Ja es būtu koks, manam kuprim nebūtu nozīmes.

      Vai tam, ko Gilfords ar mani darīja lielajā gultā, būtu nozīme, ja man būtu koka mizas bruņas vai sūnu apmetnis, ar ko apsegt savu kailumu? Es prātodama tuvojos laivu piestātnei. Pēdējā laikā vienmēr jutos atklāta svešiem skatieniem, it kā visi redzētu manu pazemojumu. Ainas no naktī piedzīvotā slīdēja man acu priekšā, un man kļuva pretīga pašas āda. Vai tas bija noticis ar Ketrīnu Parru, kad viņa klīda pa šo dārzu pirms daudziem gadiem?

      Vai sieviete, kas ļāva man iepazīt mātes mīlestību, bija cietusi tāpat kā es? Manā atmiņā bija saglabājušās baismīgas ainas ar viņas vīra neķītrajām darbībām. Bet rokas, kas apvijās apkārt Tomasam Seimūram, nepiederēja viņai. Es redzēju lēdiju Elizabeti – princesi, kuru Ketrīna Parra mīlēja kā savu miesīgu meitu.

      Pat tagad, pēc pieciem gadiem, es nespēju saprast, kāpēc Elizabete tā sāpinājusi savu pamāti. “Palaistuves meita kļuvusi par palaistuvi? Nevienam nevajadzētu brīnīties,” teica mana māte, kad atklājās patiesība par princeses Elizabetes dēku ar Tomasu Seimūru. Varbūt mātei bija taisnība un Annas Boleinas izlaidība saindēja Elizabetes Tjūdoru asinis. Beigu beigās karaliene atraitne nomira sirdssāpju dēļ. Vai arī tāpēc, ka otrais vīrs viņai iebaroja indi, lai būtu brīvs un varētu apprecēties ar savu rudmataino mīļāko.

      Man atšķirībā no Ketrīnas Parras nebūs ļauts rast mieru. Es būšu spiesta dzīvot. Reizēm tas mani biedēja vairāk nekā jebkas cits. Gilfords bija pavēstījis, ka man jārada mantinieki ar Dadliju vārdu. Vai viņš būs apmierināts, ja es laidīšu pasaulē dēlu? Un daudz svarīgāks jautājums: vai viņa tēvs būs ieguvis no manis visu kāroto – manas karaliskās Tjūdoru asinis savā necilajā Dadliju dzimtas kokā? Ja vien viņi liktu mani mierā, varbūt es spētu izturēt…

      Nočaukstēja svārki, jo Elenas kundze jau bija atgriezusies. – Vai redzat upi, kundze? – viņa vaicāja. – Vai tur tuvojas Viņa Gaišības Nortamberlendas hercoga barža?

      Man šķita, ka es tūlīt salūzīšu kā šaujamlokam pārāk saliekta īve. Es piekalu skatienu karogiem, kas plīvoja virs laivas. Dadliju ģerbonis – lācis un zarainā runga – greznoja zīda audumu. Es piespiedu dūres pie vēdera tik spēcīgi, ka tērpa dārgakmeņi noskrambāja pirkstu kauliņus.

      – Vai tas ir mans vīrs? – aizsmakusi izdvesu, lūgdama Dievu, kaut tā nebūtu patiesība.

      Elenas kundze pielika plaukstu pie acīm. – Tur nebrauc ne lords Gilfords, ne Viņa Gaišība. Laivā ir sieviete.

      – Nortamberlendas hercogiene? – Šī iespēja bija gandrīz tikpat biedējoša kā viņas vīra apciemojums. Sešu nedēļu laikā kopš kāzām Gilforda māte bija sākusi ienīst mani tikpat kvēli, cik dedzīgi mīlēja savu dēlu. Viņa par aizrāva mani uz Daremas namu un uzstāja, ka man jābūt blakus vīram, un tikpat ātri aizveda prom, kad es saslimu.

      Aukle centās mani mierināt. – Varbūt viņi sūta jums zāles spēka atgūšanai vai apelsīnus, lai jūs iekārdinātu. Tā vienkārši.

      Ja runa bija par Nortamberlendu, nekas nevarēja būt vienkārši. Viņš vienmēr padomāja, cik tas viņam būtu izdevīgi. Dadliju dzimta bija tik nežēlīga, ka atgādināja man suņus, kas cīnās ap maitu. Es zināju pietiekami, lai no viņiem baidītos.

      Airi cēlās un krita ļaunu vēstošā ritmā, un apzeltītais priekšgals tuvojās piestātnei. Visi airi piepeši paslējās augšup, un vīri steidzās piesiet laivu.

      Sieviete piecēlās no spilveniem savu galma dāmu ielokā. Es ieraudzīju, ka tā ir Gilforda māsa, lēdija Mērija Sidnija. Kaut gan mani nepriecēja iespēja satikt jebkuru no Dadlijiem, viņa nebija tik baisa kā viņas vecāki. Es brīdi cerēju, ka viņa tiešām atvedusi kādas zāles vai dāvanu, kaut gan nespēju iedomāties, kāpēc šādā uzdevumā sūtīta Nortamberlendu dzimtas meita. Varbūt viņai pavēlēts savām acīm pārliecināties, kā klājas viņas svainei, un pēc tam nodot ziņu vecākiem. Bet, kad lēdija Mērija Sidnija izkāpa krastā, kaut kas viņas uzvedībā raisīja trauksmi.

      – Labrīt, māsa. – Viņa nolaidās reveransā, un viņas acis drudžaini mirdzēja.

      – Labrīt, – es atbildēju. – Kā man izdevies nopelnīt šādu apciemojumu?

      – Man steigšus jāved jūs uz Saionas namu. Jūs pievienosieties saviem vecākiem, manam tēvam un, protams, savam vīram.

      Labprātāk es stātos inkvizīcijas priekšā. – Lūdzu, nododiet manu atvainošanos. Esmu pārāk slima, lai kaut kur ceļotu. – Tā bija taisnība. Es piepeši sajutos zaudējusi pēdējos spēkus.

      – Viņa Gaišība Nortamberlends uzstāj, ka jums nekavējoties jādodas turp. Vēlāk Elenas kundze atvedīs jums mantas.

      Es jutu sirdi sažņaudzamies СКАЧАТЬ