Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ asiņainā palagā. Kas tas bija? Nožēla? Kauns? Vai gluži vienkārši riebums? Man nebija ne jausmas. Gilfords kails piecēlās no gultas. Viņa miesas daļa, kas sagādāja man tādas mokas, likās sarāvusies niecīga. Man gribējās vemt. Šķita, ka āda pēc šī notikuma ir netīra, it kā riebīgs melnums būtu ieberzts manā miesā līdz pat kauliem.

      Gilfords sameklēja drēbes un apģērbās. – Tēvs sūta tev vēl vienu ziņu. Esi gatava doties uz Londonu, tiklīdz saņemsi pavēli.

      – Es esmu pārāk slima, lai ceļotu. – Mani bija pārņēmusi sajūta, ka es nekad vairs nebūšu vesela.

      – Dari, ko tev liek, Džeina! – Gilfords aizkaitināts pavēlēja. – Tev jāmācās pakļauties Viņa Gaišībai, kā to dara visa Anglija. Ja pat karalis uzklausa mana tēva padomus, arī tev vajadzētu rīkoties tāpat.

      Karalis jau ilgus gadus atradās Nortamberlenda varā. Kāda neizskaidrojama iemesla dēļ man prātā nāca reiz dzirdēts stāsts. Anglijā visi zināja, ka Nortamberlends pierunājis karali sodīt ar nāvi savus karaliskos tēvočus. Vispirms viņš vērsās pret lordu admirāli, manas labsirdīgās Ketrīnas Parras vīru, bet pēc tam uzbruka Samersetas hercogam, Ketas vīra Edvarda Seimūra tēvam. Nortamberlends iekvēlināja Tomasa Seimūra skaudību pret brāli, kura rokās bija lorda protektora vara, jo arī Tomass bija karaļa tēvocis un uzskatīja sevi par tādas pašas cieņas vērtu. Kad lords admirālis mēģināja “glābt” karali ar varu, Nortamberlends un Slepenā padome to nodēvēja par valsts nodevību. Viņi piespieda Samersetu rīkoties, un hercogam vairs nebija citas izvēles – vai nu panākt brāļa sodīšanu ar nāvi, vai zaudēt padomes atbalstu. Pēc tam šie paši cilvēki pavērsa Seimūra lēmumu pret viņu pašu. Nebija grūti izdomāt pierādījumus, kas padarīja viņu vainīgu brāļa slepkavībā.

      Neilgi pēc tam Keta dzirdēja stāstu, ka jaunais karalis Edvards paņēmis savu iemīļoto vanagu un parādījis to saviem skolotājiem. Viņš citu pēc citas izplūcis putnam visas spalvas, saplosījis nabaga radību četrās daļās un paziņojis: “Lūk, kā mani padomnieki ir noplūkuši un saplosījuši mani. Bet drīz es pats viņus plūkšu un graizīšu gabalos.” Kaut gan mani šis stāsts šausmināja, es prātoju, vai mans nabaga slimīgais radinieks ienīst Nortamberlendu tāpat kā es. Viņa Gaišība piespieda karali nogalināt mīļotos tēvočus, un Edvardam galvā bija kronis. Ko sātaniskais hercogs nodarīs man, tik neaizsargātai un vājai?

      Sestā nodaļa

MērijaSaionas nams, Aizelvērta, Midlseksa1553. gada 6. jūlijs

      Kad ieradāmies Nortamberlenda mītnē Saionas namā, no debesīm krita cieti, asinssarkani krusas graudi mana īkšķa lielumā. Tie šaustīja Londonu, ko bija pārņēmusi tumsa vairākas stundas pirms ierastā laika. Hetija ieslēpa seju priekšautā un skaļi lūdza Dievu, jo bažījās, ka sācies pasaules gals. Savā ziņā tā arī bija, kaut mēs to vēl nezinājām.

      Es nespēju novērst skatienu no debesīm, ko plosīja zibens šautras un tricināja pērkona dārdi. Šķita, ka tūlīt zvaigznes sabirzīs un kritīs mums pār galvu kā saplīsuša stikla lauskas.

      – Ļauna zīme… – teica kāda no galma dāmām. Mana māte kļuva manāmi nemierīga un ņurcīja tērpa audumu.

      Runāja, ka šī nav pirmā reize, kad pār Saionu gāzušās Dieva dusmas. Šeit savulaik dzīvoja Kentas Svētā jaunava, kas saņēma zeltā rakstītas vēstules no eņģeļu rokām. Jaunavai bija lēkmes, un viņa apgalvoja, ka valdnieks Henrijs šķirsies no Aragonas Katrīnas un mirs mokpilnā nāvē, bet abu meitas galvu rotās kronis. Bija pagājis ilgāks laiks, nekā Jaunava paredzēja, bet drīz viņas pareģojums piepildīsies. Šeit bija apmetusies arī Ketrīna Hovarda, kura piecpadsmit gadu – tātad Džeinas – vecumā kļuva par karaļa sievu un tika šeit ieslodzīta pirms nāvessoda. Saionas nams bija spoku pilns. Es priecājos, ka Džeina vairs neslimo. Viņa nekļūs par vienu no tiem.

      Es jau trīs dienas prātoju, ko Džeina teiktu par asiņaino krusu. Mēs nesastapām viņu Saionas namā, bet tēvs solīja, ka māsa drīz mums pievienosies. Dīvaini, bet šķita, ka visi viņu gaida. Ietekmīgi vīri runāja par kuģiem, kas pamet ostu un apsargā krastu. Vaitholas un Tauera lielgabali bija gatavi šaušanai. Augstmaņi apspriedās vēlu naktī, braucīja bārdas un drūmi pētīja kartes, bet tēvs un Nortamberlends soļoja turpu šurpu kā Tauera lauvas, gatavi lēcienam.

      Interesanti, no kā viņi baidījās? Vai no Francijas karaļa? Spāņiem? Katoļi aiz mūsu valsts robežām dusmojās par attieksmi pret mūsu radinieci Mēriju, jo viņa atteicās pievērsties sava tēva reliģijai. Bet drīz katoļiem vairs nevajadzēs dusmoties. Kļuvusi par karalieni, manas mātes māsīca Mērija klausīsies misi kaut piecas reizes dienā, ja vēlēsies. Pat tēvs un Nortamberlends nevarēs viņai to liegt.

      Bija savādi domāt par visiem cilvēkiem, ko reiz sargājis Saionas nams. Vispirms tas bija klosteris, kur neviena negribētas meitas tika nošķirtas no apkārtējās pasaules. Tādas meitenes kā es. Bet varbūt bija labi dzīvot kopā ar daudzām sievietēm un dēvēt tās par māsām, jo es neizsakāmi ilgojos pēc savējām.

      Samersetas hercogs atņēma šo vietu mūķenēm un pārvērta par lauku muižu, kur viss bija zaļš un garām plūda Temza kā vēsa, pelēcīgi zila lente, pa kuru karstās vasaras dienās rāmi peldēja baržas un laivas. Pēc tam Saionas namu piesavinājās Nortamberlendas hercogs, nocirtis Samersetam galvu un atņēmis viņa dēlam cerības uz manu māsu Džeinu. Nams bija pārgājis no rokas rokā. Bet reiz, iespējams, Edvards Seimūrs to saņems atpakaļ, taču neatgūs Džeinu, jo viņa piederēja Gilfordam Dadlijam. Reizēm kaut ko nevar dabūt pat tad, ja to ļoti vēlas.

      Man vajadzēja kaut kā pavadīt laiku līdz Džeinas atbraukšanai, un bija daudz jaunu cilvēku, ko novērot. Saionas namā bija apmeties Ketas vīratēvs Pembrukas grāfs, kā arī Ketrīnas Parras brālis Northemptonas marķīzs, tāpat grāfs Erundels, Hantingdons, bīskaps Letimers, Nikolass Trokmortons un karaļa sekretārs Viljams Sesils.

      Es pamanīju, ka mans tēvs un Nortamberlends tuvojas durvīm bargi sarauktām pierēm, it kā notiktu kaut kas svarīgs. Paķērusi bumbu, ar ko spēlējos, es sekoju viņiem uz dārzu. Gar taku auga biezi krūmi, un es steidzos uz to pusi. Izliekoties, ka bumba pazudusi, es sekoju vīriešiem un klausījos.

      – Vecene, kas aprūpēja Edvardu, mūs vairs netraucēs, – Nortamberlends paziņoja. – Mēs nedrīkstējām pieļaut, lai viņa staigā pa Londonu un stāsta, ka pēc manas pavēles iebarojusi Anglijas karalim arsēnu.

      Es biju pārliecināta, ka sadzirdēju kaut ko nepareizi, un paberzēju ausis. Tēvs ierunājās:

      – Indi bija plānots dot nelielās devās, lai saglabātu karaļa dzīvību tik ilgi, kamēr viss būs gatavs mantošanai, Dadlij!

      Man noreiba galva. Kļuva skaidrs, kāpēc karalis slimojis. Uzmanīdamās, lai abi vīrieši mani neieraudzītu, es pacēlu bumbu un paslēpos aiz tuvākā krūma. Asās lapas skrāpēja ādu, bet es neuzdrošinājos pakustēties. Ko tēvs un sātaniskais hercogs nodarītu meitenei, kas dzirdējusi viņus runājam par tādu noslēpumu?

      – Protams, Safolk. Mani ienaidnieki tūlīt noticēs paskaidrojumiem, ka es zēnu indēju, labāko nodomu vadīts. Turklāt arsēns atstāja pēdas uz Edvarda miesas, un tās ieraudzīs jebkurš, ja vien ielūkosies zārkā. Karalis ir miris, un nepieciešams viņu apbedīt.

      “Karalis ir miris?” Es sastingu. Kāpēc neviens СКАЧАТЬ